Tome bijusi sen apdzīvota. Nariņu senkapos veiktie arheoloģiskie atradumi 1966.gadā liecināja par lībiešu apmetni. Atrastās senlietas datējamas ar 11.-12. gadsimtu (agrā feodālisma laiku).
Senie lībieši, meklēdami labākās dzīves vietas, šeit atnākuši no Kurzemes. Daudz māju nosaukumos lībiska skaņa.
Ievērojami Tomes apvidus uzplaucis hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. 1640-os gados, līdz ar rūpniecības rašanos, Tomē pie vēlākās Annas pusmuižas attīstījās ciemats. Tanī apmetās arī tirgoņi, izmantojot tranzītceļu no Lietuvas caur Vecmuižu, Tomi uz Rīgu.
Ciemata labklājībai sevišķi labvēlīga bija liellaivu osta Daugavā pie Grīvām (toreiz Tomes muiža) un tuvumā esošā baznīca.
Pie Daugavas Tomē bija: salpetra vārītava (šeit mājas Sārmuļi), kaļķu, darvas cepļi, papīrdzirnavas (1660.-1740.), stikla ceplis (1650.-1710.), pulvera dzirnavas (1645.-1658.), vietu arī tagad sauc par Pulverķi, mucenieku darbnīcas u.c. Pirmā vieta, kur Latvijā sāka ražot papīru, ir Tomes muiža. Tur 1667.g. uz Dzirnavupītes iedarbināja dzirnavas. Tomē izgatavots papīrs pirmajai latviešu bībelei.
Lielu postu uzņēmumiem nodarīja 1709.gada plūdi. Pēdējie uzņēmumi Tomē slēgti 18.gadsimta beigās. Leģenda vēsta, ka Tome savu nosaukumu ieguvusi mēra laikā, izmirstot visiem cilvēkiem un dzīvam paliekot kādam vīrietim vārdā Toms.
“Brīvā zeme” 1937.gadā par senajiem laikiem raksta: “Jau viduslaikos bija paraša, ka uz sēkļa uzsēdušos kuģu un laivu kravu piesavinājās apkārtējie iedzīvotāji, vienreiz otrreiz pat ar brutālu spēku. Šo parašu mēs sastopam arī jaunajos laikos. Kurzemes hercogiem un Vidzemes kungiem bieži uzliesmoja strīdi par to, ka viena vai otra puse apstrīdēja pretējās puses tiesības uz šādu nelaimīgu laivu un kuģu precēm. Šāds strīds izcēlās 1693. gadā hercogam Fridriham Vilhelmam un Vidzemes zviedru ģenerālgubernatoram. Tomes muižas arendātors un hercoga amata persona Šlipenbahs bija pie Ķeguma krāces ar saviem ļaudīm piesavinājies rudzu un kaņepāju kravu no kādas strūgas, kas bija pie Ķeguma krāces uzskrējusi uz akmeņiem. Zviedru valdības virsnieks Lielvārdē Bengts Volfenšilds uzskatīja, ka Šlipenbaham nav bijušas uz to tiesības, jo strūgas atradušās nevis tuvāk Kurzemes krastam, bet Vidzemes. Bet Šlipenbahs atkal apvainojis Volfenšildu, ka viņš citām reizēm piesavinājies kravu no strūgām, uz kurām viņam nebijušas tiesības. Lai noskaidrotu strīdīgos jautājumus, Zviedrijas ģenerālgubernators licis 1693.gadā izgatavot Ķeguma apkārtnes plānu. Līdz ar spēkstacijas būvi pie Ķeguma mums var interesēt arī šī Ķeguma apkārtnes karte no 1693. gada, kas glabājas Rīgas pilsētas vēsturiskajā arhīvā. Vidzemes krasts zīmēts kartes augšpusē. Daugavas virziens ir no labās uz kreiso pusi. Mājas atzīmētas uz kartes nevis kā punkti, bet kā mājiņu zīmējumi. Kurzemes krastā Ķegumam pretim atrodas Birku un Tuntuļu mājas. Vidzemes krastā pretim Ķegumam redzama zviedru Gammala skanste un Turku mājas. Paskaidrojumi uz kartes zviedru valodā.”
1930.gada “Jaunatnes vadonis” raksta, ka “muižas centrs, kas pirms kara piederēja kronim, tagad sadalīts jaunsaimniecībās. Pagastā 6575 ha lauksaimn. izm. zemes. Darbojas ūdensdzirnavas malšanai un zāģēšanai, kuras pieder J. Levdonskam. Ķieģeļu ceplis pieder K. Putriņam. Šogad sāka darboties valsts zivju audzētava. Līčupe, saukta arī Naktspērļu upīte, iedaudzināta pat angļu kolonistu aprindās ar forelēm. Šī pati upīte apgādā valsts zivju audzētavu ar ūdeni. Viņas krastos ir minētās ūdensdzirnavas.”
Adrese: Ķeguma novads, Tomes pagasts, Tome
