Novadpētnieks
Žanis Skudra Jaunsesavu apmeklējis 1967.gadā un par to raksta savā grāmatā
“Okupētās Latvijas dienas grāmata”: “Mežu apņemta,
lielceļa malā, parādās sarkanā ķieģeļu baznīca ar karā sašauto
torni. Baznīca padota pilnīgai bojā ejai, jumts beigts,
griesti iebrukuši. Un baznīcas iekšienē izskatās kā pēc
zemestrīces. Vēl nekad neesmu šinī baznīcā bijis.
Nostājos pie altāra un kā visur citur, kur šādu postažu ieraugu, noskaitu lūgšanu. Ja te būtu gribīgas, spēcīgas rokas,
dievnamu vēl varētu atjaunot. Bet kas to darīs, ja tagad ticība ir liegta, ja
ļaunas acis tevi uzlūko — kamdēļ tu te vispār ko pētī,
kamdēļ interesējies, vai dievnams vēl darbojas, kādēļ
baznīcu fotografē.”
1989.gada Dobeles
laikraksts “Komunārs” apraksta visu, kas noticis ar baznīcu, kuras nu jau vairs
nav: “Kādreiz ceļa ieloku pie Jaunsesavas kapiem rotāja gracioza sarkanu
ķieģeļu celtne – Jaunsesavas dievnams. Tā būvē vecie Naudītes zemnieki ieguldīja
ne mazumu grūtā darbā ietaupītās naudas, šķūtis un godprātīgas amata prasmes.
Ir ziņas, ka mūrēšanas darbus veicis «Strāļu» saimnieks Meijers, bet koka
darbus Valters no Bēnes. Kokā grieztās altāra, kanceles un balkona daļas vēl
tagad var atrast Dievnama gruvešos. Jaunsesavas dievnamu iesvētīja 1904. gadā.
Tajā bija skaisti kroņlukturi, ērģeles, skanīgs zvans tornī, kalti vārtiņi, kas
veda Dievnamā, bet otri tādi paši kapsētā. Tagad šo vietu garām braucot var
sazīmēt tikai pēc dažiem samanāmiem kapu pieminekļiem un tūjām. Kas tad ir
noticis? Dievnams pārdzīvoja 1944. gada augusta frontes drāmu, kad tepat pāris
simt soļu attālumā bumbu sprādzienos un ugunsgrēkā gāja bojā Jaunsesavas centrs
veikals, krejotava, vairākas dzīvojamās ēkas. Vācieši bombardēja krievu tankus,
kas veiksmīgi slēpās gar ēkām. Baznīcas tornis saņēma tikai pāris profilaktiski
raidītus tanku šāviņus, bet ķieģeļu mūrējums izturēja. Pirmajos pēckara gados
nelielā draudze salaboja baznīcas jumtu, sanagloja ar dēļiem torņa un ēkas
izsistos logus. Ērģeļu stabules gan mētājās pa mežmalām un laukmalām, kur
kareivji šos neredzētos priekšmetus bija izvazājuši, sākumā laikam domādami
sudrabu esam. Paklusi, skumīgi tika nosvinēta dievnama 50 gadu jubileja. Nebija
jau liela prieka draudzei pēc 1949. gada, kad vergu darbos uz Sibīriju bija
izvestas daudzas šī pagasta zemnieku ģimenes, kad palicēji par darbu kolhozā
saņēma pa maišelim pelavgraudu un allaž bija parādā kolhozam naudu par
aizmaksāto valsts aizņēmumu. Un visiem vēl svaigā atmiņā bija dievnama pērmindera
Ansona mīklainā, joprojām nenoskaidrotā slepkavība 1949. gada Līgo svētku
dienā. Reizē ar to uz visiem laikiem tika pazuduši altāra piederumi un baznīcas
trauki. Taču partijas funkcionāriem rajonā šķita visai netīkama šīs un vēl dažu
vārgu draudzīšu rosīšanās, un tie ātri atrada izeju. Mācītājs Stefenhāgens -
šis cildenais Jelgavas mācītāju, grāmatiespiedēju dzimtas loceklis, ordinēts
mācītāja amatā īsi pirms kara, dienišķo iztiku pelnija, strādādams par
krāsotāju remontkantorī, bet svētdienās mazā automobīlītī apbraukāja draudzes.
