Grāmatā “Latvijas industriālā mantojuma ceļvedis” (2002) raksta: “Vienstāva apmesta
laukakmens mūra ēka. Līdzās - dzirnavu dīķis un hidrotehniskās būves. Celtas kā
Ottes muižas dzirnavas. Darbinātas ar ūdensrata,
turbīnas, kā arī dažādu motoru palīdzību. Līdzās graudu malšanai, dzirnavās veikta arī vilnas pārstrāde. Malšanas iekārtas
ir darba kārtībā, taču netiek izmantotas. Dzīvojamā
galā iekārtota Kalncempju pagasta muzeja ekspozīcija,
bet līdzās dzirnavām etnogrāfisks brīvdabas muzejs.”
1938.gada 17.marta “Malienas ziņas” raksta: “Jau 14 gadus Annas pagasta Ottes dzirnavas vada A. Rengarts. Kad viņš pārnāca, uzņēmums bija galīgi nolaists un pa daļai izpostīts. Pateicoties viņa lielai darba mīlestībai, tagad rūpniecība labi nostādīta, par kuru labu atsauksmi dod vietējie un apkārtnes lauksaimnieki. Dzirnavas dzen divas turbīnas, kā palīga dzinēja spēks darbojas sūcgāzes motors. Dzirnavās ierīkoti 2 maļamie gaņģi, grūbu dzenamā ierīce, bīdelēšana (moderna ierīce) un visjaunākās konstrukcijas vilnas kāršamās un vērpjamās mašīnas. Bez minētā vēl rūpniecībā darbojas koku apstrādāšana — zāģēšana, ēvelēšana un spundēšana. Minētā rūpniecība ir par svētību pagastam un apkārtnei.”
1942.gada 27.augusta “Malienas ziņās” sludinājums, ka “Plašās Ottes dzirnavas, kuras ar to īpašnieku A. un E. Rengartu izbraukšanu uz Vāciju, atradās Rūpniecības direkcijas Valkas apr. rajona vadībā un uzraudzībā. Ar īpašnieces E. Rengartes atgriešanos tās atdotas pašas vadīšanā un uzraudzībā. Par to plašās apkārtnes iedzīvotāji ļoti priecīgi, jo cer, ka minētais uzņēmums atgūs atkal savu labo slavu.”
1996.gada novembrī par dzirnavām plašs L.Muktupāvelas raksts “Lauku avīzē”: “Ottes dzirnavu slava ir tālu aizskanējusi pa visu Latviju. Varbūt tikai retais paraustīs plecus, neko nezinot par dzirnavām Alūksnes rajonā. Ottes dzirnavās ir Kalncempju pagasta vēstures muzejs. Desmit gadu laikā muzejs izaudzis par Vidzemes sētu ar vairāk nekā 3000 eksponātiem. Pagājšnedēļ uzzinājām, ka Kalncempju brīvdabas muzeja vadītājs un izveidotājs Viktors Ķirps apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un ka viņam piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts. Rudenī, septembra otrajā svētdienā, Ottes dzirnavās svēta Pļaujas svētkus un tad sabrauc vai ap tūkstotis ļaužu, kas dabā var skatīt senos amatus un darbus, strādāšanu rijā, maltuvē un smēdē. Bet nesen Ottes dzirnavām uzradies likumīgais īpašnieks. Jau toreiz, kad pirms desmit gadiem Viktors Ķirps Ottes dzirnavās nolēma pagasta vēstures saglabāšanai veidot muzeju, dzirnavas gājušas no rokas rokā. Padomju laikos tajās saimniekoja Alūksnes rūpkombināts — grieza dēļus un kāsa vilnu. "Kad viss bija nolaists līdz kliņķim un nebija peļņas, rūpkombināts dzirnavas iesmērēja kolhozam," dzirnavu vēsturi atceras Viktors Ķirps. "Kolhozs tur mala graudus, bet, kad arī nevarēja savilkt galus, atdeva nolaistās dzirnavas Kalncempju pagastam, toreiz — ciemam." Ķirps kā ciema padomes