Ja par citām muižām ir
skaidrs, kur tās bijušas un kad tās bijušas, tad par Slokas muižu īstas skaidrības
man ilgi nebija. Mazliet skaidrības ieviesa 1935.gadā izdotā Pētera Beltes grāmata
“Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni”. Līdz šim daudzviet
internetā pavīdējusi doma, ka Slokas muiža bijusi ap Dzirnavu ielu 42, kur
atrodas kāds vairāk vai mazāk lepns koka savrupnams, kas tomēr pilnīgi noteikti
nav Slokas muiža. Apmēram šo pašu vietu (tagadējās slimnīcas apkārtni) apraksta
arī laikraksts “Jūrmala” (diemžēl
neatceros, kurā numurā, bet tagad to vairs nevaru atrast), cita starpā rakstot:
“Vecās barona pils ēkā tika izveidota nodaļa personām ar garīgās veselības
traucējumiem.”
Esmu
skatījusies vecas kartes, kur Slokas centrā nekad nav tikusi pieminēta muiža.
Bet toties Slokas muižas nosaukums drukāts apmēram tur, kur tagad sastopas
Brankciema iela ar Ventspils šoseju, kur netālu ir Slokas karjers. Apmēram
starp Bāžciemu un Pavasaru muižu. Par šo tēmu esmu interesējusies arī pie Slokas
novadpētniekiem, bet viņiem ir uzskats, ka Slokā muiža nekad nav bijusi. Tāpēc
labāk publicēšu nodaļu par Slokas muižu no augstākminētās grāmatas. Tajā pieminēta
vēl cita Slokas muižas vieta – Lapmežs, no kurienes gan muiža vēlāk pārcelta uz
manis iepriekš pieminēto vietu pie Bāžciema.
“Hercogu laikos Slokas muiža, kas atradās Lapmežā, bija
hercoga privāts īpašums, tāpat kā baznīca un mācītāja muiža. Zemnieku-zvejnieku
mājas Kauguru, Bāžu, Lapmežā un Raga ciemos skaitījās tolaik pie Ozolu muižas.
Pēc 1697. g. vaku grāmatas nodevas noteiktas katram saimniekam caurm. 1
dālderis naudā, pusmucas sālītu, 2000 žāvētu reņģu, 1 kāls lēstu; pirtniekiem
un piedzīvotājiem nodevas mazākas. Slokas dzirnavās un Klīves muižas akmeņu
lauztuvēs bijis jāiet klaušās tiem, kas tuvāk [bāženiekiem, kaugurniekiem].
Slokas muižai, kā hercoga privātīpašumam, nekādas klaušas, nedz nodevas tolaik
zemnieki nedeva. Beidzamais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons ap 1795. g. šo
muižu pārdevis krievu valdībai. Tā te ielika savu rakstvedi. Tam bija jāpārzin
nodokļu lietas, kā galvas naudas, papildu un obroka maksājumi, klaušas, sīkas
ķildas jāizšķir. Tā 1797. g. tas samierina Ķezu mājas piedzīvotāju Kāpnieku
Jāni, kas uztaisījis tīklu būdiņu uz Pūriņu Toma zemes. Rakstvedis Bēkmanis
devis Kāpniekam pašam zemi. 1798. g. atspēkodams māc. Rozenberga sūdzību, ka
māc. muižai klaušas netiekot kārtīgi pildītas, skrīveris raksta kamerālvaldei,
ka zemnieki ne labprāt uz māc. muižu klaušās ejot, jo zirgiem jāstāvot vecā
šķūnī, kur tos viegli varot saplosīt vilki. 1803.g. ieradās Cēsu ekonomijas
pārvaldē no Lapmeža Burkānu Ansis un Bimbas Ansis. Tie sūdzas par rakstvedi
Pernicu, kas tos pats pēris un licis pērt stārastam Paeglem, tāpēc ka
nemaksājot gruntsnaudu, kaut gan šiem zemes neesot. Pēc 1841.g. ziņām šai
muižai, ko parasti saukāja par Lapmeža muižu, bet kas domēnu valdē skaitījās kā
kroņa obroka gabals, bijušas 7 desetinas lauku un 21 des. pļavu. 1847.g. domēnu
valde nolēmusi muižu dzēst no obroku sarakstiem un ievest muižu sarakstos. Uz
šī pamata pēc toreizējiem likumiem pie muižas bija jādibina pagasts. Tā radās
Slokas kroņa pagasts, kamēr agrākais sadalījums bija ciemi. Pašu muižu pārcēla
no Lapmeža uz veco Slokas mežniecību, kas atradās tagadējā Slokas-Tukuma
lielceļa malā. To iesauca pēc viņas pirmā nomnieka vārda par “Biltes"
muižu. Tās zemes platību 1859. g. palielināja uz 690,13 desetinām, piegriežot
meža zemes un pievienojot kādreizējo fišmeistara zemi pretī Gātsgalam — Celmus.
