Muižas teritorijā bijusi arī zirgu pasta stacija un pasta ceļa pārceltuve pāri Gaujai bijusi pie “Āņu” mājām. 1927.gadā uz muižas zemes uzcēla lielu atpūtas pili “Talija” aktieriem. Aktieru atpūtas nams bija būvēts pēc arhitekta Štālberga projekta. Bet pēc 1928.g. tajā tika iekārtota sanatorija "Gauja" plaušu veselības uzlabošanai.
1927.gadā laikraksts “Pirmdiena” raksta, ka “aktieru atpūtas namu “Tālija” pārdos. Latvju aktieru arodbiedrība tikko pabeigusi uz Iļķēnu muižiņas zemes celt plašu atpūtas pili, kura nosaukta skatuves mākslas mūzas vārdā. Nama izbūvē ieguldīti apmēram 7 miljonu rubļu. Ēka atrodas skaistā vietā, pie Gaujas. Telpas ērtas, gaišas, jo „Talijas" pils moderni izbūvēta. Tomēr savienības biedri, skatuves mākslinieki, kuriem šī pils domāta, nevēlas pilī vasaru pavadīt. Arī tie ne, kuri sākumā par “Talijas” celtni bija jūsmojuši. Un tāpēc savienības sapulcē nolēma “Taliju” pārdot.”
1927.gada “Tautas veselība” raksta: “Latv. tub. apk. b-bas š. g. martā biedru sapulcē nolēma pirkt Latvijas aktieru b-bas jauncelto atpūtas namu Taliju (bij. Ilķenes muižu), 3 klm. attālumā no Ropažu stacijas. Tur nodomāts sākot ar š. g. rudeni ierīkot darba sanatoriju tuberkulozes slimiem, kuri jau pārcietuši ļauno slimību, bet nav galīgi izārstēti, šajā iestādē viņi vēl turpinātu atveseļošanos. Šī iestāde būtu arī kā pārejas stādija, kura dotu iespēju atkal atgriesties parastā darbā.”
Plāšāk šī ēkas tapšanu un vēsturi
aprakstījusi Karīna Horsta no Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures
institūta: " Par pirmo sanatorijas jaunceltni Latvijas Republikā
kļuva 1920. gadā dibinātajai Latvijas aktieru arodbiedrībai projektētā vasaras
atpūtas sanatorija “Talija”, kas tika nosaukta par godu komēdijas mūzai. Tā
tapa, pilnībā pārbūvējot bijušās Iļķenes muižas kungu namu. Aktieru arodbiedrība
Iļķenes muižas centru agrārreformas rezultātā visdrīzāk ieguva ap 1923. gadu,
kad tika sadalīts muižas zemes īpašums. 1924. gadā Ernests Štālbergs sāka darbu
pie sanatorijas būvprojekta, no sākotnējās 20. gs. sākumā celtās mūra ēkas
saglabājot tikai pamatus. Bija divas projekta versijas: 1924. gada aprīlī
arhitekts radīja variantu, kurā sanatorija bija ieturēta franču baroka
arhitektūras formās, bet otrā un realizētā projekta versija tapa tā paša gada
jūlijā. Šis projekts Iekšlietu ministrijas būvvaldē tika apstiprināts 1925.
gada 28. februārī.Ēku uzcēla par aktieru arodbiedrības līdzekļiem un nodeva lietošanā
1927. gada sākumā. Tā bija paredzēta kā vasaras atpūtas vieta, taču pēc nama
atklāšanas aktieri neizrādīja vēlmi tur pavadīt savas brīvdienas. 1927. gada
februārī presē izvērtās skandāls par apjomīgiem finanšu līdzekļiem, kas
iztērēti galu galā aktieriem nevajadzīgas ēkas celtniecībā. Lai izvairītos no
tālākiem zaudējumiem, arodbiedrība jau tā paša gada maijā namu kopā ar zemi
pārdeva Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrībai (turpmāk LTAB). Pārdošanas
brīdī komplekss un pati celtne, visticamāk, vēl nebija līdz galam iekārtota, jo
sanatorijas vadītāja ārste Marija Siliņa atcerējās, ka “tikko nopirktā ēka bija
neremontēta, dārzs nolaists, ne-izkopts” . Tāpat sanatorijai tika konstatēti atsevišķi
