Sigurds Rusmanis grāmatā “Neiepazītā Latvija” raksta: “Te priedulājā pauguru grupa, viens no tiem - Babītes pilskalns (Poļu kalns). To sauc arī par Marijas vai Salas pilskalnu. Par Babītes pilskalnu tiek uzskatīta 1225. gada dokumentā minētā "castrum Baboth" (arī St. Marien), kuru cēlis Zemgales bīskaps Lamberts. Indriķa un Atskaņu hronikā tas saukts par Babates pilskalnu. Tā augstums ap 9 m, taču nezinātājam to grūti atrast.” Varu piekrist Rusmaņa kungam, jo arī es pilskalnu, neskatoties uz norādēm, ar pirmo piegājienu atrast nevarēju.
Latvijas-pilskalni.lv raksta: “Babītes pilskalns (latīņu: castrum Babat, Babath) jeb Poļu kalns ir pilskalns Jūrmalas pilsētas teritorijā pie Jūrmalas apvedceļa (A10), Lielupes labajā krastā Babītes ezera austrumu galā. 13. gadsimtā šeit svarīgo tirdzniecības ceļu malā atradās viens no Sēlijas un Zemgales bīskapijas pārvaldes centriem – Babates jeb Svētās Marijas pils (1219-1228).
Babītes pilskalna nosaukums cēlies no ezera nosaukuma. Vēlāk tas saukts arī par Poļu kalnu, jo Poļu-zviedru kara laikā 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks tajā ierīkojis kara nometni, lai aizkavētu zviedru armijas pārvietošanos uz Jelgavu.
Babītes pilskalns ir deviņus metrus augsts kalns ar 10 x 20 m plakumu. Iespējams, ka kāpu pārvietošanās ir mainījusi pilskalna sākotnējo izskatu. Vēl 1935. gadā pilskalnā esot bijusi redzama 25 soļus gara ovāla bijušās pils vieta. Pēc pašreizējā teritoriālā iedalījuma pilskalns atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā un ir vienīgais arheoloģiskais piemineklis Jūrmalā. Netālu no Babītes pilskalna – Egļuciemā uz Babītes novada pašvaldībai piederošās zemes atrodas valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis — Baznīckalns.
Līdz 13. gadsimtam Lielupes baseins atradās zemgaļu Upmales valsts teritorijā un gar to gāja stratēģiski svarīgais Lielupes ūdensceļš un sauszemes ceļš (t.s. Zemgaļu ceļš) gar Lielupes labo krastu uz Zemgali. Livonijas krusta karu laikā 1219. gadā pēc Mežotnes kaujas zemgaļi zaudēja kontroli pār Lielupes ūdensceļu. Zemgaļu pamestā ostas nocietinājuma vietā pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes pēc 1219. gada uzcēla koka pili. Pēc viņa nāves 1224. gadā to ieguva Sēlijas – Zemgales bīskaps Lamberts, bet ar 1226. gada 16. marta līgumu Lielupes lejteces labā krasta teritoriju ieguva Rīgas pilsēta. Par Zemgales bīskapam atņemto un Rīgai piespriesto Babates jeb Svētās Marijas pili Rīgas pilsēta samaksāja 37 sudraba markas un palīdzēja pie jaunas pils būves otrpus Lielupei.
1228. gadā zemgaļi un kurši rīkoja karagājienu uz Daugavgrīvu, kura laikā, iespējams, tika nopostīts arī Babītes cietoksnis.
Tā kā pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1562. gadā zemes, kas pašlaik skaitās Babītes novadā, nonāca Rīgas un Vidzemes pakļautībā, bet teritorijas Lielupes kreisajā krastā- Kurzemes hercogistes īpašumā, Lielupe kļuva par divu valstu robežu. Līdz pat 18. gadsimtam Salas pagasta rietumu daļa – Lielupes, Babītes ezera un upes ūdeņi bija Kurzemes hercoga un Rīgas pilsētas strīdus objekts, laiku pa laikam izraisot bruņotas sadursmes.