Bet, ja varētu izdarīt tā, ka mācītājs nevar braukt apkārt? Sacīts darīts. Cik
tur to pūļu parunāt tikai ar iekšlietu nodaļu, lai atrod iemeslu un atņem
mācītājam vadītāja tiesības. Tā sāka nīkuļot Jaunsesavas draudze un piecdesmito
gadu beigās izira. Bet baznīca tika bez žēlastības demolēta, postīta, turēta
vaļā visiem vējiem, sniegiem un mazpamazām naudīšnieku acu priekšā gruva, tika
lauztas un vazātas altāra, kanceles daļas. Pēdējais draudzes pērminderis Dzenis
nodzīvoja Jaunsesavā ilgus gadus un neko nespēja darīt, lai aizkavētu postu.
Atlika tikai cerība, ka stipri mūrētās sienas un tornis izturēs un gan kādreiz
varēs dievnamu atjaunot. Taču tam nebija lemts piepildīties. Bija gan jau
pagājībā paši karstākie pieminekļu un dievnamu postīšanas gadi, bet atradās
cilvēki, kas nedeva mieru Jaunsesavas baznīcas mūrim vēl septiņdesmitajos
gados. Varbūt tā bija stiprā Zemgales māla ķieģeļu kāre? Tā piecdesmitajos
gados Dobeles un Auces mājiņu būvētāji bija pieradināti, ka armijas smagās
mašīnas pieveda klāt par dažiem pusstopiem lauku māju ķieģeļus un kaltos ēku
akmeņus. Naudītē vien tādā veidā, bez mērķa un motivētas vajadzibas, drīzāk
tāpat šņabja dēļ vien staršinas un zaldāti nojauca desmitiem pilnīgi veselu,
labu zemnieku sētu. Un tā 1974. gada 30. maijā pulksten 14 pienāca kārta arī
Jaunsesavas baznīcai. Sapieri pielika lādiņus, baznīcas sarkanais ķieģeļu stāvs
ietinās melnos sprādzienu dūmos un izzuda skatieniem uz visiem laikiem. Pēc tam
nadzīgi ļaudis ātri vien savāca visus ķieģeļus, atstādami tikai drazu kaudzi.
Pie viena tika saspridzināti un ķieģeļos aizvākti kapsētas vārti. Vai bija
nepieciešama par zemnieku saziedoto naudu celtās baznicas stipro mūru
saspridzināšana, un kas deva rīkojumu? Nedaudzie palikušie naudīšnieki visi kā
viens min Valentīnas Utkinas, toreizējās ciema izpildkomitejas priekšsēdētājas
vārdu. Zināms, ka tādas lietas nenotiek bez ciema saimnieka ziņas. Domāju, ka
tas ir ļoti smags grēks un noziegums pret sabiedrību, pret nākamajiem Naudītes līdumniekiem,
kuri neapšaubāmi radīsies. Mums jāuzzina un jānosauc vārdā visi šī barbarisma
vaininieki: vai tie šodien bezrūpīgi dzīvo no personālajām pensijām, vai sēd
kādos amatos un, kazi, vēl varbūt gatavojas tapt par deputātiem gaidāmajās
vēlēšanas? Domāju, ka Naudītei vēl būs vajadzīgs gan dievnams, gan jaunas
skolas nams, gan kādreiz 1939., 1940. gadā uzbūvētais modernais pagastnams,
kurā šodien diemžēl mitinās dažādi suselnieki un saimniecības «Naudīte»
algādži, kas pārvērtuši to par īstu Šanhaju šī vārda vissliktākajā nozīmē.”