būvniecības defekti , kas gan pēckara gados bija pašsaprotami, jo nemitīgi
trūka būvmateriālu un līdzekļu.LTAB plānoja tur ierīkot pirmo tuberkulozes
slimnieku darba sanatoriju valstī – tajā veselību un darbspējas daļēji
atguvušie pacienti varētu turpināt ārstniecību un, veicot vienkāršus darbus,
nopelnīt sev iztiku, tādējādi pēc rehabilitācijas posma beigām sagatavojoties
atgriezties profesionālajā vidē . Tomēr nelabvēlīgo finansiālo apstākļu dēļ
tika nolemts ēkā vispirms ierīkot bērnu vasaras koloniju, tāpēc kopš
sanatorijas atklāšanas 1927. gada 16. jūlijā tā visu starpkaru periodu palika
bērnu sanatorija “Gauja” . Sanatorija darbojās gan ziemas, gan vasaras sezonā,
un kopš 1930. gada tajā ārstējās tikai meitenes, bet otrā LTAB sanatorijā
Ogresgrīvas pusmuižā – tikai zēni. Pēc LTAB apvienošanas ar citām biedrībām,
kas bija saistītas ar veselības aprūpi, 1937. gadā sanatorija “Gauja” nonāca
Veselības veicināšanas biedrības (turpmāk VVB) īpašumā. Arhitekts Ernests
Štālbergs 20. gs. 20. gados radījis vairākus ar teātra nozari saistītus
projektus. 1924. gadā viņš projektējis aktiera un režisora Eduarda Smiļģa
(1886–1966) savrupmāju Pārdaugavā, bet 1925. gadā pēc Smiļģa uzaicinājuma –
Dailes teātra ēkas un skatuves pārbūvi. Personiska pazīšanās un draudzība ar
režisoru, iespējams, palīdzēja iegūt aktieru arodbiedrības sanatorijas
pasūtījumu. Arhitekts sanatorijas kompleksu
projektējis kā vienotu ansambli ar simetrisku centrālo daļu – ap
sanatorijas ēku uz vienas simetrijas ass novietoti regulāri, ģeometrizēti
apstādījumi ar strūklaku. Dienvidrietumu pusē ierīkots dārzs, kuru no trim
pusēm ieskauj koki, tā atpūtniekiem nodrošinot aizvēju. Aiz tiem brīvi
izvietotas saimniecības ēkas, kas saglabātas no sākotnējā muižas kompleksa.
Pati sanatorija novietota starp piebraucamo ceļu, Gauju un ceļu uz pārceltuvi
pāri upei.Sanatorijas celtne bija orientēta ar garenfasādēm
ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā tā, lai pret ziemeļiem būtu pavērsts
tikai viens ēkas stūris, nevis vesela fasāde (sanatorijas novietojumā
visticamāk tika saglabāta Iļķenes muižas nama debespušu orientācija). Šajā
stūrī izvietoja galvenokārt saimniecības telpas. Celtnes plānojumu pielāgojot
debespusēm, arhitekts nodrošināja labi izsauļotas un patīkami siltas
iekštelpas, kas, garantējot pacientu komfortu, bija būtiski, jo taupības apsvērumi
lika ēkā radīt samērā šauras logailas (pretēji vēlākās funkcionālisma arhitektūras
plašajiem iestiklojumiem). Šāda orientācija pret debespusēm, t. i., būvapjoma
novietojums diagonāli pret ziemeļu–dienvidu virzienu, bija pārņemta no Šveices
kalnu apbūves un sanatorijām un garantēja mazāk apēnojuma celtnes tuvumā, kā
arī pašas ēkas un tās apkārtnes sausumu un tīrību . Tas bija raksturīgs gandrīz
visām tālaika sanatoriju būvēm Eiropā. Arhitekts, visticamāk, bija labi
informēts par sanatorijas novietojuma un plānojuma terapeitisko nozīmi, jo viņa
sieva Henriete Štālberga (1883–1950) bija ārste – pediatre. Sanatorijas ēkai
bija simetrisks, tradicionālās formās risināts divstāvu taisnstūrveida
būvapjoms ar masīvu cilindrisku uz abām pusēm vērstu izvirzījumu centrā.
