Usmas ezera krastā jau 1704. gadā pacēlās dievnams no tēstiem guļbaļķiem. Tas pats dievnams, kuru šobrīd varam skatīt Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā un kas ir muzeja dārgums un tautas kultūras vienreizīguma simbols. 1935. gadā to izjauca un kā vērtīgu kultūras pieminekli turp pārveda.
1936. gadā pēc arhitekta un etnogrāfa P.Kundziņa un P.Ārenda projekta uz vecajiem pamatiem tika uzbūvēts jauns Usmas dievnams. Draudzes dzīve apsīka pagājušā gadsimta 60-tajos gados, kad padomju funkcionāri ar administratīvu un psiholoģisku spiedienu vērsās pret baznīcas dzīves organizētājiem un veidotājiem.
2002. gada 18. oktobrī pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas notika pirmais dievkalpojums, kuru vadīja prāvests Viesturs Pirro. Un jau 2003. gada 4. maijā vietējie iedzīvotāji pulcējās uz sapulci, lai dibinātu draudzi un savestu kārtībā baznīcas apkārtni. Kaut arī baznīcā nebija ne grīdas, ne altāra vietas, regulāri dievkalpojumi Usmas Sv.Pētera draudzē sākās jau 2003. gada augustā, un tos vadīja Rendas draudzes mācītāja p.i. Agrita Staško.
Jau 2003. gada Ziemassvētkos Usmas baznīcā bija ielikta grīda, un lai arī smilšainos pamatus vēl klāja skujas, dievkalpojumā Usmas dievnams bija ļaužu pārpilns. 2004. gada Lieldienās tika iesvētīta baznīcas jaunā altārglezna „Jēzus glābj Pēteri”, ko izgatavoja mākslinieks Andris Začests. 2005. gada 24. janvārī draudze tiek oficiāli reģistrēta kā Usmas Sv. Pētera draudze, jo laikā, kad vecā baznīca vēl stāvēja tukša un auksta, otrā pusē ezeram tika uzcelta vēl viena jauna Usmas baznīca.
1936.gada izdevumā “Ceļš” raksta: “Usmas baznīcas ceļojums uz Brīvdabas muzeja priedāju Juglas ezera krastos noslēdzies. Katrs, kas veco baznīcu apmeklējis viņas agrākajā vietā plašā Usmas ezera austrumu piekrastē piedzīvo atkalredzēšanās prieku ar mīļu paziņu, jo tāda šī koka baznīciņa kļūst katram, kas spēris kāju pār viņas slieksni. Jau pirmajā acumirklī apmeklētājam jāatzīst tomēr, cik liela ir starpība starp Rendas vareno priežu mežiem un smilšaino pakalnīti šeit Rīgas pievārtē. Savā vecajā vietā Usmas baznīca bija cieši saaugusi ne tikai ar zemi, uz kuras viņa stāvēja, bet ar visu savu apkārtni. Bet tur viņas mūžs jau bija nodzīvots. Pārceļot Usmas baznīcu uz Brīvdabas muzeju, neizbēgamai iznīcībai atrauts izcils senatnes piemineklis. Usmas baznīca celta 1704. gadā, galīgi nobeigta un līdz ar iekšējo iekārtu iesvētīta 1705. gadā. Baznīcas būve veikta Kurzemes ģenerālsuperintendenta J. A. Hollenhāgena laikā, Rendas barona f. Brinkena īpašuma robežās ar brīvkunga Firksa un Brinkena līdzekļiem. Savā pirmatnējā veidā baznīca sastāvējusi vienīgi no galvenās dievlūdzēju telpas. Piebūves dievnams ieguvis vēlāk: divas telpas abās pusēs ieejai draudzes vajadzībām kāzu un kristību gadījumos ap 1808. gadu un ģērbkambari 1904. gadā. Baznīca remontēta ap 1808. gadu, bet ap 1867. gadu jau konstatēts, ka viņa ir tuvu