Pie šīs zemju mērīšanas skolai [Bigauņu ciemā] iemērīja 4,42 un pagasta tiesai
[Kauguru ciemā] 4,09 desetinas. Agrākās Lapmeža muižas zemes pievienoja Lapmeža
krogam. lerīkoja arī Jauno krogu Lielmeža vidū uz Slokas-Tukuma lielceļa un
Ķemeru ceļa krustojuma. Kauguru un Lapmeža krogi pastāvējuši sen. Kad 1861. g.
kroņa mājas sāka pārdot par dzimtu, Slokas pagastā daudz pircēju nebija, jo
krievu zemnieku brīvlaišanas manifests, kas brīvlaistiem piešķīra arī zemi,
deva cerības arī šejienes zemniekiem gūt zemi par brīvu, kāpēc tie no pirkšanas
atturējās. Kur tagad kailas Lapmeža kāpas, tur 19. gadu simteņa sākumā bijis
varens ozolu, kļavu, melnalkšņu, liepu mežs, no kam savu nosaukumu dabūjis viss
ciems. Skaistā meža dēļ te, tāpat kā blakus esošā Bigauņu ciemā, apmetušies
vasarnieki. Vēl 1866. g. Bigauņu ciemā bija privātas vasarnīcas, kas piederēja
Hāzes, Vilpertu, Ginteru, Hepkeru u. c. ģimenēm. Pat sava mūzikas kapella
tikusi uzturēta. Bet kad Dubulti attīstījās, šis spožais laiks Bigauņos
beidzās. Dažas vasarnīcas tika noplēstas un pārceltas uz Dubultiem. Pēc meža
nociršanas vējš apputinājis ar kāpu smilti melnzemi un lielus pļavu gabalus. Te
aug vairs tikai grīslis un punduru priedītes. Tikai mazi dārziņi un krūmāji
palikuši kā sīkas saliņas šajā postažā, ko radījusi ļaužu ģeķība. Par Lapmeža
nosaukuma izcelšanos izteiktas arī domas, ka šis vārds cēlies no vācieša Lappe,
kam ordeņa mestrs devis te mežu. Agrākās Lapmeža muižas vietu, kur bez citām
saimniecības ēkām bijis arī brūzis un degvīna dedzinātava, apzīmē vairs daži
veci koki. Tuvumā ir Siliņa upe, kas ap 19. gadsimteņa vidu izrauta vienā naktī,
lai rastu pārplūdušam Slocenes ezeram izeju uz jūru, kad Starpupe Lapmežā, kam
šie ūdeņi caur Kaņeru ezeru jānovada jūrā, bijusi aizsprostota slūžām.
Siliņupes izrāvums atklājis vecu kapsētu. Ilggadīgais Bigauņu skolotājs
Stumberģis tur savācis ap 1890. g. poļu, zviedru un dāņu naudas no 17. gadsimteņa
beigām. Atnākot Štumberģim ap 1870. g. te par skolotāju, ļaudis bijuši rupji,
māņticīgi, dzērāji, ķildīgi. Tagad (1898.) citādi: tapuši reliģiozi, ik
svētdienas iet baznīcā; mājās palikušie notur 2 reizes dievvārdus. Bigauņciemā cēlusies plašā apkārtnē pazīstamā
Stūlu ģimene. Uz Ragciema pusi kāpa paceļas augstāk un apaugusi ar mežu, dārzi
vairāk kultivēti. Te atrodas ļoti veca kapsēta, un pie tās esot vieta, kur
bijusi katoļu sv. Bērtuļa baznīca. „Raga Muižnieku" mājas nosaukums norāda
uz varbūtēju muižu šinī vietā. Ragciema kāpās un ragā senāk atrasti lielgabali,
kas norāda uz krasta apsardzību šai vietā, varbūt zviedru laikos. Vēlāk
lielgabali aizvesti uz Rīgu un pārkausēti. Jūrmalas ciemu iedzīvotāju galvenā
nodarbošanās — zveja. Lielas grūtības
rada produktu nogādāšana pa smilšainiem ceļiem uz Sloku, no kurienes tos
transportēja pa lielākai daļai uzpircēji ar tvaikoņiem uz Rīgu. Lai iztiktu bez
uzpircējiem, 1909. g. nodibinājās Lapmežā zivju konservēšanas iestāde, kas pēc
dažiem gadiem darbību izbeidza. Labāki panākumi bija 1902. g. dibinātai
zvejniecības b-bai, kas žāvētu reņģu nosūtīšanā uz Rīgu uzņēmās starpniecību
starp ražotājiem un konservu fabrikām. Tagad pie Slokas pagasta pieder arī
Braņķu ciems un Pavasari, kas agrāk bija atsevišķu muižu pagasti.”
Inta Baumane no Jūrmalas
muzeja Jūrmalas avīzē 2019.gadā raksta: “Slokas muiža bija hercoga īpašums, kas
veicināja Slokas attīstību ne tikai par nozīmīgu satiksmes, bet arī par
amatniecības un tirdzniecības centru. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā,
17.gadsimta vidū, Slokā darbojās metālu veltuve, kaļķu, vara un stikla
darbnīcas. Netālajā Kaugurciemā bija ierīkota osta ar vairākām noliktavām.
Preču transportēšanai izmantoja ūdensceļu no Kaņiera ezera pa Sloceni caur
Dūņeri (Dūņezeru) un Slokas ezeru līdz Slokas ūdensdzirnavām un tālāk uz
Lielupi. Lai laivas, kuras vilka pāri dzirnavu dambim, to nebojātu, izraka
apvadkanālu. 1678. gadā hercogs Jēkabs apmaiņas ceļā iegādājās no Lestenes
Firksa Kauguru ciemu, kas kopš 16. gs. veidojās kā apdzīvota vieta ar
zvejnieku–zemnieku mājām un krogu. Pēc hercoga nāves saimnieciskā dzīve Slokā
un Kaugurciemā panīka.”
Adrese: Jūrmala, Sloka, ap Ventspils šoseju 68a
