(Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Grāmatā “Mācītājmuižas Latvijā” (2002) rakstīts: “Tukuma mācītājmuižas dzīvojamā ēka celta 1824. gadā un no parastajām lauku mācītājmājām izcēlās ar izteiksmīgu klasicisma stila māksliniecisko tēlu. Vienstāva ēku sedza stāvs kārniņu jumts ar nošļauptiem galiem, centrā atradās trīs aiļu asu mezonīns ar trīsstūra frontonu, bet galvenā ieeja bija iedziļināta, izveidojot nelielu lieveni. Abās pusēs ieejai atradās raksturīgie nelielie logi priekšnama izgaismošanai, kādus var sastapt arī Valles, Durbes dienvidu draudzes, Jaunpils, Smiltenes un citos pastorātos. Tukuma mācītājmāja tās arhitektoniskā un mākslinieciskā risinājuma dēļ, kas izceļas ar profesionāli veidotu, pārliecinošu stila formu, iederas starp tādām ēkām kā Salgales, lecavas un Bauskas (latviešu) pastorāti. Kā norāda A. Virbulis, 1824. gadā celtā mācītājmāja 1867. gadā pilnīgi pārbūvēta. Taču 1930. gadu fotoattēli rāda klasicismam tipisku ēku. lespējams, ka pārveidojumi saistīti ar telpu pārplānojumu.
Jaunā, 1824. gadā celtā mācītājmāja tapa mācītāja Kārļa Johana Fridriha Ēlferfelda (K.J.F.Elverfeld) laikā, kurš draudzē kalpoja no 1819. līdz 1851. gadam. Viņa lielākais literārais darbs bija Kurzemes baznīcas vēsture, kurš mācītāja nāves dēļ netika izdots.
Tāpat kā citās mācītājmuižās
19.gadsimta vidū, arī Tukumā bija noteikts, kādas ēkas kam jāceļ: dzīvojamā ēka
kronim (Ozolmuižai), ērbēģis - Šlokenbekas muižai, klēts Jaunmoku un Brizules
muižām, laidors - kronim, rija - Sēmes muižai, stallis un vāgūzis - Cērkstes un
Vilkājas muižām. Zemnieku magazīnas klēts bija jābūvē un jāuztur mācītāja
saimniekiem.
Pēc Pirmā pasaules kara postījumiem mācītājmuižas apbūve bija sliktā stāvoklī.
Vienīgi dzīvojamā ēka atradās zem jumta. Muižas apbūve atjaunota 1920. gados,
kad uzcelts labības šķūnis (1924.), pirts (1925.) un izlabotas pārējās ēkas.
Tukuma pastorāts piedzīvoja kara gadus un 1945.gadu sagaidīja kā citas līdzīgas
vietas - tukšs un pamests. Ilgi nebija jāgaida, kad šī pagātnes palieka tika
nojaukta, lai tieši šeit veidotu Lauktehnikas dzīvojamo un ražošanas kvartālu.
Jaunajā apbūvē iekļuva arī mācītāju kapi. Tagad pastorāta vietā pavasaros
uzzied ceriņu krūmi, bet kapi ir sakārtoti un vienīgie liecina par šīs vietas
vēsturi, likteni un godību, kas nepatika darbaļaužu aizstāvjiem.
Tukuma pastorāts no 1711. līdz 1735. gadam bija latviešu tautības mācītāja
Vilhelma Šteineka (W.Steineck) mājvieta. Viņš draudzē izcēlies ar dievbijību un
tikumību. V.Šteinekam bija stingra nostāja pret netaisnībām, tāpēc viņu neieredzēja
apkārtējā muižniecība. Jāpiebilst, ka viņam draudze bija jāvada grūtos laikos -
risinājās Ziemeļu karš un tam sekojošais mēris.”
Apmeklējot mācītājmuižas vietu 2020.gadā, jāsecina, ka apkārtējā aina ir atbaidoša. Ap nelielo zaļo “saliņu” – Mācītājmuižas kapiem, apkārt plešas smilšu lauki, angāri, nekoptas aizaugušas teritorijas, auto šrots. No vienas puses ejot, var redzēt vēl saglabājušās vārtu stabu atliekas, bet no citām pusēm – tikai garā zālē iemīta taka aizved līdz kapiem. Labi vismaz, ka zāle pašos kapos ir izpļauta, kāds arī sakārtojis vienuviet sadaudzīto pieminekļu atlūzas. Nav daudz saglabājušos kapa vietu, uz kuru pieminekļiem izlasāmi uzraksti . Atrasti šādi:
Karl Elverfeld (1781-1851) – Tukuma mācītājs
Katrina Mutsch (19..-1910)
Ludowika Murchgraf, geb. von Kaden (1837-1906)
Gottlieb Jürgensohn, geb. Büttner (1841-1910)
Anton Jürgensohn (1833-1918) – mācītājs
Maria Jürgensohn (1871-….)
Hellmut Hoheisel (1918-1918)
Hellmut Jürgensohn (1897-1915)
Gustav Jürgensohn (1884-1920)
Christine Jürgensohn (1873-1933)
Gottlieb Jürgensohn (1877-1935)
Gustavs Kārlis Matisons (1867-1919) – Tukuma draudzes mācītājs, Lettonia filistrs
Johans Alfrēds Jirgensons (1865-1932) – Kandavas iecirkņa prāvests, Nurmuižas draudzes mācītājs
Fridric Gotard Kreizberg (18..-1895)
Adrese: Tukums, Straumes iela 16