sabrukumam. Sekojis otrs remonts 19. gs. otrā pusē, ko apliecina arī baznīcas ieejas durvis nojaucot atrastās monētas no 19. gadsimta vidus. Baznīcas kapitālremontu 1904. gadā izdarījis Lielrendas barons Pālens, kad baznīca ieguvusi arī ģērbkambari un savu tagadējo apšuvumu. Tagad ēku veido pavisam 6 telpas; bez pieminētajām vēl priekšnams un vaļējs lievenis zvana uzkāršanai. Kā senatnes piemineklis Usmas baznīca ir nozīmīga divējādi : pirmkārt arhitektoniskā nozīmē, kā Kurzemes seno ciltnieku prasmes paraugs, otrkārt mākslinieciskā ziņā, kā pašu tautas mākslinieku darināto iekārtas izrotājumu saglabātāja. Norobežojoties no plašāka šajā celtnē dokumentētā Kurzemes namdaru darba apraksta, atzīmējams, ka baznīcas vecākā daļa veidota vienīgi ar cirvi un kaltu. Izcils darbs ir baznīcas ozolkoka dēļu griesti, kas arī bez ēveles sagatavoti pietiekoši gludi gleznotāja darbam. Tāpat rūpīgi un izturīgi celta 4-slīpju jumta spāru konstrukcija, piemērojoties kārniņu seguma svaram. Sava laikmeta kalēju darba prasmi un gaumi pauž dažādās naglas, apkalumi un slēdzenes. Senai tautas arhitektūrai sakrālās celtnēs raksturīga ir lielo valdošo stilu elementu vienkāršotā, nācionāli pārveidotā koncepcija. Usmas baznīcā monumentālo baznīcu celtniecības stilu atbalss saskatāma griestu veidojumā, kas sienu tuvumā noapaļots un rada t. s. kurvjveidīgo velvi, tad apaļajās virslodzēs un beidzot griestu apgleznošanā. Tomēr šī ēka arī skaidri apliecina, cik lielā mērā senie latviešu celtnieki pratuši atvairīt stila arhitektūras ietekmes un saglabāt savas īpatnējās tradicijas. Tādā kārtā arī Usmas baznīcai piemīt šī mūsu tautas arhitektūrai vispār raksturīgā īpašība. Zīmīga ir tendence vienkāršot sienas, izveidot vienu telpu un pārsegt to ar kopīgu, vienkāršotu velvi. Usmas baznīcas iekšējās iekārtas nozīmīgie objekti ir altāris, kancele un kungu sols. Visi šie darbi bagātīgi izgreznoti Kurzemes baznīcām īpatnējā baroka stila kokgriezumiem. Altāris pieder pie baroka tektonisko altāru grupas un izveidots divos stāvos. Altāra apakšējā daļā divu vītu, vīnogu ķekaru attēlojumiem izrotātu kolonnu starpā gleznojums uz koka. Abi gleznojumi viena autora, kas pēc primitīvā zīmējuma spriežot arī nācis no tautas vidus. Altāri noslēdz kokā griezts Kristus tēls, kas svētījot pacēlis roku. Kokgriezumu krāsas: melns un zelts. Kanceli līdz ar uzeju rotā vītas vīnogulājiem greznotas kolonnas, kas tāpat kā altārī noslēdzas ar korintiešu kolonnām līdzīgiem kapiteļiem. Astoņās kolonnu starpās pie pildiņiem piestiprināti kokā griezti apustuļu tēli ar dabīgās krāsās krāsotām sejām. Kanceli balsta Mozus tēls. Starp kanceles uzeju un kungu solu kopīgas durvis. Abās pusēs durvīm vītās kolonnas ar apzeltītiem vīnogu ķekariem, bet virs durvīm pelikāns ar cāļiem. Kungu sola jumta otru galu atbalsta spārnota eņģeļa tēls. Pēc ģērbkambara uzbūvēšanas mācītāja ceļš uz kanceli iet cauri kungu solam. Visi šie nezināmā