Jaunburtnieku baznīca (Bērzaines saieta nams)

 

                                                (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Tas, ka privāti dievkalpojumi Jaunburtnieku (Sternhof) muižas lūgšanas namā jau notika 1855. gadā, ir minēts Burtnieku draudzes tā paša gada vizitācijas protokolā. Muiža toreiz piederēja barona Aleksandra Smoliana (tēvs) dzimtai un bija viena no Burtnieku draudzes attālākajām muižām. Lūgšanas nams atradies muižas parkā netālu no tagadējā Bērzaines tautas nama. No 1911. gada muižai ir jauns īpašnieks - mazdēls barons fon Filips Nolkens, kurš ir pilnīgs pretstats saviem senčiem un kuram jau vairs nepatīk, ka zemnieki staigā pa viņa pagalmu, un viņš piedāvā pagastam 2 pūrvietas zemes, lai uz turieni pārnesot lūgšanas namu. Piedāvātā zeme atradās apmēram 2 km no muižas.

Pagasta valde priekšlikumu pieņēma un nolēma tajā zemē ne tikai izvietot lūgšanas namu, bet arī izveidot kapsētu un pie reizes lūgšanas namu izmantot arī kā kapliču. Jau 1912. gadā, izjaukts pa baļķiem, lūgšanas nams bija uzstādīts jaunajā vietā un Vasarsvētkos Burtnieku draudzes mācītājs Reinholds Meijers varēja novadīt pirmo dievkalpojumu. Jaunburtnieku Ev.Lut. baznīcas lietā rakstīts: “... bija sapulcējusies kupla draudze, telpa bija svinīgi izpušķota ar vainagiem, bija iegādātas jaunas altārsegas un kanceles pults sedziņa. Ap visu gruntsgabalu bija jau izveidots zemes valnis un grāvis, iestādīti koki, ierīkota slita zirgiem, vārdu sakot, viss bija paredzēts un sagādāts, un ar mīlestību gādāts, un, kas galvenais, nevis ar mācītāju līdzdalību, bet gan draudze pati bija visu noorganizējusi un sagādājusi.”

1913. gadā par pagasta līdzekļiem piebūvē zvana torni un uzstāda 1912. gadā izlieto zvanu, līdz ar to lūgšanas nams tapa līdzīgāks jau baznīcai. 1929. gadā ārsienas tiek apmestas. Lielākais remonts tika veikts 1938. – 1939. gadā, kad nomainīja zvanu tornim skaidu jumtu uz skārdu, bet lūgšanas namam uz šindeļiem, apmeta sienas no ārpuses un iekšpuses un griestiem uzlika finiera plāksnes.

“Varoņu piemiņas dienā (Cēsu kaujas atceres diena), 1929. gada 22. jūnijā, lūgšanas namā netālu no altāra tika uzstādīta piemiņas plāksne Latvijas brīvības cīņās un I pasaules karā kritušajiem varoņiem, Jaunburtnieku pagasta pilsoņiem. Uz tās teksts: “Par Latviju, laimi, brīvību mēs devām savu dzīvību!” un kritušo vārdi - Teodors Rikšs – seržants, Lāčplēša ordeņa kavalieris, 9. Rēzeknes kājnieku pulks, kritis 11.08.1919., Fricis Gūtmanis - kareivis, 6. Rīgas kājnieku pulks, bez vēsts pazudis 10.11.1919., Pēteris Okdalders - kareivis, 7. Siguldas kājnieku pulks, miris no ievainojumiem 15.01.1920., Pēteris Rudzītis- dižkareivis, 6. Rīgas kājnieku pulks, miris no ievainojumiem 12.11.1919., Pēteris Caka - kaprālis, 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, kritis 20.02.1918., Pēteris Kalniņš - kareivis, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, kritis 06.01.1917., Jānis Laiviņš - kareivis, 90. Oņegas kājnieku pulks, miris no ievainojumiem 16.09.1916., Voldemārs Leimanis - kareivis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, kritis 23.12.1916., Augusts Priede - dižkareivis, 91. Oņegas kājnieku pulks, kritis 19.09.1914., Augusts Preimanis - kareivis, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks, kritis 23.12.1916., Augusts Tormanis - latviešu strēlnieks, bez vēsts pazudis, 1917., Pēteris Vilnis - dižkareivis, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kritis 23.12.1916.

