1938.gada “Zemgales balss” raksta: “ Naudītes
pagastnams atrodas bij. Pētervaldes muižas centrā. Šeit arī galvenām kārtām
norit vietējo organizāciju darbība, kā krājaizdevu sabiedrības, aizsargu
nodaļas, ugunsapdrošināšanas biedrības, lauksaimniecības biedrības u. c. Tā kā
tagadējais pagastnams nav savam uzdevumam piemērots, pagasta pašvaldība 1938.g.
likusi pamatus jaunam pagastnamam.”
1995.gada decembrī ”Laiks” raksta par šo
vietu: “Kluss, maz braukts ceļa atzars ved uz Naudītes pagastnamu.
Kādreiz pašā pagasta vidū baltais, īsi pirms kara iesvētītais divstāvu
pagastnams, nu ieslēpies tādā kā krūmu un mežu ielokā. Lepno celtni skatieniem
aizsedz arī sovhoza suselnieku saceltās greizās lopu mītnes un malkas šķūnīši.
Krūmājos nozuduši spodrie dīķi ar vītoliem un "Kalnadīķu" senatnīgā dzīvojamā
māja pretējā krastā. Biedīgi atnācēju sagaida vientuļa svēteļa ligzda
elektrības betona stabā un kanālizācijas tērcīte, kas urdz tieši no baltā nama.
Sagaida arī daži grīļīgi iereibuši jaunekļi, kaut tā ir darba diena, nedēļas
otrā diena, un laikrādis vēstī agru priekšpusdienas stundu. Vēl joprojām gauži
glītā nama fasāde ar kolonnām ved tajā pašā agrākajā vestibilā, no kura
apmeklētāji gāja vai nu pagasta kancelejā, pasta nodaļā vai pa kāpnēm uz zāli
ar skatuvi. Sešdesmitajos gados viss nams sadalīts skabūzīšos un dzīvokļos
"laimīgajiem lauku sociālisma cēlājiem", bet zāle un tās omulīgā
priekštelpa pārvērsta par graudu un sovhoza mantu glabātuvi. Betona kāpnes,
lenteris gluži tādi paši kā pirms piecdesmit pieciem gadiem, bet apbružātās
zāles durvis joprojām noslēgtas ar priekškaramām atslēgām, šķērsstieņiem, kaut
arī graudu sen nav ko te glabāt. Te dzīvo arī dažas veco ļaužu ģimenes. Pagasta
sekretāra kādreizējā dzīvoklī, kur vēl gluži labas pirmskara baltās podiņu
krāsnis, sastopu Augustu Bramani. Viņa dzimtas mājas, kas atrodas tepat līdzās
vecajai Pētervaldei (Naudītes pagastcentra agrākais nosaukums), sabrukušas.
1941. gada pašaizsardzībnieks, leģiona artilērists, vairāku gadu nelegālists
savā pagastā, gulaga gūsteknis un mācīts mežkopis pēc gariem gadiem atgriezies
savā mājvietā. Tur tagad jau trešo gadu stāv vientulīgi, iebetonēti dzīvojamās
ēkas pamati. Savus mūža nelielos ietaupījumus Augusts iemaksājis kādā firmā
netālu no Jelgavas, lai saņemtu celtniecības materiālus mājai. Firma bankrotējusi
un mājas pamati ir vienīgais, kas Augustam pieder. Vēl cerības uz mazdēlu, ja
valdības politika pret lauku atjaunotājiem mainītos varbūt. Augusts Bramanis
rāda pagastnama apkārtni. Pēc kara te darbojusies pat septiņgadīgā skola, jo
agrāk pagastā vienmēr bijušas divas skolas: viena Jaunsesavas, bet otra
Naudītes galā. Skolas dēstītais augļu dārzs skumji aizaudzis un savienojas ar
meldrainu purvāju, kas agrāk bijusi kultivēta pļava. Par biezo, nekopto liepu
rindu, kas plašā ielokā aizsedz kādreizējo lielceļu, kas tagad ved uz
nekurieni, Augusts stāsta, ka tā dēstīta vācu laikā 1941. gadā aizvesto
naudīšnieku piemiņai. Viena no liepām — varena augusi — nav rindā, bet esot
