J.Zilgalvis 1999.gada izdevumā “Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru” raksta: “Kas šodien liecina par Stenderu Sunākstē? Baznīca ir sakopta, laukakmeņu mūra žogs atjaunots, krūmi izcirsti, notiek dievkalpojumi. Pastorātā, kurš atrodas netālu alejas galā, ir cita aina. Vecā koka mācītājmāja ir pilnīgi sabrukusi. 1980. gados to vēl varēja saglābt, bet Stendera piemiņa nevienu neinteresēja. Blakus esošās mūra saimniecības ēkas arī ir pamestas un pa daļai sagāzušās. Kluss, aizaudzis lauku ceļš, ābeļdārzs un savāda noskaņa — tas ir viss, kas paliek atmiņā no šīs vietas. 1990.gados šeit rosījās "zaļie" — bez īpašas jēgas samesta ķieģeļu kaudze ir viss šī sajūsmas pilnā darba rezultāts. Kas notiks tālāk Sunākstes pastorātā? Vai tam lemts pilnīgi izgaist no atmiņas, lai Stendera apaļās jubilejas reizēs daži entuziasti no Rīgas tukšā vietā noturētu runas? Par Sunākstes mācītājmājas izskatu informācija saglabājusies pavisam neparastā vietā — gleznojumos uz porcelāna tasītes un šķīvja. Tajos redzam tipisku mācītājmāju ar divslīpju jumtu, uz augstiem pamatiem un koka lieveni pie ieejas.”
2020.gadā aina ir pavisam bēdīga. Lai gan no Sunākstes baznīcas līdz mācītājmuižai ir izveidota Ābeces taka, gar kuras malām izvietoti stendi ar Stendera ābeces attēliem un tekstiem, jau pāris metrus abpus takai viss ir tā aizaudzis, ka nezāles sniedzas cilvēka augumā un augstāk. Ja palaimējas, tad šur tur pāri nezāļu galotnēm saskatāmas atsevišķu saimniecības ēku mūru drupas. Pati mācītājmuižas dzīvojamā ēka vairs nav, redzami tikai pusdrupuši pamati.
Adrese: Viesītes novads, Sunākstes mācītājmuiža
