(2020.gada foto)
Nolietots un pamests – tāds iespaids par Aizputes vēsturiskajā centrā
kautrīgi ietupušos īpašumu ar cēlu nosaukumu Amalienburga var rasties cilvēkam,
kurš nepazīst drēbi.
Bet Martai Gailei, kura pēc Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas
studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, acis mirdz: laika un ļaužu nobružātais
nams, viņasprāt, pelnījis gaišāku nākotni. Rīdzinieces Martas
Gailes nodarbošanās ir saistīta ar interjeru un arhitektūru. Amalienburgu viņa
iegādājusies tikai pagājušā gada vasarā no Šrilankas pilsoņa, kurš savukārt šo
ēku nopircis, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Eiropā. Marta atklāj, ka 205 gadus
vecā māja jau pasen viņu uzrunājusi ar savu arhitektūru, novietojumu un aizslēģotajām
logu acīm. Diemžēl agrāk par to prasīta nesamērīgi augsta cena. Iepriekšējie
īrnieki nebija par telpām pienācīgi rūpējušies. Paverot slēģus, atklājās
milzīgs daudzums iepriekšējo iemītnieku atstātas mantības. Ar grabažām bija tik
pilni pagrabi, ka pat durvis nevarēja atvērt, par šķūnīti nemaz nerunājot. No
malas raugoties – bēdīgs skats. Zem apmetuma atradās fantastiskas tapetes,
senatnes liecība, kas liek aizdomāties. Iespējams, oriģinālās tapetes savulaik
drukātas tepat, Aizputē. Atklājās arī griestu gleznojumi, kas prasa rūpīgu
restaurāciju.
Kultūrkapitāla fonds piešķīris stipendiju Daigai Lēvaldei, kura veic
arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Viņa jau izpētījusi interjera apdari,
fotogrāfijās un zīmējumos piefiksējusi sienu ornamentus. Savukārt pašu spēkiem
izdevies rast līdzekļus J. Zviedrāna arhitektoniski mākslinieciskajai izpētei,
foto fiksācijai, kas veikta 2020. gada janvārī – februārī.
Amalienburgas jaunie saimnieki uzskata, ka ir ļoti svarīgi izpētīt
vēsturiskā objekta saknes – lai visu atjaunotu maksimāli tuvu sākotnējam
stāvoklim. Vecāka gadagājuma aizputnieki atceras, ka par bankas namu sauktās
ēkas priekšā bijis pirmais tirgus laukums, kur stāvējuši zirgi, strādājis
kalējs, tirgotas zivis un putraimi, notikusi mainīšanās ar produktiem.
Amalienburgas otrajā stāvā bijuši mazi dzīvoklīši, bet kara laikā mituši
kareivji.
Amalienburgā jeb Amālijas pilī, kad tā iegūs otro elpu, ģimene neplāno
dzīvot, šim nolūkam kalpo cita sena ēka, ko viņi arī atjauno Aizputē. Bet kas
tad īsti notiks muižiņā? Marta atklāj
ieceres: “Vēl notiek darbs pie plānojuma izstrādes. Pirmajā stāvā, kur ir senā
apdare, būs apskatāmi vēsturisko tapešu paraugi, sienu un griestu gleznojumu
liecības. Tur būs izstāžu zāle, varēs rīkot dizaina lekcijas, seminārus, tāpat tiks
sniegta iespēja uzstāties mūziķiem.
Otrajā stāvā būs četri līdz seši apartamenti, rezidences, kur apmesties uz
dienu, nedēļu vai ilgāku laiku. Varbūt pat uz gadu, ja kāds izdomās atbraukt uz
Aizputi iedvesmoties.”
