Kastrānes ūdensdzirnavas (Upespils ūdensdzirnavas)

 

                                                      (Fotografēts 2021.gadā, V.S foto)

Tās bijušas ļoti labas dzirnavas, darbinieku un apkārtējo saimnieku augsti vētētas.

1982.gada “Padomju ceļš” raksta, ka pagājis gads, kopš dzirnavu ēkā neviens vairs nedzīvo un ēka ir izpostīta – izsisti logi, izlauzti grīdas dēļi.

Savukār 1983.gada laikrakstā “Cīņa” publicēta suntažnieka Freivalda vēstule: “Kādreiz Ogres rajona Suntažu ciemā, bijušajā Kastrānes muižā, Mazās Juglas krastā sāka griezties dzirnavu rati. Darbojās vilnas vērptuve, austuve, audumus krāsoja un presēja. Tolaik apkārtnes un arī tālāk dzīvojošās sievas un meitas varēja sevi jo skaisti ietērpt ar šeit izaustajiem vilnas plecu lakatiem un gultas izrotāt ar dažādu nokrāsu segām. Pirmajā pasaules karā dzirnavas tika izpostītas. Drīz tās atjaunoja, taču 2.pasaules karā dzirnavas atkal daļēji tika sapostītas, kā arī uzspridzināts dzirnavu dambis un tilts pār to. Ogres ražošanas uzņēmumu kombināts sāka dzirnavas un dambi atjaunot, šajā darbā aktīvi piedalījās pieredzes bagātais melderis Kupers, kā arī apkārtējie iedzīvotāji. Tā atkal sāka griezties dzirnavu rati, pārvēršot graudus miltos un putraimos. Kad dzirnavas pārgāja kolhoza «Suntaži" īpašumā, par melderi joprojām strādāja jau gados vecais vīrs Kupers. Kad dzirnavnieks savos kaulos sāka just aizvadīto gadu nastu, viņš pārgāja dzīvot pie meitas uz Rīgu. Diemžēl apklusa arī dzirnavas. Nu jau būs pagājuši apmēram septiņi gadi, kopš dzirnavas palikušas bez īsta saimnieka... un cilvēki tās pamazām apstrādā - vienkārši izposta. Sadauzīti logi, durvis, izdemolētas iekšējās telpas, izlauztas grīdas, dažs labs te atradis ko derīgu un pievācis, cits sameklējis sausu kurināmo sava dzīvokļa apsildīšanai. Kā apkārtnes vecie ļaudis spriež, dzirnavas malušas simt vai pat vairāk gadu. Reizēm no Rīgas savu bijušo darbavietu apskatīt atbrauc vecais melderis Kupers un ar nožēlu noraugās uz izpostītajām dzirnavām. Klusībā atceras savus un citu cilvēku ieguldītos pūliņus, atjaunojot dzirnavas, vajadzīgos materiālus meklējot pat kaimiņu republikā. Kāpēc pēckara gados un vēl ilgi pēc tam dzirnavas bija vajadzīgas, bet nu - vairs nē? Varbūt vienkārši saimnieks - kolhozs - palicis slinks un nevīžīgs? Kāpēc dzirnavu rati, nedaudz pielaboti, nevarētu griezties tāpat kā pirms astoņiem gadiem? Mazās Juglas ūdeņi taču nav izsīkuši. Manuprāt, dzirnavām nedrīkst ļaut sabrukt. Ja tās nav vajadzīgas malšanai, varbūt var izman tot citādi?”

Adrese:  Ogres novads, Suntažu pagasts, Upespils (koordinātes - 56.932218, 25.009887 )