priekšsēdētājs 1985. gadā sāka dzirnavās remontu — ņēma laukā turbīnas, dzelžus, veda uz "Lauktehniku" remontēt, pārtaisīt un savest kārtībā. Saremontēja slūžas, dzirnavu labo spārnu piemēroja muzeja vajadzībām. Naudu Ķirpām deva rajons, kolhozs, daudzie labvēļi, kas redzēja, ka tā lieta ievirzījusies labā gultnē un piešķirtie līdzekļi caur Ķirpa rokām pārtop paliekošās vērtībās. Talkā nāca vai visi pagasta ļaudis un strādāja par velti, kā jau sev pašiem, ļoti uzticoties un cienot Ķirpu. Dzirnavās naudiņu pelnīja paši — maļot graudus. Sākumā Ķirps ar melderi Āboliņu dalījās peļņā. Nauda, ko viņš saņēma, tika ieguldīta tālākajā muzeja veidošanā. Ķirpa lolots, muzejs auga. Eksponātus — pūralādes, darbarīkus, pletīzerus, tērpus, fotogrāfijas, segas un visu ko citu sanesa no Kalncempjiem, Ilzenes, Annas, Alsviķiem, Strautiņiem, Zeltiņiem, Alūksnes, Jaunlaicenes, Jaunannas, Malienas, Gulbenes, Lejasciema, Druvienas, Beļavas, Kalnienas, Litenes, Varakļāniem, Zvārtavas, Rīgas, Lauriem un pat Austrālijas — visu atdeva par velti, par bonbongām, par kortelīti. Soli pa solim jautrības pilnās talkās, iekopjot ainavu, pārvedot dažas vecās pagastā esošās ēkas, Papardes upītes un dīķa krastā ir uzcelta Vidzemes lauku sēta. Vienpadsmit ēku — zirgu stallis, ratnīca, smēde, pūnīte, motoršķūnis, klēts, rija, šķūnis un saimes māja. Ak jā, klāt vel gandrīz simts divdesmit gadus vecā pirtiņa no muižas laikiem, kur savas muguras berzuši gan Saeimas, gan valdības vīri, un kūtsdrupas no muižas laikiem, ko Ķirps iecerējis uzcelt par izstāžu zāli. Taču viendien Ottes dzirnavās beidzās tie labie gadi. Kā no skaidrām debesīm uzradās Georgs Engelss un Ķirpam teica: sak, tā un tā, esmu jaunais dzirnavu īpašnieks. Ķirps pārsteigts atjautā: "Pag, bet dzirnavas līdz karam piederēja baltvācietim Reingartam..." — Jā, viņš miris Vācijā. Viens no trim dēliem — Mintauts, kas pats dzīvo Kanādā, mani pilnvaroja. Lūdzu, maksā īri vai laimīgu ceļu, — apmēram tāda bijusi saruna. Tikpat skaidri pasacīts vecajam melderim Āboliņam, ka būs vien jāmaksā procentiņi no malšanas peļņas — ap piecdesmit latiņu mēnesī. Ja ne, lai dzerot citur magaričas. Latvijas vēstures zinātāji iebildīs, ka visiem vācu repatriantiem 1939. gadā Latvijas valdība Vācijas valdīšanai, kāda nu tā bija, samaksāja kompensāciju par atstātajiem īpašumiem. Ķirps ir pārliecināts, ka Reingarts kā baltvācietis par savām dzirnavām ir dabūjis kompensāciju. Tomēr runā, it kā Reingarts kompensāciju neesot saņēmis, jo sācies karš. Tādēļ vecais Reingarts 1942. gadā kopā ar vācu armiju ieradies Ottes dzirnavās, bet 1944. gadā, ienākot sarkanarmijai, bēdzis uz Vāciju atpakaļ, visu laiku uzskatīdams dzirnavas par savu īpašumu. Pagastā par jaunuzradušos īpašnieku pilnvaroto Georgu Engelsu stāsta, lūk, ko — mākslinieks, ne viņam tehniskas izglītības, ne jēgas par grāmatvedību. Tik vien zina, kā prasīt naudu no nabaga meldera Āboliņa. Tik vien zina, kā kalt plānus biznesam, — veikals, bārs, hotelis, varbūt