1899.gadā Krievijas impērijas Vidzemes guberņas landtāgs pieņēma lēmumu, ka nepieciešams dibināt iestādi, kuras uzdevums būtu “uzņemties rūpes par vājprātīgajiem, kuri mīt lauku apvidos”, jo šis jautājums guberņā ir ļoti smags. 1907.gadā iestāde Strenčos uzņēma pirmos pacientus. Bet līdz tam Valkas apriņķī tiek nopirktas Ķeižu, Ēveles muižniecības zemes, no Vecbrenguļiem 41 ha zemes gabals pie Gaujas, kas dos iespēju apgādāt iestādi ar ūdeni, ir arī laba iespēja savai palīgsaimniecībai. Iestādei jāatbilst modernas slimnīcas kritērijiem. Telpām jābūt ar augstiem griestiem, vajadzīga centrāla apkure, elektrība, ūdensvads un notekūdeņu sistēma. Jaunā laika iestādēm jābūt no atsevišķiem akmens paviljoniem. Projekta plānus arhitekts Augusts Reinbergs un ārsts Alberts Bērs iesniedza Landrāta komisijai 1901.gada 5.martā. 1903. gadā viņi tiek komandēti uz Austriju un Vāciju, lai iepazītos ar tā laikmeta tendencēm šajā nozarē.
Lai iestāde nelīdzinātos ieslodzījuma vietai, cik vien iespējams, iztika bez augstiem žoogiem, aizrestotiem logiem un slēgtām durvīm. No Eiropas pārveda ideju par ūdens un darba dziedinošo spēku, kā arī to, ka iestādē vajadzētu turēt arī kādu kustonīti – suņi, kaķi nodaļās, putniņi būrīšos, stirniņas dārzā.
Slimnīcas ēkas tik celtas no vietējiem ķieģeļiem. Tika izmantota paviljonu sistēma, kompleksā esošās ēkas tika nosauktas pirmo slimnieku vārdos, piemēram, Annas, Augusta, Marijas, Osvalda māja. 1912.gadā slimnīcas komplekss tika papildināts ar divām jaunām mājām – Jaunā māja un Reinberga māja, kuras celtniecībai līdzekļus deva arhitekta A.Reinberga atraitne (arhitekts mira gadu pēc slimnīcas atklāšanas). Sākotnēji iestādē bija 180 vietu, no kurām pirmajā gadā tika izmantotas 119. Strādāja trīs ārsti, sešas māsas, kas arī bija nodaļu vadītājas, viens feldšeris, astoņas vecākās un 55 jaunākās slimnieku kopējas u.c. Pacienti pārsvarā bija latvieši, bet strādāt latvieši te negribēja. Tāpēc te diezgan daudz igauņu strādāja, kuri ātri iemācījās latviešu valodu. Darbiniekus nodrošināja ar mēbeletām istabām teritorijā, brīvu uzturu un apģērbu.
Turpmāk projektā bija paredzēts slimnīcu paplašināt līdz 945 vietām, taču celtniecību izjauca 1. Pasaules karš. Ar bruņniecības līdzekļiem slimnīca darbojās līdz Latvijas Republikas dibināšanai ar nelielu pārtraukumu 1.Pasaules kara laikā. Pateicoties slimnīcas izveidei, apdzīvota vieta Stackeln strauji attīstījās. 1920-tajos gados ap slimnīcu jau ir izveidojies miests, kas 1937. gadā iegūst pilsētas statusu ar nosaukumu Strenči.
1919.gadā, kad uz brīdi te nostiprinājās sarkano bandītu vara, cieta arī daktera Alberta Bēra ģimene, kuru sarkanie uzskatīja par ienaidnieku. Viņu ar sievu, trim mazgadīgiem bērniem un kalponi ar kājām plānās drēbēs dzina uz Valmieru, kur piesprieda nāves sodu. Dakteris mira dienu pirms soda izpildes un viņam vismaz palaimējās tikt apglabātam Smiltenes kapos un nevis kādā kopējā bedrē.
Latvijas Republikas valdība slimnīcu pārņēma 1919.gadā. Pēc 1. Pasaules kara beigām slimnīca bija nedaudz cietusi – bija izsisti logi, bojātas durvis, jumti, tomēr tā varēja pastāvēt un uzņemt slimniekus. Pirmās republikas laikā slimnieku skaits pieauga no 114 1919.gadā līdz 364 1940.gadā, slimnīcas kompleksa paplašināšana tika turpināta. Laikā no 1924. – 1931.gadam komplekss tika papildināts ar saimniecības klēti, pagrabu, lopu kūti, betona eļļas pagrabu, kapliču ar sekcijas telpu un morgu.
Vācu varas laikā Strenču psihiatriskā slimnīca tika likvidēta. Lai glābtu pacientus, darbinieki sazinājās ar piederīgajiem, aicinot pacientus izņemt no slimnīcas. Taču glābt izdevās tikai daļu, jo 294 slimniekus nacisti nošāva. Viņu nogalināšanas vietā pēc kara uzcelts piemineklis. Kara laikā slimnīcu izmantoja vācu armijas hospitāļa un izlūku skolas vajadzībām.
Pēc kara slimnīcas ēkas nebija stipri cietušas un, salīdzinot ar apkārtnes ārstniecības iestādēm, varēja uzreiz izmantot, tāpēc kādu laiku te darbojās arī parasta slimnīca.
Strenčos savā laikā ārstējies arī dzejnieks Jānis Poruks.
Adrese: Strenči,Valkas iela
