24.10.19

Jaunsesavas baznīca

                                     (Baznīca 1930-os gados, foto no avīzes "Komunārs" 1989.gadā)





                                      (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Novadpētnieks Žanis Skudra Jaunsesavu apmeklējis 1967.gadā un par to raksta savā grāmatā “Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Mežu apņemta, lielceļa malā, parādās sarkanā ķieģeļu baznīca ar karā sašauto torni. Baznīca padota pilnīgai bojā ejai, jumts beigts, griesti iebrukuši. Un baznīcas iekšienē izskatās kā pēc zemestrīces. Vēl nekad neesmu šinī baznīcā bijis. Nostājos pie altāra un kā visur citur, kur šādu postažu ieraugu, noskaitu lūgšanu. Ja te būtu gribīgas, spēcīgas rokas, dievnamu vēl varētu atjaunot. Bet kas to darīs, ja tagad ticība ir liegta, ja ļaunas acis tevi uzlūko — kamdēļ tu te vispār ko pētī, kamdēļ interesējies, vai dievnams vēl darbojas, kādēļ baznīcu fotografē.”

1989.gada Dobeles laikraksts “Komunārs” apraksta visu, kas noticis ar baznīcu, kuras nu jau vairs nav: “Kādreiz ceļa ieloku pie Jaunsesavas kapiem rotāja gracioza sarkanu ķieģeļu celtne – Jaunsesavas dievnams. Tā būvē vecie Naudītes zemnieki ieguldīja ne mazumu grūtā darbā ietaupītās naudas, šķūtis un godprātīgas amata prasmes. Ir ziņas, ka mūrēšanas darbus veicis «Strāļu» saimnieks Meijers, bet koka darbus Valters no Bēnes. Kokā grieztās altāra, kanceles un balkona daļas vēl tagad var atrast Dievnama gruvešos. Jaunsesavas dievnamu iesvētīja 1904. gadā. Tajā bija skaisti kroņlukturi, ērģeles, skanīgs zvans tornī, kalti vārtiņi, kas veda Dievnamā, bet otri tādi paši kapsētā. Tagad šo vietu garām braucot var sazīmēt tikai pēc dažiem samanāmiem kapu pieminekļiem un tūjām. Kas tad ir noticis? Dievnams pārdzīvoja 1944. gada augusta frontes drāmu, kad tepat pāris simt soļu attālumā bumbu sprādzienos un ugunsgrēkā gāja bojā Jaunsesavas centrs veikals, krejotava, vairākas dzīvojamās ēkas. Vācieši bombardēja krievu tankus, kas veiksmīgi slēpās gar ēkām. Baznīcas tornis saņēma tikai pāris profilaktiski raidītus tanku šāviņus, bet ķieģeļu mūrējums izturēja. Pirmajos pēckara gados nelielā draudze salaboja baznīcas jumtu, sanagloja ar dēļiem torņa un ēkas izsistos logus. Ērģeļu stabules gan mētājās pa mežmalām un laukmalām, kur kareivji šos neredzētos priekšmetus bija izvazājuši, sākumā laikam domādami sudrabu esam. Paklusi, skumīgi tika nosvinēta dievnama 50 gadu jubileja. Nebija jau liela prieka draudzei pēc 1949. gada, kad vergu darbos uz Sibīriju bija izvestas daudzas šī pagasta zemnieku ģimenes, kad palicēji par darbu kolhozā saņēma pa maišelim pelavgraudu un allaž bija parādā kolhozam naudu par aizmaksāto valsts aizņēmumu. Un visiem vēl svaigā atmiņā bija dievnama pērmindera Ansona mīklainā, joprojām nenoskaidrotā slepkavība 1949. gada Līgo svētku dienā. Reizē ar to uz visiem laikiem tika pazuduši altāra piederumi un baznīcas trauki. Taču partijas funkcionāriem rajonā šķita visai netīkama šīs un vēl dažu vārgu draudzīšu rosīšanās, un tie ātri atrada izeju. Mācītājs Stefenhāgens - šis cildenais Jelgavas mācītāju, grāmatiespiedēju dzimtas loceklis, ordinēts mācītāja amatā īsi pirms kara, dienišķo iztiku pelnija, strādādams par krāsotāju remontkantorī, bet svētdienās mazā automobīlītī apbraukāja draudzes. Bet, ja varētu izdarīt tā, ka mācītājs nevar braukt apkārt? Sacīts darīts. Cik tur to pūļu parunāt tikai ar iekšlietu nodaļu, lai atrod iemeslu un atņem mācītājam vadītāja tiesības. Tā sāka nīkuļot Jaunsesavas draudze un piecdesmito gadu beigās izira. Bet baznīca tika bez žēlastības demolēta, postīta, turēta vaļā visiem vējiem, sniegiem un mazpamazām naudīšnieku acu priekšā gruva, tika lauztas un vazātas altāra, kanceles daļas. Pēdējais draudzes pērminderis Dzenis nodzīvoja Jaunsesavā ilgus gadus un neko nespēja darīt, lai aizkavētu postu. Atlika tikai cerība, ka stipri mūrētās sienas un tornis izturēs un gan kādreiz varēs dievnamu atjaunot. Taču tam nebija lemts piepildīties. Bija gan jau pagājībā paši karstākie pieminekļu un dievnamu postīšanas gadi, bet atradās cilvēki, kas nedeva mieru Jaunsesavas baznīcas mūrim vēl septiņdesmitajos gados. Varbūt tā bija stiprā Zemgales māla ķieģeļu kāre? Tā piecdesmitajos gados Dobeles un Auces mājiņu būvētāji bija pieradināti, ka armijas smagās mašīnas pieveda klāt par dažiem pusstopiem lauku māju ķieģeļus un kaltos ēku akmeņus. Naudītē vien tādā veidā, bez mērķa un motivētas vajadzibas, drīzāk tāpat šņabja dēļ vien staršinas un zaldāti nojauca desmitiem pilnīgi veselu, labu zemnieku sētu. Un tā 1974. gada 30. maijā pulksten 14 pienāca kārta arī Jaunsesavas baznīcai. Sapieri pielika lādiņus, baznīcas sarkanais ķieģeļu stāvs ietinās melnos sprādzienu dūmos un izzuda skatieniem uz visiem laikiem. Pēc tam nadzīgi ļaudis ātri vien savāca visus ķieģeļus, atstādami tikai drazu kaudzi. Pie viena tika saspridzināti un ķieģeļos aizvākti kapsētas vārti. Vai bija nepieciešama par zemnieku saziedoto naudu celtās baznicas stipro mūru saspridzināšana, un kas deva rīkojumu? Nedaudzie palikušie naudīšnieki visi kā viens min Valentīnas Utkinas, toreizējās ciema izpildkomitejas priekšsēdētājas vārdu. Zināms, ka tādas lietas nenotiek bez ciema saimnieka ziņas. Domāju, ka tas ir ļoti smags grēks un noziegums pret sabiedrību, pret nākamajiem Naudītes līdumniekiem, kuri neapšaubāmi radīsies. Mums jāuzzina un jānosauc vārdā visi šī barbarisma vaininieki: vai tie šodien bezrūpīgi dzīvo no personālajām pensijām, vai sēd kādos amatos un, kazi, vēl varbūt gatavojas tapt par deputātiem gaidāmajās vēlēšanas? Domāju, ka Naudītei vēl būs vajadzīgs gan dievnams, gan jaunas skolas nams, gan kādreiz 1939., 1940. gadā uzbūvētais modernais pagastnams, kurā šodien diemžēl mitinās dažādi suselnieki un saimniecības «Naudīte» algādži, kas pārvērtuši to par īstu Šanhaju šī vārda vissliktākajā nozīmē.”

