Matīšu mācītāja muižai, kas acīm redzot vecāka par tagadējo baznīcu, ir sava interesanta pagātne. Gadās dzirdēt, ka arī šo muižu ierīkojot, nodarīta kliedzoša netaisnība zemniekiem, kuri tad no savām mājām tikuši padzīti. Tā tomēr nebūs bijis. Tiesa gan, ka Matīšu mācītāja muižas vietā kādreiz bijušas 2 zemnieku mājas, Jautēni un Steltes, kuras pildījušas klaušas Vilzēnu muižā. Bet šo māju izputināšana droši vien notikusi jau poļu laikos. Pēc 1624. gada revīzijas datiem Jautēna un Steltes zemi apsaimniekoja kāds polis Kanerovskis. Poļu laikos Cēsu katoļu bīskaps, kā tas viņos laikos vispār bija ierasts, ierādīja muižas un mājas saviem kara virsniekiem un kalpotājiem - kā atlīdzību par dienestu. Arī minētais Kanerovskis būs bijis viens no šiem bīskapa ļaudīm. Ilgi pēc 1622.gada viņš šeit gan nebūs saimniekojis, jo viņa zeme līdz ar visu bīskapa valsti zviedru laikos nonāca Uksenšernu rokās, bet muižas reducējot — kroņa rīcībā, kurš tad to nodeva jaundibinātās Matīšu draudzes mācītāja lietošanā, pievienojot klāt no baunēniešiem 3 klaušu mājas (Dīķeri, Kulpi, Ķīsi), kuras Latvijas agrārā reforma kopā ar mācītāja muižas zemes lielāko daļu pārņēma valsts zemes fondā. Poļa Kanerovska muižiņā (bij. Jautēnu-Seltes mājās) bija arī sava dzīvojamā ēka. Vēl tagadējā, 2 reizes pārbūvētā mācītāja mājā skaidri saskatāmas daudz vecākas celtnes atliekas. Tā diviem stāviem cauri iet kāds tornis ar bieziem mūriem. Katram draudzes loceklim, kas dodas mācītāja kancelejā, jāiet cauri šī torņa tumšam šauram apakšstāvam, lai nonāktu pie vēl šaurākām kancelejas durvīm dziļā mūra iedobumā. Kas tas bijis par torni? Senos laikos lielu lomu spēlēja tā saucamie sardzes torņi, kuri atradās ne pārāk tālu no kādas lielākas pils. No sardzes torņiem novēroja apkārtni, ziņoja pilij ar norunātām zīmēm (tauri, lāpām) par ienaidnieka tuvošanos utt. Matīšu mācītāja māja atrodas samērā augstā vietā, gaisa līnijā nedaudz kilometru attāumā no savā laikā ievērojamās Burtnieku pils. Novērošanas torņiem parasti bija piebūvētas telpas sardzei, dzīvoklis sardzes priekšniekam. Tādas nu laikam arī būs bijušas tās ne visai ērtās telpas, kuras kā dzīvokli saņēma pirmais Matīšu draudzes mācītājs. Mācītāja māja divas reizes bijusi neapdzīvojamā stāvoklī. Pirmo reizi pēc Ziemeļu kara, kad arī muižnieki bija spiesti dzīvot uz ātru roku uzceltās rijās. Nav zināms, kad māja pēc kara atkal savesta kārtībā. Otro reizi mācītāja māja bija nonākusi sabrukuma stāvoklī 18. gadsimta otrā pusē, pēc mācītāja Buša laika. Nākošajam mācītājam Pomianam-Pezurovijam ar 18 bērnu lielo ģimeni bija kādu laiku pārmaiņus jādzīvo dažādās muižās. Mājas atjaunošanas darbus uzsāka 1791. gadā. Šī pārbūve uzskatāma gandrīz par jaunbūvi: izlietoti tika 142000 ķieģeļu, maksāts mūrniekiem 390, namdariem 190, bet galdniekiem 140 valsts dālderu. Atzīmējams, ka darbos piedalījās arī kāds latviešu meistars, stiklinieks Bērzs no Valmieras. Darbi ārkārtīgi ieilga. Protokolos pastāvīgi lasāms, ka tāda un tāda muiža nav devusi attiecīgo materiāla daudzumu, nav maksājusi savu naudas tiesu. Tikai 1798. gadā pārbūve bija pabeigta, un arī tikai tādēļ, ka 1796. gadā darbu vadību uzņēmās enerģiskais baznīcas priekšnieks, Bauņu grāfs Jēkābs Sīvers, viena no ievērojamākām sava laika personībām visas Eiropas mērogā. Pēdējo reizi lielākie remonta darbi veikti 1898. gadā, kad uzlikts arī jauns jumts. Pēc tam izdarīti tikai sīkāki labošanas darbi. Tagad šī vēsturiskā celtne neatlaidīgi prasa kapitālu remontu no sliekšņa līdz pat jumta čukuram. (no 1937.gadā izdotā bukleta “Matīšu baznīca”)
Adrese: Valmieras novads, Matīšu pagasts (koordinātes - 57.713288, 25.149445 )