vēlāk pārstādīta. Tā "Sudrabiņu" saimnieka Freimaņa un "Maz-jaku"
Millera kapa vietā. Šie pašaizsardzībnieku vīri jūlija beigās, kad dega
Jelgava, devās uz Kurzemi, bet vairākkārt atgriezās tovasar izlūkot krievu
aizmuguri un apmeklēt savas mājas. Augusta beigās, kad te stāvēja fronte un
vācieši bija mīnējuši mežmalu gar "Zeltiņu" mājām, abi vīri gāja bojā
mīnu sprādzienā. Viņu mirstīgās atliekas te, tiešā frontes tuvumā svinīgi
apbedīja daži pagastnieki, kas bija sastapuši vācu aizmugurē Īlē "Zeltiņu"
saimniekus Birkmaņus un tā sameklējuši abu saimnieku nāves vietu. Komunistiskie
pagasta saimnieki, sekojot labākajām krievu armijas tradicijām, uz kapa vietas
uzstādījuši ... mazmājiņu. Tur ilgi savas vajadzības kārtojuši Dombrovski,
Filipjonoki, Uļjāni, Drozdovi, Suščenko un citi. Tā kaps joprojām nav
atjaunots, nedz tajā gulošie pārapbedīti kapsētā. Ar pagastnamu, kas joprojām
ērts un moderns, esot tā. Sovhozs "Naudīte" jeb paju sabiedrība, kas
nu atmodas gados krietni sarukusi no pāri 3000 hektāriem uz kādiem 855, atrodas
vienā pagasta malā, un meklējot pircēju pagastnamam. lemītnieki nobažījušies
par savu turpmāko dzīvi — ir nu gan apetīte sovhozniekiem: ķeras pie kādreizējā
visa pagasta īpašuma! Taču lieta mazliet aizkavējas, jo tagadējais pagasta
vecākais tomēr esot goda vīrs un apstrīdot tagadējās paju sabiedrības un tās
priekšnieka Laimoņa Šmēmaņa tiesības ķerties pie pagastnama iztirgošanas. Var
jau arī saprast pajiniekus: lopu fermas nedod nekādus ienākumus. No kādreiz
turētām 5000 cūkām, tagad kopj tikai 400. Graudu raža maza, naudas vēl mazāk. Īpatnēji
tas, ka okupācijas varasvīri jauno pagasta centru ierīkojuši vienā pagasta
malā. Apmēram 1 kilometru no Apguldes centra un dažus kilometrus no Auriem. Par
pagasta jaunveidi bijis daudz domāts: tika uzspridzināta Jaunsesavas baznīca,
desmitiem gadu nelabots un galīgi iznīcināts apmēram 3.5 kilometri garais
lielceļš, kas agrāko pagastnamu savienoja ar tā Slagūnes, Īles un Annenieku
galu. Tagadējā ciematā ir daudzas divu un trīs stāvu pilsēttipa mājas ar
apmēram 800 iemītnieku. 1992. gadā atklāta jauna skola, kaut gan skolas līdzās
ir tepat Apguldē, Auros un arī netālajā Penkulē, bet visā pagasta teritorijā,
kur lēni sāk atdzimt zemnieku jaunsaimniecības, nav nekā: ne skolas, ne pagasta
pašpārvaldes. lespējams, ka tagadējie Naudītes pagastvīri pierādīs rajona
pašpārvaldei, ka pagasts sadalāms. Tā neaprūpētā pagasta daļa, kas savienotāja
ceļa trūkuma dēļ ir attālu, atdodama, piemēram, Anneniekiem vai Slagūnei. Viss
var būt. Vēl pagastnama iemītnieki stāsta, kā te saimniekojis kāds Mihno, kas
būdams pagasta vecākā amatā, organizējis plašu Naudītes mežu izciršanu.
Saprotams, ne jau būvmateriāliem zemnieku saimniecību atjaunošanai. Tiem
lietkoki būs jāmeklē citos pagastos. Naudīšnieki šaubās un vaicā vai viss, ko
ar pagasta mežiem darījis Mihno, ir bijis savtīgi un Latvijai par labu nācis.
Tagad šis enerģiskais vīrs ir Naudītes skolā par skolotāju! Tāda skumīga ir
Naudītes rītdiena.”
Adrese: Dobeles novads, Naudītes pagasts
