Zlēku muiža (Schleck)

 

                                                                             (Muižas pils senāk)

                                                                  (Fotografēts 2021.gadā, V.S. foto)
 

 

                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Zlēkas jau 16.gadsimtā bija saimnieciski rosīga muiža, tur lidz 1561.gadam atradās Kursas domkapitula saimniecība. No 1561. gada līdz 1920. gadam Zlēku muiža piederējusi fon Bēru dzimtai. Zlēku muižas komplekss celts 18. gadsimta sākumā. Taisnstūrveida pagalms apbūvēts no trim pusēm, galvenais pievedceļš iet cauri vārtu arkai starp bijušo pārvaldnieka dzīvojamo māju un klēti. Ap 1860.gadu tika uzbūvēta arī teātra ēka, kurā uzstājās viesmākslinieki, bet bija arī vietējā teātra trupa, kura sastāvēja no muižas kalpotājiem. Abpus pilij bija izveidots dekoratīvs dārzs un uz pili veda 300 m gara bērzu aleja. Pēc 1920. gada agrārās reformas, kad Zlēku muiža tika sadalīta jaunsaimniecībās, nekoptais muižas ansamblis sāka degradēties. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada rudenī Zlēkās bija ierīkots no Rīgas evakuētais vācu armijas hospitālis. Kungu mājā bija pats hospitālis, pārvaldnieka mājā dzīvoja personāls. Muižas pils nodega 1945. gadā pēc padomju armijas ienākšanas. Tad sākusies pils apzināta demolēšana, kāds krievu zaldāts nejēdzīgi uz pili šāvis ar tanku dūri. Patlaban Zlēku muižas ēkas stāv izpostītas. Daudzu ēku (doktorāta, teātra, virtuves) vairs nav. Citas ēkas pēckara gados ir pārbūvētas, neskarti palikuši vienīgi vārtu portāli. Patlaban īpašnieks - Zlēku pagasta pašvaldība.

Bēru dzimtas leģenda stāsta par viena no Zlēku muižas īapšniekiem – Ulriku un viņa precībām 1701.gadā. Viņš gribējis precēt Abavas muižas īpašnieka vienīgo meitu Kristīni Elizabeti fon Sakenu. Abi bija pazīstami jau kopš bērnības, bet viņas tēvs tomēr nepiekrita precībām. Atbilstoši savam temperamentam Ulrihs izdomājis plānu, kā mīļoto iegūt. Līgavas vecākiem nezinot, viņš satikās ar meiteni Abavas muižas parkā un viņu nozaga. Mājupceļā uz visiem tiltiem, ko viņiem nācās šķērsot, stāvēja Ulriha vīri un, tikko viņi bija tiem pāri, tiltus nodedzināja. Kristīnes Elizabetes tēvam vajāšanu vajadzēja pārtraukt. Nonākuši Zlēkās, abi tūlīt devās uz baznīcu un salaulājās. Līgavas vecākiem nekas cits neatlika, kā rādīt laipnas sejas. Šis notikums esot arī attēlots uz sudraba oblātu kārbiņas vāka un tā vēl tagad glabājas Zlēku baznīcas īpašumā. Ulrihs nomira 1749.gadā pēc darbīgas un panākumiem bagātas dzīves un atdusas Zlēku baznīcas kapenēs. (no V.Avotiņa un I.Luksa grāmatas “Lejup pa Abavu”)

Grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata” autors 1969.gada rudenī raksta: “Ejot tālāk, ieraugām Zlēku baznīcas torni. Esmu dzirdējis un, laikam, pat lasījis, ka daži lietpratēji Zlēku baznīcas torni uzskatot par visskaistāko visā Kurzemē. Zlēkas kādreiz bijis skaists un plašs centrs. Apkārt daudz mežu. Bet muižas centrā izskatās kā pēc kara: drupas, ceļi krustām šķērsām traktoru un automašīnu izmuļļāti, viss bezgala nekārtīgs, piemētāts, piemēslots. Muižas koki, no kuriem te maz kas vairs palicis, nokaltuši, un tiem, kas vēl zaļo, miza lauksaimniecības tehnikas apbojāta, vecie dīķi pieauguši, piesvaidīti visādiem atkritumiem; tanīs maz ūdens, un virsa tiem apaugusi ar tā saucamo ūdens lēcu. Zlēku pils nodegusi otrā pasaules karā, vāciešiem atkāpjoties. ”

Te tikusi filmēta filma “Velnakaula dvīņi”.

Adrese: Ventspils novads, Zlēku pagasts, Zlēkas (koordinātes - 57.115541, 21.816002 )