Un vēl viens raksts, ko
rakstījis Gunārs Birkmanis un kas publicēts laikrakstā “Laiks” (19.02.1992).
Šoreiz jau ar vairākiem vainīgo uzvārdiem: “Lasītāj! Atbraucis dzimtenē, Tu
velti meklēsi dažu labu dievnamu, kas palicis atmiņā no bērnības un svešajā
trimdas zemē bieži nācis pie Tevis sapnī. Tu jautāsi: kā tas notika? Vai tiešām
tie sabruka un grima postā mana laiskuma un gļēvulības pēc? Cilvēku stāsti un
atmiņas par vieniem un tiem pašiem notikumiem bieži vien visai atšķirīgas.
Tāpēc ielūkosimies kādā komunistu valdīšanas laika dokumentā, lai tiktu skaidrībā,
kāpēc vēl šodien Jaunsesavas un Lestenes baznīcēni palikuši bez saviem
dievnamiem. Jelgavas arhīvā 104. fondā 184. lietas 28. lappuse glabā Dobeles
rajona izpildkomitejas 1961.gada 13. oktobra lēmumu nr. 239, kurā ierakstītas
šādas rindas:
Lestenes un Jaunsesavas
baznīcas ir tik daudz nolietojušās, ka to izlietošana saimniecību vajadzībām un
atjaunošanā būtu jāiegulda lieli līdzekļi, kas būtu nesaimnieciski, kādēļ šo
baznīcu izlietošana nav lietderīga. Dobeles rajona darbaļaužu deputātu Padomes
izpildu komiteja nolemj: 1. Slēgt Jaunsesavas un Lestenes baznīcas jebkādai
turpmākai izmantošanai un nojaukt tās. 2. Lūgt Latvijas PSR Ministru Padomi šo
lēmumu apstiprināt.
Dobeles rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu
komitejas priekšsēdētājs A. Odriņš Dobeles rajona darbaļaužu deputātu padomes
izpildu komitejas sekretāre Sk. Karahona
Neko sacīt, bargs lēmums. Vietējiem
varas pakalpiem atlika to īstenot. Jāsaka, ka iepriekš jau tika paveikts zināms
darbs, lai biedrs Odriņš varētu sacerēt šo lēmumu. Kara izpostītajā Naudītē
Jaunsesavas baznīcas draudzē bija ap pusotra desmita cilvēku. Lielāko tiesu
veci ļaudis. Skaistais sarkanu ķieģeļu dievnams celts par pagasta ļaužu naudu
1904. gadā, bija samērā nedaudz cietis. Daži šāviņi bija izsituši robus tornī
un pāris vietās iebojājuši dakstiņu segumu. Saprotams, ērģeļu stabules gan
krievu zaldāti bija izvazājuši pa tālu apkārtni, tās no sudraba domādami.
Draudzīte kaut kā salāpīja dievnamu un tajā notika lūgšanas. 1949. gadā visai
mīklainā veidā, domājams, vietējo varas vīru noslepkavots tika baznīcas
pērminderis "Kalna Dēliņu" saimnieks Ansons. Tajā reizē uz visiem
laikiem izgaisa pērmindera soma, kurā tas vienmēr līdz nēsāja altāra traukus,
vērtīgākos svečturus. Par šo slepkavību kādreiz vērts pastāstīt sīkāk. Dobeles
mācītājam Stefenhāgenam, kas tolaik apkalpoja Jaunsesavas draudzi, rajona
miliči atņēma un vairs neatdeva auto vadītāja tiesības. Tas notika piecdesmito
gadu sākumā. Bez mācītāja un arvien lielākas nodokļu nastas spiesta, vietējā
draudze, kurā vairs nāca tikai kāds desmits cilvēku, 1956.gadā beidza pastāvēt.
