(Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Jaunpagasts (tagad Virbu pagasts) pirmo reizi minēts 1237.gadā lēņu grāmatā. 1686.gadā kā pirmais muižas īpašnieks minēts Fridrihs fon Butlars. Kā vieens no pēdējiem īpašniekiem bija Maksimilians fon den Brinkens. 1904.gadā muiža tika pārdota Agrārbankai un 1907. gadā tā tika iznomāta Feliksam fon Hānam.
Jau izsenis Jaunpagasta un Lielvirbu muižās darbojušās spirta dedzinātava, dzirnavas, stērķeles fabrika.
Lūk, ko par Jaunpagastu raksta 1938.gada “Talsu vārds”: “Braucot ar vilcienu, starp Stendes un Līgciema stacijām, dzelzceļa labā pusē redzamas nelielas koka mājas, lielāko tiesu vecas, tikai dažas jaunākas. Pie mājām nav ne augļu dārzu, ne kārtīga žoga, ne puķu, ne arī citu apstādījumu. Šo saimniecību zeme ir neauglīgs smiltājs vai purvājs un lauksaimnieciskai izmantošanai gandrīz nederīga, lielāko tiesu nekultivēta, apaugusi ar viršiem un retiem krūmājiem. Braucot vēlos rudeņos vai pavasaros šeit vēl var redzēt ka sniegā ganās ganāmpulki — liesi un izpūruši lopiņi, kāri ēzdami no sniega ārā palikušos viršu galus. Vilcienā braucējam, kas šīs mājas ievērojis, var rasties doma: tas Virbu pagasts gan ir pavisam nabaga pagasts ar nolaistām saimniecībām un nekam nederīgiem iedzīvotajiem. Bet tā nav — Virbu pagastā ir arī saimniecības ar ļoti staltām un skaistām ēkām un ļoti jaukas, patīkamas vietas, bet šie divi novadi, abpus Sabiles stacijai, kurus pagasta iedzīvotāji dēvē: vienu par “dienvidkrieviju" un otru par “ziemeļkrieviju”, ekskursantiem vērts apskatīt, jo tie tomēr savā ziņā ir īpatnēji un dažiem neredzēti. Tie radās mākslīgi laikā no 1907. līdz 1912. gadam. Toreizējais Jaunpagasta muižas īpašnieks barons Hāns pārdeva Jaunpagasta muižu līdz ar visu muižas mežu bij. Krievijas agrārbankai. Agrārbanka mežu nocirta, samērīja zemi gabalos un uz zemes gabaliem uzbūvēja nelielas koka mājeles, (dzīv. ēku un kūti). Pār purvainākajām vietām izraka arī lielus grāvjus. Kad visi darbi bija cik necik veikti, tad šīs „jaunierīkotās saimniecības" pārdeva zemes gribētājiem. Sludināja un slavēja arī laikrakstos, ka Virbu (toreiz Jaunpagasta) pagastā agrārbanka pārdod saimniecības ar labu zemi, kur piens un medus tek, ar jaunbūvētām ēkām, ka var iet un dzīvot bez kādiem sirdsēstiem un rūpēm. Šīs “varenās” saimniecības latviešiem tomēr nepārdeva, kaut gan pircēji bija, bet vienīgi krieviem un izņēmuma veidā trijiem dzelzceļniekiem — latviešiem (Riekstiņam, Mellenbergam un Brunavam). Tagad šīs latviešu saimniecības, kaut gan zeme neauglīga, tomēr diezgan glītas un iekoptas un šo saimniecību saimnieki dzīvo diezgan pārtikuši. Krievi brauca zemi apskatīt no malu malām, un mājas visas pārdeva. Jaunie saimnieki rāvās ar zemes kultivēšanu: cirta krūmus, lauza celmus un plēsa nekultivēto meža zemi ar zemes cirvjiem, jo krieviem zirgu un cits lauksaimniecības inventārs tikpat kā nebija un nauda arī bija izsīkusi. Reiz atbraucis valsts domnieks J. Goldmanis apskatīties kā krievi dzīvo, jo tam nepatikusi Kurzemes kolonizēšana, bet tomēr darīt neko nevarējis. Krievi vispirms pirka zirgus, kādēļ čigāniem bija pļaujas laiks — pirka, pārdeva un mija; un dažu labu krieviņu smalki apkrāpa. Sākumā krievi darbdienās rāvās pa krūmiem, ka sarkanie krekli spīgoja vien un svētdienās pulciņos gāja no vienas mājas uz otru, dejodami, dziedādami krievu dziesmas un spēlēdami balalaiku, bet vēlāk atslāba, jo darbs bija pārāk grūts un zeme augļus deva vāji. Lauki, uznākot sausākam laikam, palika dzelteni un uznākušā labība nonīka. Lai kaut kā dzīvotu, krieviem bija jāmeklē darbs ārpus mājas. Vairāki savas mājas pārdeva un aizbrauca projām, bet lielākā daļa dzīvoja. Kara laikā gandrīz visi aizbēga un daudzi neatgriezās, kādēļ dažās mājās tagad dzīvo latvieši. Krieviem ir lielas ģimenes, pat līdz 15 bērnu. Ģimenes galvas pa lielākai daļai stipri dzer, kādēļ dzīvo ļoti trūcīgi. Pašreiz pagastā dzīvo 430 krievi, gandrīz visi vecticībnieki. Viņiem ir paradums, kad dēli izaug lieli, uzbūvēt katram māju un tādēļ uz dažas saimniecības zemes ir jau pat trīs mājas. Tiem ieviesies arī paradums nelaulāties, kādēļ daudzas ģimenes palikušas bez apgādnieka, ja ģimenes galva ieskatījies citu “simpātiju", nodibina jaunu ģimeni, bet veco pamet likteņa varā. Pirms kara par šādu pamestu ģimeni maz kāds rūpējās, bet tagad pagasta pašvaldībai šādas ģimenes jauztur, jo bērni mazi, kādēļ māte tos apkopt un apgādāt nav spējīga. Krieviem pagastā divi lūgšanas nami: Jaunpagasta vecticībnieku draudzes un Virbu vissvētā patvēruma draudzes. Pagasta pašvaldība, sākot ar 1920. g., uztur arī atsevišķu krievu l. pak. pamatskolu, kuru apmeklē ap 60 krievu bērni. Tagad krievi vairs sarkanus kreklus nevalkā, bet cenšas ģērbties kā pārējie pagasta iedzīvotāji — latvieši, bet paradums nelaulāties, izkauties ar nažiem, nemaksāt nodokļus un dzert degvīnu vēl iet pilnā spēkā. Vecie krievi nav vēl arī iemācījušies latviešu valodu. Tā nepareizas bij. Krievijas valdības rīcības dēļ Virbu pagastam jānes šis slogs. Daudz pareizāk būtu bijis tagadējās „dienvid - un ziemeļkrievijas" vietā audzēt mežu, jo uz šīs lauksaimnieciskai izmantošanai nederīgās zemes nometinātie krieviņi nav laimīgi un arī Virbu pagasta pašvaldībai par apgrūtinājumu.”
Adrese: Talsu novads, Virbu pagasts, Brūzis (tā kā Blogspot savā jaunajā versijā kopš 2020.gada oktobra liegusi iespēju kartē atzīmēt precīzu objekta atrašanās vietu, publicēšu koordinātes šeit – 57.130826, 22.632296 un apkārtne)