Babītes pilskalns atrodas starp Jūrmalas apvedceļu (A10) un Babītes ezera klāniem. Braucot no Rīgas puses, pirms Varkaļu kanāla tilta jānogriežas pa kreisi vietā ar norādi “Babītes pilskalns”. Nogriežoties meža ceļā, pēc apmēram 300 metriem ir akmens, pie kura pa meža taku jāpagriežas vēlreiz pa kreisi, tālāk redzams informācijas stends, soliņš un pilskalns.”
“Jaunākās ziņas” 1938.gada 26.janvārī rakstā par lielo Zemgales ostu – Portus Semigallorum – piemin arī Babītes pilskalnu: “Senatnes pētītāju b-bā vakar vēsturnieks Rihards Ērglis risināja interesanto senās zem gaļu ostas jautājumu. Referents sakrājis plašus materiālus no visiem zināmiem vēsturis kiem dokumentiem, kas drīzumā iznāks atsevišķā grāmatā. Pirmavotos vairākkārtīgi minēts, ka zemgaļu osta bijusi jūras osta, pieejama jūras kuģiem. Tās vieta minēta arī vēlākos zemes dalīšanas dokumentos starp bīskapu, ordeni un Rīgas pilsētu, ar norādījumiem uz tag. jūrmalas apgabalu. Zemgales jūrmala sniedzās no Slokas novada līdz pat Daugavgrīvai, kur bija viena Lielupes noteka jūrā. Jau senāk pastāvējusi arī otra noteka pie Buļļiem, kas reizēm aizsērējusi. Caur Babītes ezeru gājusi kuģojama caurteka, un arī pats ezers bijis toreiz daudz dziļāks. Tag. Salas pagasts atradies tiešām uz salas, jo ezers izgājis arī uz Spilvi. Minēta vairākkārt Babītes grīva (Babatmunde) un senču Babītes pils, kas sargājusi Zemgales jūrmalu un bijusi tās pārvaldes centrs. Domājams, ka osta atradusies netālu no pils un tās aizsardzībā, bet nebūtu ari izslēgts, ka tag. Bolderājas apvidū. Te Lielupes ieteka agrāk bija pastāvīga, jo Daugava tecējusi vairāk pa labi, gar Vecāķiem. Zemgales osta bijusi Lielupes krastiem un kāpām labi nosargāta, un tai nebija bīstams tiešs ienaidnieku uzbrukums no atklātas jūras. Ostā notika preču pārkravāšana no jūras kuģiem uz mazākiem upes kuģiem jeb laivām, kas tad apkalpoja visu Zemgali pa tās galveno satiksmes ce]u — Lielupi līdz pat Bauskai. Iespējamās Zemgales ostas vietas vēl nav ģeogrāfiski un arheoloģiski izpētītas, lai gan tas būtu ļoti vēlams. Nav pat reģistrēts un uzmērīts senais Babītes pilskalns (vēlākā Sv. Marijas pils) , uz kura atrašanās vietu norādī juši jau pag. gadsimta pētnieki — apm. 2 km no tagadējās Jūrmalas šosejas pie Babītes ezera, kur blakus ir arī t. s. Baznīcas kalns. Daži pētnieki agrāk izteikušies arī par Jelgavu kā iespējamu Zemgales ostas vietu, taču neviena dokumentāra ziņa uz to nenorāda, un tas nav izredzams arī no vēlākiem Jelgavas pils dibināšanas aktiem. Arī Daugmales variantam nav ne mazākā faktiskā vai dokumentārā pamata. Te nekādā ziņā nevarēja būt lielā jūras osta, uz kuru tirgotāji braukuši no Rīgas pa Daugavu lejup. Plašajam un izsmeļošajam referātam sekoja dzīvas pārrunas.”
Adrese: Jūrmala, pie A10