Nu baznīca stāvēja vaļā, laika apstākļu un vandaļu varā. Ap sešdesmito gadu
sāka trūdēt un liekties dievnama griesti, vandaļi vazāja apkārt altāra,
kanceles, balkona neatkārtojamās koka grieztās detaļas. Latvijas baznīcu
lepnums — Lestene — kādreiz bija slavena ar daudziem seniem kokgriezumiem. Vecie
lestenieši vēl šodien atceras, kā pirms kara, kad darbinātas ērģeles, eņģeļi
vicinājuši spārnus, kustējušies. Es vairākkārt redzēju — tas bija 1950. un
1954. gadā — šos pasakainos kokgriezumus, ko tiešā frontes joslā bija
saudzējuši un pasargājuši latviešu leģionāri. Katru reizi, kad aizbraucu uz
Lesteni, baznīcas durvis bija pavērtas — gan ziemu gan vasaru. Katrs tur varēja
iet un, ja gribēja, pat rokām aptaustīt altāra, kanceles un citus neskaitāmos
kokā grieztos eņģeļus. Lestenē pēc kara tukšajās zemnieku mājās saplūda gan
krievi, gan čigāni, un taisni jābrīnās, kā nenovērtējamie kokgriezumi vēl
saglabājās. Ap 1955. gadu es tos redzēju jau Lestenes muižas pils pagrabos pie
vaļējiem logiem, sasviestus kā malku. Skolas puikas, audzināti ateisma un
necieņas garā pret baznīcu, vazāja apkārt šos kokgriezumus. Parkā mētājās pa
eņģeļa rokai, spārnam un vēl dažam citam gabalam. Gluži neticami, ka šodien
tomēr kāda daļa Lestenes kokgriezumu nonākuši Rundāles pils muzejā. Naudītē pie
dievnama zūmēšanas enerģiski ķērās partordze Štrauberga, bieži urdot vietējā
sovhoza vadību uz konkrētu darbību. Sākumā tie bija plāni ierīkot sporta un
sapulču zāli (kapsētā!), vēlāk par nojaukšanu un būvmateriālu izmantošanu
saimnieciski vārgā sovhoza ekonomikas stiprināšanai. Lietu pabeidza nākamā
partordze Utkina. Tika paaicināti krievu armijas sapieri no Dobeles, un 1974.
gada maijā ar varenu grāvienu gaisā uzlidoja ne tikai viss dievnama korpuss,
bet arī no ķieģeļiem skaisti izmūrētie baznīcas un kapsētas vārti ar visiem
kaltajiem virtņiem. Tā kapsēta vēl šodien stāv bez vārtiem, no lielceļa
ieejama. Baznīcas ķieģeļus nadzīgi pievāca Dobeles savrūpmājiņu būvētāji.
Krievu badīgajos laikos gadsimta sākuma sarkanais ķieģelis, lai arī spridzinot apskādēts.