Pašlaik viena no prioritātēm ir iepriekšējo gadsimtu notikumu izzināšana. Ar
J. Zviedrāna palīdzību noskaidrots, ka, iespējams, Amalienburgu cēlis
vācbaltiešu dzimtas pārstāvis Ernsts Pēters Osten - Zakens, bet 1814. gadā kā
muižas īpašnieks datēts notārs, landrāts un literāts Hermanis Henrihs Gustavs
Ulrihs fon Šlipenbahs. Šlipenbaha sievas vārds bija Amālija. Kā nākamais
Amalienburgas īpašnieks minēts valsts padomnieks, Piltenes apgabala landrāts,
vairāku Kurzemes muižu dzimtkungs Karls Aleksandrs fon Korfs. Interesanti, ka
fon Korfiem Amalienburga pieder līdz 1879. gadam, kad to nopērk Karls Julius
Ernsts Adams Arturs barons fon der Ostens-Zakens. 1925. gada remonta laikā, kad
ēka tika pielāgota bankas funkcijām, pazaudētas vairākas oriģinālas apdares
detaļas. Toties par prieku jaunajiem īpašniekiem saglabājusies Latvijas pirmās
brīvvalsts bankas lete, aiz kuras sēdējis ierēdnis, seifa telpa un krājkases
durtiņas, caur kurām izsniegta nauda.
Kopsavilkums par īpašniekiem:
* Fon Osten-Zakenu (Osten-Sacken) dzimtas vēsturē minēts, ka, domājams, Amalienburgu
būvējis Ernsts Pēteris Osten-Zakens, un pilsētas dzīvojamo ēku ģimene
izmantojusi ziemā.
* 1814. gadā kā Amalienburgas īpašnieks reģistrēts notārs, landrāts un
literāts, Liel Vormsātu (Gr. Wormsahten), Jaun Sieksātes (Neu Seraten), Ulmāles
(Ullmahlen), Jamaiķu (Jamaicken) muižu īpašnieks Hermans Heinrihs Gustavs
Ulrihs fon Šlipenbahs.
* 1821. gadā muižiņas īpašnieks bijis valsts padomnieks, Piltenes apgabala
landrāts, virspilskungs Karls Aleksandrs fon Korfs – Apriķu (Appricken),
Dzērves (Lieldzērves) (Groß-Dserwen), Dzintares (Dsieter), Ziemupes (Seemuppen)
un Krotes (Krohten) muižu dzimtkungs.
* Līdz 1858. gadam pilsētas jurisdikcijai nepakļauto nekustamo īpašumu sauca
Amalienburg jeb Amālijas pils, un tā juridiskais statuss bija identisks dzimtmuižu
statusam.
* Fon Korfiem Amalienburga piederējusi līdz 1879. gadam, kad to par 4000
rubļiem izsolē nopircis Padures (Aizputes – Padures) muižas dzimtkungs
kreismaršals Karls Julius Ernsts Adams Arturs barons fon der Ostens-Zakens.
* 1912. gadā īpašums Amalienburga ar adresi Lielajā ielā 35 pieder Artūram
baronam fon der Ostenam-Zakenam. Viņš pats dzīvo Padures muižā.
* 1918. gadā kā īpašnieks tiek minēts Makss fon der Ostens-Zakens.
* 1924. gada 16. augustā īpašumu par Ls 18 000 iegādājas Latvijas Banka un
namu vispirms izremontē. No 1925. gada piecās telpās sāk darboties Latvijas
Bankas Aizputes nodaļa. Trīs telpas aizņem Aizputes apriņķa nodokļu inspekcija,
bet nama otrajā stāvā atrodas īres dzīvokļi.
* Līdz 1995. gadam ēka bijusi Latvijas valsts īpašums, kas nodots Latvijas
Universālās bankas lietojumā. Pati banka ēku neizmantoja, bet iznomāja akciju
sabiedrībai “Liepājas Komercbanka”. Līdz ar likumu par valsts akciju
sabiedrības “Latvijas Universālā banka” privatizāciju ēka tikusi nodota
privatizācijai, un to līdz maksātnespējas pasludināšanai izmantojusi Liepājas
Komercbanka. 2001. gada janvārī īpašumu ieguvusi privātpersona.
* 1997. gadā ēka Atmodas ielā 5 vēl bijusi ierakstīta arhitektūras pieminekļu
sarakstā. Šodien tā ar atsevišķu pieminekļa numuru sarakstā vairs nav atrodama.
(no la.lv)
Šobrīd (2020-to gadu sākumā) ēkā saimnieko biedrība “Amalienburga”, tiek veikti izpētes un
atjaunošanas darbi, lai muiža kļūtu par publiski pieejamu objektu. Ēkā atrodas kafejnīca.
Adrese: Aizpute, Atmodas iela 5