Pusaploces vai cilindrisks apjoms kā celtnes galvenais kompozicionālais akcents
raksturīgs vairākiem Štālberga projektiem jau kopš viņa radošās darbības sākumposma. Šis motīvs eksterjerā apliecina
iespaidus no antīkās Romas arhitektūras, bet telpās rada svinīgu efektu. Tas
izmantots jau minētajā Krievijas Impērijas paviljonā Pasaules mākslas izstādē
Romā, Ķemeru dūņu vannu ēkā un Eduarda Smiļģa savrupmājā (abas 1924), kā arī
Tautas nama projektā Rīgā (1928–1929), LU Lielās aulas interjerā un citos
projektos. Pret upes pusi, no kuras ar pārceltuvi ieradās vairums apmeklētāju,
bija pavērsta sanatorijas fasādē iedziļinātā cilindra daļa ar plašām kāpnēm,
kas iezīmēja reprezentablās kāpņutelpas atrašanās vietu un apmeklētāju uzveda
uzreiz pusstāvā starp pirmo un otro stāvu , no kura centrālais kāpņu laidiens
veda uz leju, bet sānu laidieni – uz augšu. Pagalma fasādē atradās lielāks izvirzījums,
kurā bija izvietotas sanatorijas kopējās telpas abos stāvos. To kompozicionāli
līdzsvaroja celtnes sānu galu rizalīti. Iedziļinājumu starp rizalītiem un
centrālo apjomu savienoja Štālberga daiļradei 20. gs. 20. gados raksturīgās
pusloka arkādes, kas izmantotas arī Smiļģa savrupmājā un Ķemeru dūņu vannu ēkā
un savukārt norāda uz Itālijas renesanses arhitektūras ietekmi. Celtnes
masīvajā cilindriskajā apjomā un uzsvērti vienkāršajās, tektoniskajās formās
jūtami iespaidi no Senās Romas arhitektūras, ar kuru Štālbergs bija aizrāvies
jau studiju gados, taču būvmasu ģeometriskums un dekora trūkums liecina par
modernās arhitektūras ietekmēm.Sanatorijas plānojums bija racionāls, skaidrs,
kā arī gandrīz simetrisks . Visas telpas bija organizētas tā laika veselības
aprūpes arhitektūrā izplatītajā un par higiēnisku atzītajā koridora sistēmā –
būvķermeni simetriski pa vidu šķērsoja taisns gaitenis, kam abās pusēs
pieslēdzās apmēram vienādas platības atpūtnieku istabas ar vienu logu katrā no tām,
kā arī pārējās telpas. Sanatorijas interjerā plānojuma iespējas ievērojami
paplašināja pusaploces motīvs – dzīvojamo telpu virkni pirmajā stāvā pārtrauca
pusloka formas ēdamtelpa, bet otrajā stāvā – atpūtas zāle. Oriģināls bija arī
otrā stāva vestibila atvērums uz zāli, organizējot to kā miniatūru skatuvi ar skatītāju vietām, bet svinīgo telpisko efektu pastiprināja
vestibila konusveida pārsegums klasiskas rotondas formā . Šie klasiskie motīvi
iekštelpās veidoja tiešu atsauci uz antīko arhitektūru, tā radot asociācijas ar
amfiteātri un teātra mākslas pirmsākumiem.
Pēc sanatorijas
“Gauja” ierīkošanas presē tika ziņots, ka telpas “glīti remontētas, piemēroti
ierīkotas, atbilstošas visām higiēnas prasībām” . Sanatorijas ēdamzālē
atradušās latviešu mākslinieku gleznas,
bet “glīti iekārtota” bijusi arī atpūtas
zāle, ārstes un audzinātāju istabas. Šeit jāpiemin LTAB un vēlākās VVB
ilggadējās vadītājas, sabiedriskās darbinieces un filantropes Elzas Klaustiņas
(1885–1971) aktīvā darbība. Par spīti taupībai un pieticībai, viņa ar pašas
darinājumiem un dažādu labdarības akciju palīdzību iespēju robežās spēja
papildināt un padarīt mājīgākus bērnu sanatoriju interjerus, taču šāda
pašdarbība iekštelpu kopējo izteiksmi vairāk tuvināja estētikai, kas raksturīga
pilsoniskajai videi un, visticamāk, neatbilda arhi-tekta iecerēm. Jau 1930.
gadā sanatorijas vadībai radās plāni ēku un tās kompleksu paplašināt. Visdrīzāk
laikā ap 1938. gadu nama dienvidrietumu pusē tika uzcelta piebūve funkcionālisma
stilā ar izteiksmīgām logu rindām un uz stabiem balstītu balkonu . Kā liecina
arhīva materiāli, pats Štālbergs šo sanatorijas daļu bija plānojis paplašināt
ar vasaras ēdamzāles telpu, taču projekta lapu nav datējis. Realizētās piebūves
pagrieziens leņķī no sanatorijas pamatapjoma, samērā masīvās proporcijas un papildinājums
ar balkonu neatbilda Štālberga idejai un bija kompozicionāli neiederīgs
sākotnējā būvapjomā. Tas liecina, ka darbus veicis cits, iespējams, mazāk
kvalificēts autors. LVVA atrodamas ziņas, ka 1938. gadā sanatorijas kompleksā
būvinženieris Jānis Jagars (1894–1970) izstrādājis projektu ārsta dzīvojamai
mājai. Tā kā būvinženieri savā daiļradē īpaši aktīvi un reizēm arī pašmērķīgi
aizguva funkcionālisma formas, visticamāk, ka viņš projektējis arī ap šo pašu
laiku tapušo piebūvi. To apstiprina Elzas Klaustiņas atmiņas 1952. gada trimdas
izdevumā “Latvju Sieviete”, kurā viņa
skaidro, ka sanatorija 30. gados paplašināta, uzceļot piebūvi un ārsta māju.
Padomju periodā sanatorijas zemesgabals iekļauts Ādažu kolhoza teritorijā un
ēka pilnībā nopostīta.”
Adrese: Ādažu novads, Iļķene