Un vēl viens raksts, ko rakstījis Gunārs Birkmanis un kas publicēts laikrakstā “Laiks” (19.02.1992). Šoreiz jau ar vairākiem vainīgo uzvārdiem: “Lasītāj! Atbraucis dzimtenē, Tu velti meklēsi dažu labu dievnamu, kas palicis atmiņā no bērnības un svešajā trimdas zemē bieži nācis pie Tevis sapnī. Tu jautāsi: kā tas notika? Vai tiešām tie sabruka un grima postā mana laiskuma un gļēvulības pēc? Cilvēku stāsti un atmiņas par vieniem un tiem pašiem notikumiem bieži vien visai atšķirīgas. Tāpēc ielūkosimies kādā komunistu valdīšanas laika dokumentā, lai tiktu skaidrībā, kāpēc vēl šodien Jaunsesavas un Lestenes baznīcēni palikuši bez saviem dievnamiem. Jelgavas arhīvā 104. fondā 184. lietas 28. lappuse glabā Dobeles rajona izpildkomitejas 1961.gada 13. oktobra lēmumu nr. 239, kurā ierakstītas šādas rindas: 

Lestenes un Jaunsesavas baznīcas ir tik daudz nolietojušās, ka to izlietošana saimniecību vajadzībām un atjaunošanā būtu jāiegulda lieli līdzekļi, kas būtu nesaimnieciski, kādēļ šo baznīcu izlietošana nav lietderīga. Dobeles rajona darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja nolemj: 1. Slēgt Jaunsesavas un Lestenes baznīcas jebkādai turpmākai izmantošanai un nojaukt tās. 2. Lūgt Latvijas PSR Ministru Padomi šo lēmumu apstiprināt.