Plāksni atklāja Latvijas aizsargu priekšnieks pulkvedis Augusts Tone, garīgo ceremoniju izpildīja latviešu luterāņu mācītājs, profesors Voldemārs Maldonis, un Burtnieku draudzes mācītājs Reinholds Meijers. Plāksne tika izgatavota par Jaunburtnieku aizsargu organizācijas savāktajiem ziedojumiem” - tā zināja stāstīt Bērzaines pagasta iedzīvotājs, lūgšanas nama bijušais zvaniķis, Jūlijs Ābrams, kad plāksne 1988. gadā atgriezās savā vietā lūgšanas namā.

Pagaidām nav izdevies uzzināt, kurā brīdī šī plāksne nozuda no lūgšanas nama. Padomju okupācijas gados kādu laiku tā stāvējusi aizslēpta aiz aizkara blakus altārim. Kādu laiku plāksne glabājusies lūgšanas nama zvana telpā (bēniņos), taču, kad to tur sāka meklēt, tad tās tur vairs jau nebija. 1988. gadā uz Bērzaines izpildkomiteju piezvanīja no Valmieras akmeņkaļu darbnīcas un informēja, ka pie viņiem ievesta interesanta plāksne no koncertzāles (Sīmaņa baznīca Valmierā) atjaunošanai. Plāksne, kā izrādījās, ir divās daļās- vienā pusē uzraksti latviešu un krievu valodā, kas attiecas uz Sīmaņa baznīcu un koncertzāli. Plāksnes otrajā pusē bija lasāms uzraksts par Jaunburtnieku varoņiem, kuri krituši brīvības cīņās un I Pasaules karā. Plāksne tika atdota Jaunburtnieku lūgšanas namam.

Ar 1971. gada 16. jūlija rīkojumu par Jaunburtnieku ev.lut. reliģiskās draudzes noņemšanu no uzskaites un ēkas nodošanu Bērzaines ciema izpildu komitejas bilancē, kulta priekšmetus un inventāru nācās realizēt saskaņā ar PSRS Finansu ministrijas 1961. gada 7. jūlija instrukciju. Lūgšanas nama mantu savā glabāšanā paņēma Valmieras muzejs.

Uzskaitītie priekšmeti bija: ērģeles - bojātas, bez restaurācijas nav lietojamas, var izmantot muzejā kā vēsturisku priekšmetu, ierīkojot antireliģisku nodaļu; harmonijs – bojāts, nav lietojamas, var izmantot muzejā kā vēsturisku priekšmetu, ierīkojot antireliģisku nodaļu; svečturis (metāla) - muzeja vērtība, jo ir ļoti vecs ar īpatnēju apdari, svečturi (koka 2 gab.) , tos ap 1930. gadu draudzei uzdāvinājis Artūrs Balodis no Bērzaines, rokudarbs ar īpatnēju apdari, svečturi (misiņa, 4 gab.) - muzeja vērtība, jo ir ļoti veci ar īpatnēju apdari; svečturi (griestu, 2 gab.), abi gatavoti rokām, viens no koka, otrs no metāla, nokrāsots bronzas krāsā, krēsli 2 gab., meldru pinums, veidots rokām, ļoti veci; numuru galdiņi 2 gab. ar numuriem, vīna kanna (sudrabs 1 gab.), vīna biķeris 1 gab., oblašu (dievmaizītes) trauciņš (sudraba, 1 gab.), oblašu šķīvītis (baltmetāls, 1 gab.), altāra glezna 1 gab., gleznas 2 gab.; fotogrāfiju komplekts, 1930. gada Valmieras apriņķa pāvestu fotogrāfiju sakopojums, trauku sedziņa (zila, 1 gab.), zalvete (salvete, balta, 1 gab.), krucifikss 1 gab., koka naudas lādīte, altāra sega – vēsturiska nozīme. Altāra sega bija saglabājusies vēl no lūgšanas nama atklāšanas laika, kuru izgatavojusi Alvīne Vente dzim. Kārkliņa. No 1971. gada lūgšanas nams tika izmantots vairs tikai kā kapliča .

Sākoties Atmodas laikam un atjaunojoties draudzēm, 1988. gadā atsāka darbību arī Burtnieku un līdz ar to arī Jaunburtnieku draudze. Daļa šo vēsturisko kulta priekšmetu tika atdotas atpakaļ Jaunburtnieku lūgšanas namam.

