Par šo māju saimnieku un viņa dzīvi raksts 1990.gada 16.jūnija “Jelgavas ziņotājā”: “Aizbraukt uz Lielsesavu pie Teodora Ābeles mūs pamudināja viņa vēstule redakcijai, kurā viņš izstāstīja savu 89 gadus garo dzīvi un lūdza palīdzēt paskubināt sava reabilitācijas jautājuma izskatīšanu. Teodora Ābeles dzīves līkloči vēlreiz atgādina mums visas latviešu tautas noieto ceļu šajā gadsimtā. Par spīti visam, Ābeļtēvam ir ļoti laimējies, jo viņš sagaidījis savas tautas atmodu, spēj pats savām acīm sekot notikumiem Latvijā un tic, ka piedzīvos arī tās patiesu brīvību. Ielūkosimies šā cilvēka dzīves hronikā. «Esmu dzimis 1901. gadā kalpu ģimenē Lielsesavas pagastā. Ģimenē bijām septiņi bērni. Vecāki kalpoja te pie viena, te otra saimnieka. Kad es paaugos, tēvs aizgāja uz muižu, kur viņam iedeva 100 pūrvietas zemes. Viegli nebija, puse novāktās ražas bija jāatdod kungam. 1914. gadā pirmajā pasaules karā kazaki visus izdzina no mājām. Un tā kājām ar visiem lopiem gājām uz Rīgas pusi. Lopi saslima ar asinssērgu un aizgāja bojā. Mēs apmetāmies Rīgā. Kad vācieši tuvojās Rīgai, mēs aizgājām uz Cēsīm. Vācietis mūs noķēra pie Gaujas tilta. Tēvs nogriezās ar zirgiem mežā, bet mēs ar māsu un māti palikām šaipus upes. Māte gāja tiltu izlūkot. Līdzko viņa bija tiltam pāri pārgājusi, tā to tūlīt uzspridzināja. Latviešu strēlnieki mūs abus ar māsu mazā laiviņā pārcēla pāri upei pie mātes. Māsa sāka strādāt par pavāri strēlnieku galvenajā štābā «Iskovenda». Ap 1917. gadu strēlnieki sāka dalīties «baltajos» un «sarkanajos». Es lāgā neuzticējos ne vieniem, ne otriem. Paliku pie strēlniekiem par ieroču izsniedzēju. Brālis arī bija strēlniekos, viņš pārgāja pie «sarkanajiem». Kad vajadzēja cīnīties par padomju varu Kaukāzā, brāli turp aizsūtīja, un tā arī viņš tur savu galvu nolika. 1918. gadā vācieši Valkā Strēl niekus ielenca un, kurus noķēra, sadzina lēģerī. Pēcāk sūtīja uz Vāciju. Bet mēs trijatā izbēgām. Paslēpos pie mātes. Viņa pārtaisī ja manu šineli, un tā es kļuvu par privāto. Dokumentu man nebija, bet es, par laimi, biju ierakstīts mātes pasē. Vācietis lika visiem savākties kopā. Solīja, ka laidīs uz mājām, bet aizveda uz Ventspili, pēc tam uz Jelgavu. Bija 1918.gads. Atbēgu uz Lielsesavas muižu. Pagastā, ieskaitot mani, bija tikai trīs saimnieki. Visi lauki zālēm aizauguši. Dežurēja žandarmi. Viņiem bija uzdots mani noķert, bet man laimējās.
1919. gadā ienāca krievi. Vēlāk, 1925. gadā, Latvijas valdība no muižas zemes iedeva zemi tēvam, uz kuras kopā uzbūvējām mājas, kurās es tagad dzīvoju. Es jau bērnībā zināju, ka būšu amatnieks un būvēšu tādas mājas, kuras būs gandrīz kā muižā. Ceļot šo saimniecību, es visu laiku piepelnījos pie būvēm. Vēlāk, kad iedzīvojāmies, nopirku jaunsaimniecību «Meijas» blakus tēva zemei. Latvijas laikā darbojos Zemnieku savienībā, biju lauku jaunatnes organizācijas priekšsēdētājs. Biju arī aizsargos. Organizējām balles, spēlējām teātri, dziedājām. Man patika sabiedriskais darbs. Algu, pats par sevi saprotams, par to nemaksāja, mani baroja mana saimniecība, bet man gribējās visur piedalīties. No 1924. līdz pat 1940. gadam biju tāds aktīvs sabiedrisks darbinieks.