pat sarkanos lukturus izkāršot... Zina ar muti Rīgā braukt, bet nezina, no kurienes naudu dzirnavu uzturēšanai dabūt. Engelss esot bramanīgi lielījies, ka pagastam nav vērts uz Madonu trešo reizi tiesāties braukt. Viņš ar saviem "stiprajiem" papīriem visus nolikšot stāvēt pie ratiem. Tas esot tāpēc, ka viņam, Engelsam, sieva taču strādājot Alūksnes tiesā par lietvedi... Tā runā Kalncempjos, liekot saprast, ka pagastnieku attieksme pret Engelsu ir atturīga. Pēdējā laikā Ķirps ar Engelsu neesot sarunājušies. Abi latviski klusējuši. Runā, ka Engelss ierodoties pie meldera Āboliņa, "noreketē", paņemot naudu, padraudot ar izlikšanu no dzirnavām, ja nemaksāšot, neuzrakstot pat ne ar zīmuli dzirnavu durvīs, cik naudas paņēmis, un prom uz Alūksni. Tāds muļķis grāmatvedībā Engelss tomēr neesot, jo viņš Ķirpam ieteicies, ka būtu labi, ja visu naudu, tā sacīt, varētu laist caur muzeju, caur Ķirpa grāmatvedību kā "ziedojumus". Nu jā, jo par "ziedojumiem" nav jāmaksā nodoklis... Pagastnieki gaida trešo tiesas dienu, kad dzirnavas atdos īpašniekam. Un tad jau dzirnavas, šis divsimt gadu vecais vēstures piemineklis, sagrūšot savā nāvē — neremontēts un izputināts. Cauri būšot ar cilvēku ieguldīto darbu un tautas materiālo vērtību pieminekli. Tā runā pagasta ļaudis. Paldies Dievam, nūjai ir divi gali. Patiesība pa vidu. Reingartu pilnvarotais Georgs Engelss tiešām ir mākslinieks caur un cauri. Divus gadus pabijis Kanādā pie radiem, kas iepazīstinājuši ar savu draugu — Mintautu Reingartu. Cienījamais vīrs Engelsam pastāstījis par Ottes dzirnavām un pēc ilgām sarunām pierunājis Engelsu uzņemties pilnvarnieka sakas. Engelss sācis vākt papīrus Reingartu dzimtas īpašuma atgūšanai. Mintauts Reingarts īsti latviski izteicies, ka viņš uz vecajām dzirnavām braukšot tikai tad, kad zeme un īpašums būšot iereģistrēts zemesgrāmatā. Līdz tam viņš savu kāju Ottes dzirnavās nesperšot. Engelss savācis izziņas, tos "stipros" papīrus, ka dzirnas piederējušas Mintauta mātei Elzai Reingartei, dzimušai Eglīt'. Nekādus "stiprākus" papīrus Engelss neesot meklējis un runas par baltvāciem atkrīt, jo dzirnavas tak piederējušas mātei — latvietei. Engelsam pagastnieku runas, ka viņš, lūk, izmantošot "stipros" papīrus, jo sieva ir lietvede tiesā, šķiet bērnišķīgas. Var jautāt — no kurienes Engelss ņems naudu dzirnavu uzturēšanai? No meža, kas Reingartiem pieder padsmit hektāros. To pagastnieki nebija iedomājušies. Jau toreiz, atgūstot zemi un sākot tiesāties par dzirnavām, Reingarts Engelsam teicis: "Dzirnavas lai paliek muzejam. Dzirnavas pagasts ir godam nopelnījis. Georg, gādā par likumīgu drošību!" Lai neviens nevarētu Ķirpu un pagasta ļaudis nerrot ar neziņu, kas ar dzirnavām būšot, lai nevienam neienāk prātā no Ķirpa prasīt nez kādus papīrus, lai galu galā būtu drošības sajūta gan Ķirpam, gan pagastniekiem! Lai Engelss noslēdzot vienošanos ar Ķirpu par "īri uz 100 gadiem par vienu latu gadā". Lai to apstiprina pie notāra, lai viss ir