21.02.20

Nēķena muiža (Taurenes muiža, Nēķina muiža, Nötkenshof)










                                            (Fotografēts 2020.gadā, Līgas Landsbergas foto)

1911.gada Konversācijas vārdnīcā minēts, ka 1426.gadā muižu ar Jorslavas vārdu arhibīskaps Heniņš Šarfenbergs atdāvināja Johanam Fogtam, bet vēlāk tā piederējusi Netkenu dzimtai, no kuras cēlies tagadējais nosaukums. Agrāk šajā apvidū bijusi arī Tauru muiža, kas iznīkusi un aizmirsta. Bet 1856.gadā Nēķenus nopirka gvardes leitnants Augusts Johans fon Panders par 140 000 rubļiem. Ar to tad arī saprotams, kā radies muižas nosaukums, kādēļ to sauc arī par Taureni un kāpēc tuvējais ezers tiek dēvēts par Pandera ezeru.
Muižas teritorija iznāk it kā uz pussaliņas, uz kuras iztek avotiņi. Muižas laikā avotiņa ūdeni izmantoja sierotavas vajadzībām, bet tagad taurenietes ņemot to gurķu skābējamā laikā, jo tad gurķi sanākot cieti un kraukšķīgi. Netālu no muižas pāri Gaujai bijis pirmais zināmais Gaujas tilts un tas saukts par Lielo tiltu pie Nēķina. Simts metrus tālāk atrodas pazīstamā Rīgas arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga projektētā fon Panderu Jaunā pils. Vecā muižas kungu māja paliek pa labi, tā ir diezgan necila vienstāva celtne. Nēķena muižas kungu māja spāru svētkus svin 1888.gadā un Pauls Panders uz svētkiem aicina 30 apkārtnes muižniekus un tikpat pagasta saimniekus. Bet stāsta, ka kopumā no apkārtnes sanākuši ap 600 dzīrotāju. Dzīrēs daudz ēsts, dzerts, dejots un kārtis spēlētas. Panders lika uz Kalniņu Bērcēniem – lielu un bagātu māju un paspēlē to. Ilgu laiku šī māja palika Dzērbenes muižas pārvaldīšanā, tajā valdīja citādi tikumi un likumi, kas Bērcēniem bija liela nelaime.
Panders, šķiet, pieļāva vēl kādu kļūdu. Kungu mājas celtniecībā pamatiem tika spridzināti kulta akmeņi. Viens no tiem bija lielais Peku akmens, kas tika iemūrēts balkona pamatos. Akmens bija atradies puskilometru no mājām, kas senāk saucās Ramavas un vēlāk kļuvušas par Romām un tur bijusi kāda svētvieta vai apmetne. Iespējams, ka Baltā dāma, kas bieži redzama pilī, nāk no šiem aizvēstures laikiem, jo te ir viņas akmens, viņas svētvieta. Ir sajūta, ka Baltā dāma sargā pili un viņai patīkot, ja pilī ir līksmība un mūzika. Viņa bieži sajūtama pilī, kad tajā notiek mēģinājumi. Viņai mēdzot arī kaut kas nepatikt. Pēdējā remonta laikā nekādi nav varēts salikt flīzes, tās vienmēr tikušas izjauktas. Bet fotogrāfs Jānis Vītols atceras: “Baltā dāma ir arī ļoti zinātkāra. Kolhozu laikos pilī bija fotolaboratorija. Kad attīstīju filmas, viņa skatījās pār plecu. Es jau biju pieradis. Kā man sāk attīstīties fotogrāfija, viņa liecās man pāri plecam un skatījās līdzi. Ja viņa pārāk traucē, es viņu pabīdu nost, tad viņa reizēm aiziet prom, tikai durvis nočīkst.”
Muiža ir neorenesanses tipa ēka ar balkonu un 20 istabām. Balkons bijis virs galvenās ieejas un mūsdienās nav saglabājies. Pilij ir arī alus pagrabi, par kuru esamību liecina vien trīs masīva koka durvis, kas vērstas Gaujas virzienā. Atverot kādas no tām, redzams garš tunelis ar velvētiem griestiem. Paralēli tam vēl divi. Kolhozu laikos te glabāti kartupeļi, bet pirms dažiem gadiem tie iztīrīti un aplūkojama senās tehnikas izstāde. Blakus pagrabiem bijušajā ledus pagraba vietā ierīkota Taurenes muzeja ekspozīcija.
Cauri muižai gar pagrabiem un muižas ļaužu dzīvojamo māju gāja senais tirdzniecības ceļš. It kā tieši šī ceļa dēļ sākusies nēķeniešu naidošanās ar piebaldzēniem. Piebaldzēni veduši jērus, aitas, govis uz Rīgu pa šo ceļu naktīs un ar lielu troksni, neļaudami nēķeniešiem gulēt. Nēķenieši nolēmuši tos kādu nakti ar akmeņiem apmētāt. Kopš tā laika tur vairs neesot neviena akmens, toties Gauja tajā vietā piebirusi pilna ar mestajiem akmeņiem un esot tur strauja un krācoša.
Pēc agrārreformas muižas kantora ēka tika ierādīta Panderiem kā dzīves vieta. Taureniešu atmiņās fon Panderi saglabājušies kā ļoti liberāla ģimene. Tās pēdējā paaudze esot ieprecējusies latviešos. Arī Jāņi jau izsenis tikuši svinēti tieši muižas parkā. Panderi nemaz neesot gribējuši repatriēties 1939.gadā, bet esot nākuši brīdinājumi no valsts iestādēm, arī nekārtības rīkotas zem viņu logiem un tāpēc 1941.gadā Panderu, Šīronu un Briežu ģimenes esot bijušas spiestas aizbraukt ar pēdējo kuģi uz Vāciju. Bet varbūt arī labi, ka repatriējās, jo tādējādi pasargāja sevi no nokļūšanas Sibīrijā pēc padomju okupācijas. Pēdējais zināmais Panderu pārstāvis no Briežu ģimenes dzīvojot Austrālijā. Arī no 1905.gada dedzināšanas pils esot izsargājusies un runā, ka dedzinātājiem pretī stājušies zemnieki.

Adrese:  Vecpiebalgas novads, Taurenes pagasts, Taurene