17. gadsimtā muiža bijusi Klebeku dzimtas īpašumā, 18. gadsimtā piederējusi Budenbroku dzimtai, bet 1862. gadā muižu nopircis Karls fon Stankievics (Stankevics), kurš tobrīd bija augstdzimušu bērnu-bāreņu skolas (institūta) inspektors Gatčinā pie Pēterburgas. Viņš 1870-to gadu pirmajā pusē organizējis muižas jaunās dzīvojamās ēkas celtniecību. Nav informācijas, ka viņš pats un arī viņa pēcteči Lazdonā būtu dzīvojuši. Stankievica dēls bija ārsts Rīgā. Ir zināms, ka 1890. gadā muižu rentēja Līvenu dzimtas pārstāvis, bet no 1894. gada Edgars fon Strandmans.
1904. gadā muižu nopirka Teodors Johans (Jānis) Šmits, viņa tēvs Jānis Šmits bijis skolotājs Piebalgā. T. Šmits bija studējis Tērbatas universitātē un Ceļu inženieru institūtā Pēterburgā, bijis dzelzceļu inženieris Dienvidkrievijā (centrs Harkovā), tur arī precējies. Viņš bija Krievijas ierēdnis ar muižnieka titulam atbilstošu rangu – slepenpadomnieks, kaut arī dzimis latvietis. Lazdonā Šmits tikai pa retam iebrauca.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Šmiti atbrauca uz tēva dzimteni, pats Teodors vēl strādājis Satiksmes ministrijā, miris, inspicējot Staiceles līnijas dzelzceļa būvniecību. Agrārreformas laikā viņam atstāta muižā neatsavināmā daļa – 72,1 hektārs. Pārējā zeme un kādas sešas ēkas sadalītas jaunsaimniecībām, klētī ierīkoja piensaimnieku biedrības pienotavu. Palikušajā īpašumā saimniekojis Teodora Šmita dēls Mihails, kurš Otrā pasaules kara laikā Lazdonu atstājis. Viņš gan kungu mājā jeb pilī nedzīvoja un to izīrēja. Pats mitinājās baltajā, tagad pamestajā divstāvu ēkā aiz pils.
Kad 1939. gada rudenī pēc PSRS sarkanarmijas daļu izvietošanas Kurzemē Latvijas armijai meklēja jaunas mītnes (tika arī domāts par iespējamo aizsardzības līniju veidošanu Latvijas teritorijas iekšienē), pilī uz laiku izvietojās Latvijas armijas artilēristi, starp tiem arī virsnieks E. Bērziņš, karikatūrista Gunāra Bērziņa tēvs.
Pēc Otrā pasaules kara Lazdonā izveidota kažokzvēru audzēšanas saimniecība, pilī bija tās kantoris, vēl kādas citas administratīvas iestādes, arī dzīvokļi. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē īpašumu atguva kādreizējo īpašnieku pēcteči, tad saimnieki mainījās, sākumā pārpircējiem bijuši lieli izmantošanas plāni, kas tagad pārtrūkuši un ēka palika neizmantota.
2015.gadā šeit uzņemta režisora Dāvja Sīmaņa filma “Pelnu sanatorija”, kuras scenārija notikumi sasaistas ar reālajiem pagātnes notikumiem šajā muižā. 1914. oktobra sākumā Lazdonas muižas kungu mājā patiešām ierīkota karavīru lazarete. Īpašnieks Teodors Šmits tai atvēlēja piecas telpas, bija paredzētas 20 ārstējamo gultas, no tām sešas par saviem līdzekļiem uzturējis ēkas saimnieks, pārējām līdzekļus vāca pārsvarā Lazdonas pareizticīgo draudze. Lazarete iesvētīta 1914. gada 12. oktobrī, kad tur jau kādu nedēļu uzturējušies pirmie ievainotie. Ārsts sākumā bija Nikolajs Bernikers (dz.1882.g., 1910.g.beidzis Kazaņas universitāti un,visticamāk, gājis bojā Rīgas geto). /izmantots Delfi 04.02.2016 raksts “Vieta, kur tapa “Pelnu sanatorija”/
Adrese: Madonas novads, Lazdonas pagasts, Lazdona, Centra iela
