07.05.20

Veckārķu muiža (Alt-Karkel, Alt-Karkell)




                                                            (Muižas pils senāk)
                                                                 (Pils 1980.gadā)
















                                        (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pēc vecām 1804. gada kartēm redzams, ka šajā vietā bijusi Ērģemes filiālbaznīca – lūgšanu nams. Tā bijusi veca koka ēka, kura drīz vien sabrukusi. 1911. – 1913. gadā tās vietā uzcelta pils, Rīgas mēra Džordža Armitsteda brāļa Eduarda vasaras rezidence. Pili cēla pēc vācu arhitekta Otto Wildau grandioza būvprojekta (viņš projektējis arī vareno Tagaperas pili Igaunijā). Visus darbus vadījis Endzeles muižas kalpa Stupela dēls Ansis, kurš pabijis Oleru pagasta skolā tikai piecus ziemas mēnešus.

Ēkas jumts bijis segts ar zviedru dakstiņiem. Austrumu galā bijusi torņveida izbūve ar milzu logiem, tā sauktais ziemas dārzs, ziemeļrietumu stūrī pacēlās milzu tornis ar laternu augšgalā. Apkārtnes apstādījumus ar jaunākajiem paņēmieniem veica mākslas dārznieks no Rīgas. Iekšpuses iekārtojums bija ļoti izsmalcināts, piemēram, naudas un dokumentu uzglabāšanai bija paredzēta atsevišķa telpa, no tērauda pīts kurvis, kurš iemūrēts dzelzsbetonā. Pilij bija 100 istabas. Tomēr pēdējā – simtā netikusi pabeigta. Gubernators draudējis ar lielu nodokli, jo tad tā būtu lielākā pils Vidzemē. Pirmā pasaules kara laikā pils nedaudz cieta, tika sašauta un izlaupīta. Pēc kara ēka piedāvāta pagasta valdei, bet tā atteikusies, jo vietējos iedzīvotājos bijis noskaņojums – kungu mantai roku klāt neliksim.

Galu galā pils pārdota materiālos, izplēstas podiņu krāsnis, sienas, piemēram, kāpnes aizvestas uz Rīgu un iemūrētas Augstākās Tiesas ēkā. Šobrīd pils ir privātīpašums, un ir maz cerību, ka tā varētu tikt atjaunota. 

2020.gadā lsm.lv publicēts vēsturnieka Edgara Plētiena raksts par Veckārķu pils likteni: “Ierodoties pašvaldībā, devāmies pie Kārķu pagasta pārvaldes vadītāja Pētera Pētersona ar jautājumu, kam pils pieder. Situācija izveidojās paradoksāla, jo pārvaldes vadītājs atbildēja, ka pils pieder viņam, taču Pēteris bija laipns un gatavs garākai sarunai par pils vēsturi, turklāt viņam uzreiz bija pieejamas gan fotogrāfijas, gan pils plāni. Tika iezīmēta pils skaudrā vēsture. Ēka celta īsi pirms Pirmā pasaules kara, bet netikusi pabeigta. Fotogrāfijas liecina, ka pils bijusi apdzīvošanas kārtībā, bet kaut kādu iemeslu dēļ neviens tajā nemitinājās. Iespējams, situāciju ietekmēja karš. Fotogrāfijās redzams, ka pils ir bijusi apjomos iespaidīga un tās celtniecības izmaksas noteikti bijušas tādas pašas.

Noskaidrojas, ka pils piederējusi ievērojamā Rīgas domes vadītāja Džordža Armitsteda brālim un celta netālu no bijušās Veckārķu muižas, kas, kā izdodas noskaidrot vēlāk, dokumentos pirmo reizi minēta 17. gs. sākumā. Acīmredzot, no bijušās muižas maz kas bija palicis pāri un tika nolemts nākamo ēku celt citā vietā un attiecīgi laikmeta iezīmei jauno ēku nodēvēt par pili. Pēc Pirmā pasaules kara pils nonākusi privātīpašumā  un vēlāk iztirgota būvmateriālos. Vēlāk pilij īpašnieki vairākkārt mainījušies, līdz tā nonākusi pagasta pārvaldes vadītāja rīcībā.