laba manta. Tagad Jaunsesavas baznīcas vietu tikai zinātājs atradīs. Lestenes
baznīca vēl stāv. Iztālēm redzams, ka tās altāra gals nemākulīgi, neglīti
pārbūvēts. Apkārt vāļājas pelavu kalni, salauztu mašīnu daļas, dubļaini
piebraucamie ceļi kā jau kolhozā, kur visu dara pa roku galam un bez
mīlestības. Nu jau trešo gadu desmitu kolhozs tur kaltē graudus. Arī atmodas
laiki nav nekā iespējuši. Šovasar, kad es tur biju, baznīca-kalte dūca vien. Šo
baznīcu arī tika nolemts uzspridzināt. Kolhoza priekšsēdētājs, no armijas demobilizējies
krievs Grigorjevs, kas jau savulaik tika pasaimniekojis kādā kolhozā starp
Krimūnām un Zaļeniekiem, un no turienes par pārāk enerģisku roku vēcināšanu,
runājot ar lauciniekiem, tika pārsviests uz Lesteni, ķērās pie lietas. Ar
armijnieka aci apsekoja baznīcu, bet godprātīgi atzina: mūri biezi, tos tols
neņems! Viņš personīgi atsakoties. Atnāca Grigorjeva vietā Lemežs. Latvietis,
mācījies Lauksaimniecības akadēmijā un atkal meta lokus ap stipro dievnamu. Un
Tukuma partijas komitejas pirmais sekretārs Mazjēcis kā uzmedots, ka jātiek
taču ar baznīcu galā. Gudroja abi visādas nelietības, līdz beidzot palika pie
kaltes varianta. Lestenietis Tomsons laida ziņu Tukuma muzejam, rajona
iestādēm, sak, te taisās darīt ačgārnības un barbara darbus. Brauca muzeja
direktors, bet vai viņi kādu klausīja? Un vai tad kāds rajonā var būt stiprāks
par partijas sekretāru Mazjēci? Arī Tomsons par spirināšanos dabūja krietni
trūkties. Pēc tam kolhoza būvbrigādes vīri ar asarām acīs ķērās pie vecā
dievnama apgānīšanas. Tur altāra galā vajadzēja pēc projekta rakt dziļu šahtu.
Uzraka kaulus, atsedzās daudzi abedījumi. Kaulus sabēra kastē, iznesa ārā un
apraka turpat parka malā. Bez kādas kapa zīmes. Bet Mazjēcis brauca daudzas
reizes un kā bērns priecājās, kā sasodītā kulta celtne pārtop saimnieciski
lietojamā iestādījumā. Tu, lasītāj, gribēsi zināt, kā klājas šodien šo dievnamu
postītājiem? Es pastāstīšu un Tu pats varēsi pārliecināties, ka nekas īpašs nav
noticis. Lemežu es sastapu saimniekojam Lestenē vēl pirms pāris gadiem, un vīrs
bija krietni īgns — tās kopsaimniekošanas lietas gāja aizvien sliktāk. Kalte
Lestenes dievnamam altāra galā dūc joprojām. To es aplūkoju vēl šovasar. Vienu
no abu dievnamu likteņu izlēmējiem — biedru Odriņa kungu — Tu lasītāj, būdams
Latvijā, pats kādreiz vari aplūkot un pat ar viņu parunāties. Īpaši, ja Tev
rodas problēma ar naktsmītni Zemgales pusē. Dobeles centra stāv jauna, provincei
nepierasti modīga celtne - viesnīca, kas laipni piedāvā pajumti arī tāliem
ciemiņiem par "hard currency". Par 40 dolāriem diennaktī. Šī lepnā iestādījuma
direktors tad arī aizvien ir Odriņa kungs, kādreizējais izpildkomitejas
priekšsēdētājs, bet vēl pirms tam — Staļina laikos — bargs rajona prokurors.
Tiesa, nesen "Neatkarīgā Cīņa" rakstīja, ka trimdas latvieši, kas baudījuši
Odriņa kunga pārzinātās viesnīcas servisu, žēlojušies par gauži nelietojamām
mazmājiņām un citām neviesmīlībām. Nu, bet tie jau sīkumi.”
Mūsdienās Jaunsesavas vārds no
kartēm pazudis. Vietai cauri vijas skaists zemes ceļš un tas arī viss, tam
apkārt vieni vienīgi nekopti meži, brikšņi vairāku kilometru garumā. Baznīcas vietā uz zemes vēl mētajas tās ķieģeļi. Šajā vietā
prasīties prasās pēc kāda informatīva stenda, kurā būtu publicēts augstāk
minētais raksts jeb paskaidrota situācija par okupācijas varas patvaļu, kura te
“saimniekoja” desmitiem gadus, gānīdama, demolēdama, graudama. Dobeles novad,
Naudītes pagast, padomājiet par to!
Adrese: Dobeles novads, Naudītes pagasts, pie Jaunsesavas kapiem