1940. gadā ienāca krievi. Es zināju, ka turīgos zemniekus vedīs uz Sibīriju. Tā mēs vairāki jauni vīrieši aizbēgām uz Vāciju un tur dzīvojām Kēnigsbergas apriņķī. Kalpojām pie saimniekiem, kamēr beidzās karš. Vācijā izskatīja mūsu lietu, kāpēc esam atbēguši un ļāva atgriezties mājās. 1945.gadā, līdzko pārbraucu, mani norīkoja mūrēt Elejas mašīnu un traktoru staciju. Pastrādāju tikai vienu mēnesi, un mani apcietināja. 1945.gada jūnijā izsūtīja uz Karagandas apgabalu, apsūdzībā man tika piespriests 58. pants, tas nezīmēja, ka esot ar ieročiem pretojies krievu armijai. Ar kādiem ieročiem gan es būtu pretojies, kad man to nemaz nebija ne Kenigsbergā, ne mājās atgriežoties. Bet piesprieda 15 gadus. Piecus stingrā apsardzībā cietumā, desmit lēģerī. Sēdēju cietumā Rīgā, Katrīndambī, arī Līvbērzē. Rīgā biju tā nomocīts, ka nebija spēka piecelties. Apģērbam izgrieza visas pogas, apaviem norāva zoles un pēc tam sadzina visus lopu vagonos. Braucām divas nedēļas, ēst deva reizi dienā. Karagandā iebraucām agri no rīta, sniegs bija līdz jostasvietai, tad 20 km gājām kājām līdz tai vietai, kur mūs izvietoja, gaisa temperatūra bija apmēram 30° zem nulles. Kurš nevarēja paiet, tam laida virsū suni un lāva saplosīt. Apsardzei bija slēpes, bet mums tikpat kā basas kājas. Karagandā strādāju ogļu šahtās necilvēcīgos apstākļos. Ja šahtas aizgruva, neviens glābt nenāca. Reiz ceļā uz šahtām mani, kā arī vēl dažus, ieputināja liela sniega vētra. Man stāstīja, ka esot atrasts tikai trešā dienā. Biju galīgi apsaldējies, vienīgi sirds nebija apstājusies. Viena kāja no tiem laikiem vairs neklausa. 1956. gadā mani atbrīvoja no izsūtījuma. Atgriezos mājās, kuras bija galīgi nolaistas, tur dzīvoja sveši cilvēki. Drīz pēc tam manas mājas «Meijas» kolhozs «Ļeņina ceļš» manā acu priekšā noplēsa un ar zemi nolīdzināja. Māju, par kuru savulaik samaksāju 11700 latu. Ar lielām grūtībām pierādīju, ka māja «Dambenieki», kurā tagad dzīvoju, ir mana, ka to kopā ar tēvu esam būvējuši. «Meijās» savulaik man bija sešas govis, divi zirgi, divi buļļi, teļi, aitas, cūkas, laba saimniecība ar visām lauksaimniecības mašīnām. To visu paņēma kolhozs. Bet viss tak bija ar godīgu darbu nopelnīts. Ne es tiku šņabi dzēris, ne pīpes pīpējis.”
«Dambenieki», kuros tagad Ābeļtēvs dzīvo, kādreiz bijušas skaistas, prasmīgu roku būvētas mājas. Tās savu lepnumu nav zaudējušas arī tagad, kaut prasīt prasās pēc kārtīga remonta. Vecajam būvmeistaram, kura rokas cēlušas Cauku fermu, Vāveru kalti un citas kolhoza būves, savam namam vairs spēka nebūs. Liktenis nav lēmis arī bērnus audzināt. Labi, ka ir atradies labsirdīgs un strādīgs cilvēks Zenta Ešmane, kas veco vīru ir apkopj, ir savureiz uz teātri vai koncertu aizved un saimniecībai nejauj postā aiziet. Kaut būtu visai manai tautai tāds sīkstums ūn spēks kā Teodoram Ābelem! Tik daudz dzīvesprieka un labestības ir šajā cilvēkā. Nedzird no viņa ne gaušanos, ne dusmas par nodarīto pārestību. Viņā ir tāds īpašs saimnieka gars, kas neļauj sēdēt, rokas klēpī salikušam, un žēlastību, aprūpēšanu gaidīt. Kaut kājas vairs lāgā neklausa un krietni jāsaņemas, lai rokas nedrebētu. Ābeļtēvs pamanās gan zāli dārzā nopļaut, gan sakņu dobītes izravēt. Jo viņš citādi nevar, viņam ir jāiet un jādara. Un, ja kādam darbam spēka pietrūkst, viņš izdomā kādu viltību, kā tomēr to pieveikt. Tā, par grūtu ir spaiņus ar barību lopiem līdz kūtij aiznest. Ābeļtēvs izdomājis, ka var taču no kūts līdz mājai novilkt trosi un spaiņus iekārt ķēdēs. Tagad tie it viegli līdz kūtij aizvizināmi. Kādreiz lauku darbiem kalpojis paštaisīts elektriskais traktoriņš. Tik bieži mēs šodien sūkstamies par sliktiem apstākļiem, par to, ka mums visa kā trūkst. Tā jau tas ir, bet, blakus Ābeļtēvam stāvot, kauns. Tik vienu gan es gribētu, atvadoties saka Teodors Ābele, lai nekad vairs Latvijā nevaldītu tāds «kustoņu likums», kad stiprākais nepelnīti sagrābj labāko, bet to, kam nav vara, kājām samin. Ja tas nebūtu te valdījis, mēs šodien tā nedzīvotu.”
Nu reiz saimnieka lolotā un koptā māja ir tukša, nevienam nevajadzīga un uz sabrukšanas robežas.
Adrese: Jelgavas novads, Sesavas pagasts, Dambenieki (koordinātes - 56.356725, 23.818874 )