Dobeles rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājs A. Odriņš Dobeles rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas sekretāre Sk. Karahona 

Neko sacīt, bargs lēmums. Vietējiem varas pakalpiem atlika to īstenot. Jāsaka, ka iepriekš jau tika paveikts zināms darbs, lai biedrs Odriņš varētu sacerēt šo lēmumu. Kara izpostītajā Naudītē Jaunsesavas baznīcas draudzē bija ap pusotra desmita cilvēku. Lielāko tiesu veci ļaudis. Skaistais sarkanu ķieģeļu dievnams celts par pagasta ļaužu naudu 1904. gadā, bija samērā nedaudz cietis. Daži šāviņi bija izsituši robus tornī un pāris vietās iebojājuši dakstiņu segumu. Saprotams, ērģeļu stabules gan krievu zaldāti bija izvazājuši pa tālu apkārtni, tās no sudraba domādami. Draudzīte kaut kā salāpīja dievnamu un tajā notika lūgšanas. 1949. gadā visai mīklainā veidā, domājams, vietējo varas vīru noslepkavots tika baznīcas pērminderis "Kalna Dēliņu" saimnieks Ansons. Tajā reizē uz visiem laikiem izgaisa pērmindera soma, kurā tas vienmēr līdz nēsāja altāra traukus, vērtīgākos svečturus. Par šo slepkavību kādreiz vērts pastāstīt sīkāk. Dobeles mācītājam Stefenhāgenam, kas tolaik apkalpoja Jaunsesavas draudzi, rajona miliči atņēma un vairs neatdeva auto vadītāja tiesības. Tas notika piecdesmito gadu sākumā. Bez mācītāja un arvien lielākas nodokļu nastas spiesta, vietējā draudze, kurā vairs nāca tikai kāds desmits cilvēku, 1956.gadā beidza pastāvēt. Nu baznīca stāvēja vaļā, laika apstākļu un vandaļu varā. Ap sešdesmito gadu sāka trūdēt un liekties dievnama griesti, vandaļi vazāja apkārt altāra, kanceles, balkona neatkārtojamās koka grieztās detaļas. Latvijas baznīcu lepnums — Lestene — kādreiz bija slavena ar daudziem seniem kokgriezumiem. Vecie lestenieši vēl šodien atceras, kā pirms kara, kad darbinātas ērģeles, eņģeļi vicinājuši spārnus, kustējušies. Es vairākkārt redzēju — tas bija 1950. un 1954. gadā — šos pasakainos kokgriezumus, ko tiešā frontes joslā bija saudzējuši un pasargājuši latviešu leģionāri. Katru reizi, kad aizbraucu uz Lesteni, baznīcas durvis bija pavērtas — gan ziemu gan vasaru. Katrs tur varēja iet un, ja gribēja, pat rokām aptaustīt altāra, kanceles un citus neskaitāmos kokā grieztos eņģeļus. Lestenē pēc kara tukšajās zemnieku mājās saplūda gan krievi, gan čigāni, un taisni jābrīnās, kā nenovērtējamie kokgriezumi vēl saglabājās. Ap 1955. gadu es tos redzēju jau Lestenes muižas pils pagrabos pie vaļējiem logiem, sasviestus kā malku. Skolas puikas, audzināti ateisma un necieņas garā pret baznīcu, vazāja apkārt šos kokgriezumus. Parkā mētājās pa eņģeļa rokai, spārnam un vēl dažam citam gabalam. Gluži neticami, ka šodien tomēr kāda daļa Lestenes kokgriezumu nonākuši Rundāles pils muzejā. Naudītē pie dievnama zūmēšanas enerģiski ķērās partordze Štrauberga, bieži urdot vietējā sovhoza vadību uz konkrētu darbību. Sākumā tie bija plāni ierīkot sporta un sapulču zāli (kapsētā!), vēlāk par nojaukšanu un būvmateriālu izmantošanu saimnieciski vārgā sovhoza ekonomikas stiprināšanai. Lietu pabeidza nākamā partordze Utkina. Tika paaicināti krievu armijas sapieri no Dobeles, un 1974. gada maijā ar varenu grāvienu gaisā uzlidoja ne tikai viss dievnama korpuss, bet arī no ķieģeļiem skaisti izmūrētie baznīcas un kapsētas vārti ar visiem kaltajiem virtņiem. Tā kapsēta vēl šodien stāv bez vārtiem, no lielceļa ieejama. Baznīcas ķieģeļus nadzīgi pievāca Dobeles savrūpmājiņu būvētāji. Krievu badīgajos laikos gadsimta sākuma sarkanais ķieģelis, lai arī spridzinot apskādēts. laba manta. Tagad Jaunsesavas baznīcas vietu