meistara kokgriezumi savā kompozīcijā stāv tuvu t. s. Ventspils kokgriezēju skolas līdzīgiem darinājumiem. Kokgriezumos jaušami noteikti Ventspils lielmeistara Sefrena jun. stila elementi, bet ir arī zīmīgas īpatnības, piem. gliemežnīcas pār apustuļu galvām, kapiteļu veidojumi, ļoti brīvie un fantastiskie akantu griezumi. Salīdzinājumā ar Sefrena darbiem, Usmas kokgriezumu stils ir grafiskāks, lineārāks. Kustību plūsmai (apustuļu tērpi!), bet īpaši apustuļu tēlu druknajām proporcijām piemīt tautas mākslai raksturīgie vilcieni, kas liecina, ka Usmas kokgriezumus darinājis latvietis. Viņš varēja būt Ventspils meistaru darbu veikls atdarinātājs. Pēc Usmas ļaužu nostāstiem, arī baznīcas griestu gleznojumus veicis kāds latviešu jauneklis, kas miris 1710. gada mērī. Gleznojumā, kas divos gadu simtos diezgan daudz cietis, tēloti mākoņos lidojoši eņģeli, spēlējot dažādus mūzikas instrumentus: vijoli, bazūni, arfu uc. Altāra iežogojuma margas līdz ar luktu margām darinātas vēlāk un stila ziņā baznīcas iekārtā neiekļaujas. Dievlūdzēju solus iekārtojot telpa izmantota izšķērdīgi, solu starpā ieturot lielas atstarpes. Soli konstrukcijā vienkārši, un tos noslēdz aizkrampējamas pildiņu durtiņas. Tautas mākslas darbs ir arī virpotie svečturi uz altāra, gar sienām, solu galos, daudzžuburu pie griestiem.
Rendas filiāli Usmu 230 gados apkalpojuši sekojoši Rendas mācītāji: Augusts Hermūts 1705. —08., Dāniēls Reimerss 1709.—10., Johans Bruno Līderics 1711.—27., Kārlis Fridrihs Radckis 1728. —54., Johans Svensons 1754. —77., Ēvalds Johans Pernics 1778. —1826., Ferdinands Pēteris Frīdrihs Pernics 1826. —53., Teodors Antonīns Neanders 1854. —69., Kārlis Albrehts Griners 1870 —1903., Augusts fon Johansons 1903. - 10., Leonhards Šķutte 1911.—1935. Dievkalpojumi Usmā notika katrā trešā svētdienā un triju lielo baznīcas svētku otrajā dienā. Pēdējo dievkalpojumu vecajā vietā noturēja prāv. L. Šķutte 1935. gada 4. augustā.
Brīvdabas muzejā Usmas baznīcu iesvētīja tā paša gada 13. decembrī arhibīskaps prof. T. Grīnbergs. Nododot celtni muzeja apmeklētājiem, viņas uzstatīšanā varēja būt divi principi. Viens baznīcas iekārtu atstāt pilnīgi neskartu, nekā neatņemot un arī nekā klāt nepieliekot. Otrs - baznīcu zināmā mērā izveidot par Valsts vēsturiskā muzeja nodaļu, kur apskatei novietot arī citur iegūtos sakrālās mākslas pieminekļus. Ir liels jautājums, vai izvēloties pēdējo ceļu rasts šī muzeja objekta iekārtošanas pareizais atrisinājums. Tagad Usmas baznīcas sienas rotā mākslas darbi, kam ar šo baznīcu nav nekā kopīga. Tas pats redzams baznīcai vēlāk piebūvēto telpu iekārtojumā. Galvenās telpas noskaņojumā neiederas arī tagad iebūvētā holandiešu krāsns. Ar šādiem iekārtas papildinājumiem gan pakalpots baznīcas praktiskai izmantošanai, bet ne tiem apmeklētājiem, kas viņu grib redzēt pirmatnējā veidā.“
Adrese: Kuldīgas novads, Rendas pagasts (koordinātes - 57.156351, 22.204871 )