Pēdējie remonta darbi lūgšanas namam tikai veikti 20. gadsimta 30. gados, kad tika nomainīts jumts, apmestas sienas no iekšpuses un ārpuses, griestiem tika uzlikts jauns segums – finiera plāksnes, grīdai samainīti bojātie dēļi. 80. gados tika nomainīts jumts, uzklājot jaunu šindeļu jumtu. Ar gadiem kapličas iekšpusei īpaša uzmanība netika pievērsta, tikai nedaudz pielaboja grīdu un ar laiku kļuva pat grūti izvadīt aizgājējus - grīdas dēļi bija tik iepuvuši un satrupējuši, bija bailes pa tiem pārvietoties, sienas, griesti bija klāti ar pelējumu un stipri bojāti, ģērbkambarim logi galīgi sapuvuši. Lūgšanu telpā gan stāvoklis bija nedaudz labāks.

2009. gadā ar Eiropas Savienības finansējumu tika atbalstīts projekts “Saietu nama izveidošana Bērzaines pagastā”, kur 75% finansējumu sniedza ES ELFLA un 25% Valmieras novada domes līdzfinansējums. Kopējais finansējums 86019,13 Ls. Bija paredzēts veikt ēkas vienkāršoto rekonstrukciju, nomainot logus, durvis, bojāto jumtu un tā konstrukcijas daļas, grīdu, veikt telpu kosmētisko remontu un izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu saietu namu.

Uzlaužot veco grīdu, tika atrasta koka plāksne ar uzrakstu - vēstījumu nākamām paaudzēm. Plāksne tika atjaunota un pielikta atjaunotajā saieta namā pie sienas.

2009. gada 25. decembrī notika jaunā Bērzaines saieta nama atklāšana. Projekta laikā tika restaurēta, iespējams, gleznotāja Augusta Annuss altārglezna “Kristus pie Krusta”. Kaut gan pēc citiem avotiem, tā varētu būt vēl senāka - 19. gs. otrā puse gleznota. 2011. gada Vasarsvētkos par godu lūgšanas nama 100 gadu jubilejai jaunajā namā tika noturēts dievkalpojums, ko vadīja LELB arhibīskaps Jānis Vanags. Dievkalpojumā palīdzēja Burtnieku Ev.Lut. draudzes mācītājs Aldis Kalcenavs un Valmieras iecirkņa prāvests Arnis Bušs. Notika arī jaunā interjera iesvētīšana. To bija izgatavojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas Koka mākslas un metālmākslas nodaļas seši audzēkņi, diplomandi - Raimonds Nereta, Vladimirs Jermolovičs, Artūrs Mētra, Didzis Bušņevs, Artis Lutkovskis, Jānis Malcāns, nodaļas pasniedzēja Arvīda Verzes vadībā. Savus metāla dizaina darbus - svečturus un kristāmtrauku - dāvināja Latvijas Mākslas akadēmijas metāla dizaina katedras profesors Juris Gagainis. Tika uzstādīts jauns altāris, kancele, baznīcas soli, grīdas svečturi, krēsli, kristāmtrauks, katafalks, sētiņa.

2014. gada rudenī pie Bērzaines saietu nama uzstādīts piemiņas akmens "Ceļš svešumā", kas veltīts izsūtītajiem bērzainiešiem - padomju represiju upuriem un tiem, kuri bija spiesti paši pamest savas dzimtās mājas. Ideju īstenoja iedzīvotāju iniciatīvas grupa "Bērzainieši", piedaloties Kocēnu novada domes izsludinātā neformālo iedzīvotāju iniciatīvu grupu projektu konkursā. No 1941. gada līdz 1947. gadam politiski tika notiesāti 17 Bērzaines pagasta iedzīvotāji, un 1949. gada 25.martā izsūtīti 49 iedzīvotāji. Lielākā daļa no izsūtītajiem pēc 1956. gada atgriezās Latvijā, bet daļai nebija lemts atgriezties, un viņi palika Sibīrijas plašumos.

Piemiņas akmens izejmateriāls tika meklēts vietējā vidē - Bērzaines pagasta laukos. Piemiņas akmens idejas autors Dainis Saulītis, darba veicēji - SIA "Akmeņkaltuve" un Jānis Sprudzāns.

Adrese: Valmieras novads, Bērzaines pagasts (koordinātes - 57.612622, 25.205424 )