tikai zinātājs atradīs. Lestenes baznīca vēl stāv. Iztālēm redzams, ka tās altāra gals nemākulīgi, neglīti pārbūvēts. Apkārt vāļājas pelavu kalni, salauztu mašīnu daļas, dubļaini piebraucamie ceļi kā jau kolhozā, kur visu dara pa roku galam un bez mīlestības. Nu jau trešo gadu desmitu kolhozs tur kaltē graudus. Arī atmodas laiki nav nekā iespējuši. Šovasar, kad es tur biju, baznīca-kalte dūca vien. Šo baznīcu arī tika nolemts uzspridzināt. Kolhoza priekšsēdētājs, no armijas demobilizējies krievs Grigorjevs, kas jau savulaik tika pasaimniekojis kādā kolhozā starp Krimūnām un Zaļeniekiem, un no turienes par pārāk enerģisku roku vēcināšanu, runājot ar lauciniekiem, tika pārsviests uz Lesteni, ķērās pie lietas. Ar armijnieka aci apsekoja baznīcu, bet godprātīgi atzina: mūri biezi, tos tols neņems! Viņš personīgi atsakoties. Atnāca Grigorjeva vietā Lemežs. Latvietis, mācījies Lauksaimniecības akadēmijā un atkal meta lokus ap stipro dievnamu. Un Tukuma partijas komitejas pirmais sekretārs Mazjēcis kā uzmedots, ka jātiek taču ar baznīcu galā. Gudroja abi visādas nelietības, līdz beidzot palika pie kaltes varianta. Lestenietis Tomsons laida ziņu Tukuma muzejam, rajona iestādēm, sak, te taisās darīt ačgārnības un barbara darbus. Brauca muzeja direktors, bet vai viņi kādu klausīja? Un vai tad kāds rajonā var būt stiprāks par partijas sekretāru Mazjēci? Arī Tomsons par spirināšanos dabūja krietni trūkties. Pēc tam kolhoza būvbrigādes vīri ar asarām acīs ķērās pie vecā dievnama apgānīšanas. Tur altāra galā vajadzēja pēc projekta rakt dziļu šahtu. Uzraka kaulus, atsedzās daudzi abedījumi. Kaulus sabēra kastē, iznesa ārā un apraka turpat parka malā. Bez kādas kapa zīmes. Bet Mazjēcis brauca daudzas reizes un kā bērns priecājās, kā sasodītā kulta celtne pārtop saimnieciski lietojamā iestādījumā. Tu, lasītāj, gribēsi zināt, kā klājas šodien šo dievnamu postītājiem? Es pastāstīšu un Tu pats varēsi pārliecināties, ka nekas īpašs nav noticis. Lemežu es sastapu saimniekojam Lestenē vēl pirms pāris gadiem, un vīrs bija krietni īgns — tās kopsaimniekošanas lietas gāja aizvien sliktāk. Kalte Lestenes dievnamam altāra galā dūc joprojām. To es aplūkoju vēl šovasar. Vienu no abu dievnamu likteņu izlēmējiem — biedru Odriņa kungu — Tu lasītāj, būdams Latvijā, pats kādreiz vari aplūkot un pat ar viņu parunāties. Īpaši, ja Tev rodas problēma ar naktsmītni Zemgales pusē. Dobeles centra stāv jauna, provincei nepierasti modīga celtne - viesnīca, kas laipni piedāvā pajumti arī tāliem ciemiņiem par "hard currency". Par 40 dolāriem diennaktī. Šī lepnā iestādījuma direktors tad arī aizvien ir Odriņa kungs, kādreizējais izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet vēl pirms tam — Staļina laikos — bargs rajona prokurors. Tiesa, nesen "Neatkarīgā Cīņa" rakstīja, ka trimdas latvieši, kas baudījuši Odriņa kunga pārzinātās viesnīcas servisu, žēlojušies par gauži nelietojamām mazmājiņām un citām neviesmīlībām. Nu, bet tie jau sīkumi.”
 

Mūsdienās Jaunsesavas vārds no kartēm pazudis. Vietai cauri vijas skaists zemes ceļš un tas arī viss, tam apkārt vieni vienīgi nekopti meži, brikšņi vairāku kilometru garumā. Baznīcas vietā uz zemes vēl mētajas tās ķieģeļi. Šajā vietā prasīties prasās pēc kāda informatīva stenda, kurā būtu publicēts augstāk minētais raksts jeb paskaidrota situācija par okupācijas varas patvaļu, kura te “saimniekoja” desmitiem gadus, gānīdama, demolēdama, graudama. Dobeles novad, Naudītes pagast, padomājiet par to!
 
Adrese:  Dobeles novads, Naudītes pagasts, pie Jaunsesavas kapiem