likumīgi pret jebkuru nejaušību, kas var notikt Latvijā likumdošanas dzirnavu griežu laikā. Tā tas ir pieņemts pasaulē. Reingarts esot teicis, ka tad, kad visi papīri būšot kārtībā, viņš pats atbraukšot uz Otti un Ķirpam roku paspiedīšot — lai Ķirps saimnieko droši. Engelss šādu sarunu ar Ķirpu kādreiz sācis, bet laikam par šerpu. Toreiz acīmredzot abi — viens ar pasaules vēju un idejām galvā, otrs — lēnīgi, zemnieciski diemžēl nevienojās par galveno — par Ottes dzirnavām. Engelss ir pārliecināts, ka pārpratumu varēja nebūt. Par vienu gan viņš cīnīšoties un kā pilnvarotajam viņam ir tādas tiesības: "Esmu brīdinājis melderi Āboliņu, ka tad, ja viņš nelabosies, es viņu atlaidīšu. Āboliņš nav maksājis pagastam īri, kaut gan dzīvo pagastam piederošā ēkā. Nez par kādām privilēģijām viņam nav jāmaksā? Otrkārt, viņš par melderēšanu nemaksā pagastam nodokļus. Es uzskatu — runas par to, ka dzirnavas sabruks, ja tās kārtībā neuzturēs Āboliņš, ir nepamatotas." Lai ko arī runātu pagastnieki, nenoliedzami, ka Engelss, kā tikai dzirnavas kļuva par Reingartu īpašumu, lika savu artavu dzirnavās. Tobrīd, kad sabruka tiltiņš, pagasts iedeva divdesmit piecus latus meža vedējam un kokmateriālus. Tajā laikā Ķirps bija slimnīcā, un tiltiņu Engelss kopā ar apkārtnē dzīvojošajiem vīriem uzcirta īsā laikā. Tādi ir fakti, ko pagastnieki nevar noliegt. Nauda no dzirnavām var ienākt tik dažādi. Pirmkārt, kā plāno Engelss, pats pabijis daudzos pasaules muzejos, cilvēki no tādām jaukām vietām vēlas atvest suvenīrus. Atbraucēji varētu nopirkt krūzītes, vāzītes, grāmatzīmes — praktiskas lietas, bet ar uzrakstu "Ottes dzirnavas".Vai skaistu nozīmīti, uzlīmi. Engelss esot jau runājis ar saviem kolēģiem — Alūksnes māksliniekiem un sajutis atbalstu suvenīru veikaliņa iekārtošanai. Labums tiktu gan māksliniekiem, gan muzejam. Tas arī viss "bizness", bet sarkanie lukturi tikai tāda mutes dzisināšana. Muzejā, Vidzemes sētā, ar Ķirpa un saimnieču vēlīgumu naktsmājas varot atrast ikviens — jaunākie ekskursanti izguļ pūnītē salmos, komfortu mīlošie — klētī vai saimes istabā uz to labāko, pirtiņā nomazgājas. — Nav dzirdēts, ka saimnieces bez pašceptas maizes un kaņepju sviesta kādu būtu prom laidušas, — tā Engelss. Parunājoties gan ar Ķirpu, gan Engelsu, jābrēc — vīri, brāļi, galu galā — latvieši, konflikta taču tiešām nav! Ir tikai neizrunāta nesaprašanās. Ir tikai latviska ieciršanās gan no Reingarta, gan Ķirpa, gan Engelsa puses. Par "atņemšanu" nav ne runas, jo brāļi Reingarti zina, ka Ottes dzirnavas Ķirpa rokās ir drošībā. Engelsam kā pilnvarniekam un starpniekam šī drošība ir jānokārto likumīgi. Ottes dzirnavas ir kaut kas vairāk par dzirnavām vien. Ottes dzirnavas ir vieta, kur gribas atgriezties, kur jūties labi kā mājās.”
Adrese: Alūksnes novads, Kalncempju pagasts (tā kā Blogspot savā jaunajā versijā kopš 2020.gada oktobra liegusi iespēju kartē atzīmēt precīzu objekta atrašanās vietu, publicēšu koordinātes šeit – 57.320691, 26.918095 )
