(Fotografēts 2021.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Piebraucot pie muižas, pie ceļa malā augoša koka
pienaglota zīme, ka tālāk ir privātīpašums un braukt aizliegts. Vispār jau dīvaini,
jo ceļš taču ved arī tālāk, ne tikai uz šo muižu. Respektēju šo zīmi un tālāk
nebraucu, bet aizgāju kājām. Jāsaka, ka privātīpašnieks gan ir slikts, ja nevar
sakopt savu īpašumu. Nu vismaz zāli un brikšņus būtu izpļāvis bijušajā muižas parkā, lai var
redzēt to, kas no muižas vēl palicis pāri. Saglabājušies daudzu ēku mūri, bet neviena ēka
nav apdzīvota un lietojama. Agrāk piederējusi Lambsdorfu dzimtai.
“Talsu vārds” 1942.gada jūlijā raksta par atgadījumu šajā vietā: “Poļitruki bija čekas kalpi sarkanarmijā. Drīz pēc boļševiku ienākšanas, poļitrukus iecēla arī bij. Latvijas karaspēka vienībās. Saprotams, ka šie vīri mūsu nacionālā garā audzinātai armijai bija pavisam sveši, ko viņi paši arī labi saprata un tāpēc latviešiem neuzticējās. Poļitruki, kur vien varēja, morāliski un fiziski, vārda tiešā nozīmē, spīdzināja latviešu karavīrus. Ar apbrīnojamu pacietību latviešu zēni panesa visas grūtības, cerot uz pārmaiņām nākotnē. Gadījās tomēr, ka viņi nespēja paciest visas pārestības un pacēla ieročus pret saviem spīdzinātājiem. Tāds gadījums bija 1941.gadā, dažas dienas pirms Lieldienām, Spraugu muižā. Tur kāds latviešu kareivis nošāva ienīsto poļitruku un pēc tam arī pats nošāvās. Sakarā ar to čekisti apcietināja pilnīgi nevainīgo Laucienes pag. lauksaimnieku R., kopā ar viņa dēlu - skolnieku. Pēdējo pēc nopratināšanas čekā atbrīvoja, bet viņa tēvu notiesāja un vēlāk izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu Krievijas ziemeļos. Poļitruku nogalināt toreiz bija liels noziegums, par ko čekisti varēja nežēlīgi atriebties, tāpēc traģiskā nāvē mirušā kareivja draugi izpauda valodas, ka viņš nošāvis poļitruku tikai personīgu nesaskaņu dēļ. Toreiz bija pavisam maz to cilvēku, kas zināja, ka te bija kareivju patriotu grupa ar mirušo priekšgalā, kas apkārtnes partizāņiem bija apsolījuši izgādāt ieročus. Bija jau pēdējais laiks to darīt — tāpat kā citiem, arī muižas garnizonam bija dota pavēle aizbraukt. Arī Lībagu partizāņiem bija kaut kas apsolīts, tāpēc viņiem ziņa par šī kareivja nāvi, bija tiešām sēru vēsts un Lieldienas viņi pavadīja drūmā noskaņā. Tāpēc ar gandarījumu partizāņi saņēma citu ziņu, ka vairāki karavīri no šī paša garnizona, cauri braucot Lībagiem, bija apstājušies R. mājās un lielā pacilātībā nodziedājuši «Dievs, svēti Latvijul" Tātad latviešu karavīru garu poļitruki vēl tomēr nebija salauzuši un tas deva jaunu sparu un paļāvību arī partizāņiem, kas tagad palika vieni, bez sabiedrotiem, kuru rokās bija ieroči, kas tik ļoti bija vajadzīgi partizāņiem.
Otrā Lieldienu dienā Lībagu pagasta Kaziņu mežā ieradās vairākas automašīnas. Noskaidrojās, ka čekisti bija atveduši un aprakuši mežā traģiskā nāvē mirušo latviešu kareivi no Spraugām. Jau pašā sākumā šī karavīra aprakšana kaimiņu pagastā, tik tālu no viņa nāves vietas, likās aizdomīga. Noslēpt šī kareivja kapu čekisti, acīmredzot, nemaz nevēlējās, un tātad tur bija kāda noslēpumaina sakarība ar ko citu. Dažādi minējumi mēģināja izskaidrot šo rīcību. Vai tiešām čekisti būtu dabūjuši kādas ziņas par kareivja sakariem ar Lībagu partizāņiem un tāpēc apraka to viņu pagastā, lai varētu notvert partizānus tad, kad tie noliktu ziedus uz sava sabiedrotā kapa? Partizāņi negribēja tam ticēt, tomēr ievēroja piesardzību. Zināmā mērā šīs aizdomas tomēr apstiprinājās. Kapa tuvumā bija pamanīts kāds aizdomīgs vīrs. Lībadznieki viņu pazina. Tas bija čekists lībadznieks Z., kas tikai nesen bija ticis čekas dienestā. Viņu bieži redzēja kājām nākot no Talsiem uz savu “darba vietu". Viņu jau pa gabalu labi varēja pazīt arī no muguras puses, jo ejot viņš kliboja. Ļaudis smējās, ka tas kāju esot samaitājis toreiz, kad par zādzībām apcietinātu, vedot uz Tukumu, viņš bija izlēcis no pilnā gaitā ejoša vilciena. Z. vairākas reizes bija redzēts kapa tuvumā meža ceļa malā guļam, it kā piedzēries. Nebija grūti saprast to, ka šis čekas kalps ar zināmu nolūku tik biezi “piedzeras" un savu “dzērumu" izgulēt nāca taisni šinī vietā. Pavasarī bērni bija pirmie, kas iedrošinājās uz kareivja kapa nolikt agros pavasara ziedus. Lai tīši nekristu čekas nagos, tāpat kā partizāni, arī citi lībadznieki, šī kapa tuvumā ievēroja piesardzību. Tomēr uz tā arvien bija nolikti jauni ziedi. Pēc Latvijas atbrīvošanas kareivja piederīgie viņu pārveda uz dzimto pagastu. Kā īsts latvietis, šis kareivis izpildīja savu doto karavīra solījumu — cīnīties ar latviešu tautas ienaidniekiem un atdot sevi dzimtenei, nolikt galvu par savu tēvu zemi. Viņš bija viens no tiem daudzajiem latviešu varoņiem, kas cīnījās un ziedoja sevi dzimtenei.”
Adrese: Talsu novads, Laucienes pagasts (koordinātes - 57.190079, 22.757998 )