Pārvaldes vadītājs norādīja personas, pie kurām tālāk vērsties, lai uzzinātu ko vairāk par pili. Sazvanījos vispirms ar Rihardu Romanovski, kas agrāk pilī bija dzīvojis. Pils tagadējā īpašnieka Pētera rīcībā pat bija fotogrāfija, kur Rihards redzams kā mazs zēns pie pils. Uz to, ka pils neliela daļa apdzīvota, norādīja arī vienā pils korpusā palikušās sadzīves lietas. Rihards stāstīja, ka pils vienā korpusā, kas vēl nebija nojaukts, vēl pēc Otrā pasaules kara varēja dzīvot. Vērtīga bija viņa norāde, ka pili starpkaru periodā uzsācis nojaukt tās toreizējais īpašnieks Jānis Dzilna.

Tālāk dodos pie kādreizējā pils īpašnieka Jāņa dēla Eduarda Dzilnas. Vīrs ir jau gados un ir gatavs pastāstīt dažādas interesantas vēstures notikumus, taču izvairīgi atbild uz jautājumiem par pili. Eduards apgalvo, ka viņa tēvs pili nopircis 20. gs. 30. gadu otrajā pusē un tā jau bijusi sabrukušā stāvoklī. Stāsts kļūst intriģējošāks, jo parādās viedokļu nesakritības un neatbilstības. Dodos tālāk pie Anda Meirāna, kura vectēvs, kuram piederējis kravas auto, senāk kopā ar pils agrāko īpašnieku Jāni vedis būvmateriālus pārdošanai uz Rīgu. Andis apliecina, ka pils būvmateriāli kādreiz tikuši pārdoti un šajā procesā kā šoferis piedalījies arī viņa vectēvs. Pārcilājot vēstures notikumus, tiek pieminēts, ka būvmateriālu tirgošanā, kas notikusi 20. gs. 40.–50. gados, pat bijusi iesaistīta kāda cilvēka  nāve un zagšanas procesi. Ņemot vērā, ka tuvākas liecības par šo neizdodas atrast, jāatsāj šie notikumi nākotnes vēsturnieku izpētei.

Interesanti, ka Kārķos dažādās vietās vēl saglabājušās atsevišķas ar pili saistītas liecības. Izdevās paviesoties vairākās mājās. Piemēram, “Rožkalnos” saimniece Ilze Pētersone laipni izrādīja krāsni, kuras podiņi varētu būt iegūti no pils. Tāpat mājā ir vairāki grezni trauki, kas atbilst pils laika stilam. Vēl kādās mājās kā vīteņaugu režģis tiek izmantots pils loga rāmis. Kādā saimniecībā, kur viesojās mans kolēģis Gatis, kā balsti agrāk izmantotas pils kolonnas. Tās gan tagad atrodas pussabrukušā ēkā un nav cilvēkiem skatāmas.

Cilvēku atmiņas ir selektīvas, turklāt mēs paši pārvaldām tās, ar kurām gribam dalīties un ar kurām – negribam. Arī šajā stāstā atmiņas ir krietni atšķirīgas, bet fotogrāfijas norāda, ka pils patiesi tikusi nojaukta. Nav noliedzams, ka tad, kad pils palika bez jumta, laika zobs arī darīja savu un veicināja pils sabrukšanu. Pils nav droša apmeklētājiem, un iesaku to apskatīt no malas. Pils īpašnieks šāda nolūka pēc arī pils teritoriju īpaši neatbrīvo no liekā apauguma – lai cilvēki neložņātu. Var tikai novēlēt, lai kādreiz pils tiktu konservēta vai restaurēta, taču tas ir milzīgs ieguldījums bez pamata ieguldītos līdzekļus atpelnīt.”

 Adrese: Valkas novads, Kārķu pagasts, Veckārķi