1980.gadā
izdotās grāmatas “Okupētās Latvijas dienas grāmata” 2.daļā autors Žanis Skudra
raksta: “Valdemārpilī eju uz ezera
pusi, kur kalnā pie žīdu kapiem agrāk bija vējdzirnavas. Tagad to vietu tik tikko vairs var saskatīt. 1961.gadā
es tās nofotografēju, to spārni jau tad bija aplūzuši, bet pirms diviem gadiem,
kad braucu te cauri, vējeņu vairs neredzēju. Cik jauki gan tās agrāk kopā ar
baznīcu iekļāvās Valdemārpils ainavā! No vējeņu kalna atveras plašs skats uz
austrumiem un uz Sasmakas ezeru dienvidaustrumos.”
1957.gada “Padomju karogs”
raksta: “Pie dzirnavām gan ir pielikta plāksne, ka arhitektūras piemineklis “Val demārpils vējdzirnavas” atro das valsts
glabāšanā un bojātājus soda likums, taču val demārpilieši nevar savaldīt savus
bērnus, kas posta dzir navas, jo tās ir no koka, kurš var noderēt kā labs kurināmais.
Izrok arī pašu dzirnavu kalnu. Tā 8. februārī ceļa strādnieks Lakševics šajā
kalnā raka smiltis, ko izlieto ceļu labošanai. Manuprāt, arī dzirnavu kalns
pieder pie dzirnavām. Ja dažiem neapzi nīgiem iedzīvotājiem, milici jas
pilnvarotajam un izpildu komitejai nerūp arhitektūras pieminekļi, tad vismaz
vējdzirnavas un kalnu vajadzētu saudzēt tā iemesla dēļ, ka te, kā to vēstī otra
pie dzirnavām piestiprinātā plāksne, 1905. gadā noticis darbaļaužu mītiņš.
Tātad dzirnavas ir arī revolucionāro notikumu vieta.”
1986.gada “Padomju karogs”
raksta: “Valdemārpils vējdzirnavas bija celtas 1847. gadā un
ka gaišs akcents greznoja pilsētu. Neraugoties uz iedzīvotāju iebildumiem,
1965. gadā tās tika nojauktas.”
1988.gada “Padomju karogs”
cita starpā raksta: “Tepat Dzirnavu kalns, kur kādreiz bijušas
vējdzirnavas, kalns, no kura paveras jauks skats. Tagad pašā kalna galā bedre
un sarūsējis dzelzs statīvs. It kā ūdenstorni gribēts celt. Skaisto priežu
audzi arī piedraņķējam ar saviem atkritumiem.”
Adrese: Valdemārpils, Dzirnavkalns
