Jau 1738.gadā Plieņciems bija Kurzemes muižnieku iecienīta atpūtas
un peldēšanās vieta. 1808. gadā tirgotājs, ģildes birģeris Bērs Zēlings Kleins
bija tālredzīgs un nojauta Plieņciema kā kūrorta izaugsmi, tāpēc nopirka veco
Gruncas krogu un tajā vietā uzcēlis masīvu divstāvu ēku, kur ierīkoja lielu
deju un ēdamzāli, kā arī 10 izīrējamas istabiņas. No tā laika šo būvi sāka
dēvēt par “Lielo krogu”. 1810. gadā Plienēs sešas nedēļas uzturējusies
Krievijas cara Aleksandra Pirmā sieva, ķeizariene un Koburgas hercogiene
Elizabete Aleksejevna. Pēc kņaza
Nariškina rīkojuma augstākajās kāpās ticis izrakts ceļš uz jūru. Šo ceļu lieto
vēl šodien. Apkārtnes augstākā kalna galā muižas īpašnieks Eihšteds uzcēla 17m
augstu skatu torni, kurā cariene vakaros dzērusi tēju. No tā laika Plieņciema
peldvietu sāka saukt par “Elizabetes
bādi”.
Muižas
kungu māja sabrukusi un nojaukta, kad uzņemta filma “Vella kalpi”. Saglabājušās
tikai dažas saimniecības ēkas, tai skaitā divstāvu klēts, kur 20.gadsimta 80-os
gados pastāvēja padomju saimniecības “Sēme” krāsu cehs. Vēlāk tās izmanto sia
“Jūraskalns”, kas nodarbojas ar lauksaimniecību.
Par
šo vietu un muižu klejo daudz nostāstu un leģendu. Tik daudz, ka, tiem
pārceļojot no mutes mutē, Krievijas cara
Aleksandra sieva Elizabete pārtapusi par Katrīnu un pat oficiālos uzziņas avotos
vietām viņa tiek dēvēta par Elizabeti, bet vietām par Katrīnu. Vienai tiek
piedēvētas otras stiķi, niķi un nedarbi. Plieņciemā pat uzbūvēta ēka (pārbūvēta
bijusī civilo aviatoru atpūtas bāze “Ikars”), kas nodēvēta par Katrīnas muižu,
lai gan Plieņciemā viesojusies Elizabete.
Laikrakstā “Tukuma ziņotājs” 1958.gada oktorbrī ir raksts: “Visinteresantākais no visiem plieņciemnieku stāstiem
ir Edes Freibergas, vecās “Plunču”māju saimnieces, stāsts par ķeizarienes
Elizabetes dāvātajiem dālderiem. Pati stāstītāja šajā pavasarī mirusi, bet viņas
atmiņas palikušas jaunajai paaudzei. Vasaru bijām šos dāl erus apskatīt. Senais
sudraba naudas gabals ar bruņinieka attēlu un gada skaitli 1802. atdzīvināja
mūsu iztēlē vecās Plunču mātes stāstījumu. Kā gleznā redzējām seno laiku
Plieņciemu. Tas bijis sen —sirmās stāstītājas vecvecvecmātes laikā. Sēdējusi
vecā saimniece istabā, audusi brētliņu tīklu. Steigusi, lai drīzāk var sākt ar
to zvejot. Klausās viņa —ārā troksnis. Zirgi zviedz, suņi rej, dzirdamas ļaužu
valodas. Vecā māte izskrien skatīties. Pie sētas vārtiem lepnas karietes, labi
kopti zirgi, vesels pulks ļaužu zeltu un sudrabu rotātās drēbēs. Zvejnieku
ciems pretstatā šai greznībai izskatījies mazs, pelēks. Vecāmāte apjukusi,
skatījusies svešajos ļaudīs kā brīnumos. Kungi apspriedušies, tad sūtījuši
kalpu iztaujāt, kā var nokļūt no Rīgas—Talsu lielceļa uz jūrmalu. Vecāmāte
steigusies rādīt ceļu, un visa lepno kariešu un kungu rinda viņai sekojusi.
Ceļš bijis nelāgs, grūti izbraucams, jo īsta braucamā ceļa uz jūrmalu tad vēl
nav bijis. Kad sasniegta jūrmala, greznie pajūgi apstājušies. No karietēm
izkāpušas kundzes čaukstošās zīda
kleitās un kungi mežģīnēm rotātos uzvalkos. Kāds aizvedis “Plunču” saimnieci
pie brīnumskaistas dāmas ar augstu sasukātiem matiem un dārgakmeņu rotām.Tā
esot bijusi pati ķeizariene Elizabete. Zvejniece kā pratusi parādījusi godu
augstajai dāmai. Ķeizariene smaidījusi un likusi pasniegt par ceļa rādīšanu
četrus sudraba dālderus. Vecajai mātei vai elpa aizrāvusies, redzot tādu
bagātību. Šos četrus ķeizarienes dāvātos dālderus viņa glabājusi kā dārgu
piemiņu. Lai kāds trūkums un kāda vajadzība būtu mazajā mājiņā, ķeizarienes
sudraba dālderi nav aiztikti. Mirstot „Plunču“ saimniece dālderus novēlējusi
savai meitai. Tā savukārt savai. Un tā senie dālderi pusotrus gadsimtus glabājušies
no paaudzes uz paaudzi “Plunču” mājās. Tagad no šiem dālderiem vēl ir
uzglabājušies trīs, jo viens kara laikā bēgļu gaitās pazudis. Ķeizarienes
Elizabetes laikā no Lielā krogus puses uz jūrmalu stādīta liepu gatve. No šīm
liepām līdz mūsu dienām saglabājusies vairs tikai viena. Varena un milzīga
—tādu to atceras visvecākie zvejnieki savos bērnu gados. Un tāda tā ir vēl
šodien, kaut vētra vienu koka pusi aizlauzusi, pāri lūzumam zeļ jaunu zaru
kuplums, glabādams savās šalkās seno dienu stāstu.”
Nostāstos
klīst arī tādas pilnīgi bezjēdzīgas baumas par pazemes eju, kas savienojusi
Plieņu muižu ar jūras krasta tuvumā esošo izpriecu vietu – Lielo krogu.
Attālums apmēram 4 km, irdena jūras kāpu grunts. Kāda tur vēl pazemes eja?
Savukārt
par tā saucamās Katrīnas muižas celtniecību presē atrodams sekojošs Engures
novada domes lēmums 2016.gadā: “Saskaņot atkāpes
no Engures novada teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos noteiktajiem
parametriem: ēkas maksimālā augstuma (15 m) un stāvu skaita (3 stāvi),
daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (bijusī atpūtas bāze „Ikars”) pārbūvei īpašumā
„Katrīnas muiža”, Plieņciems, Engures pagasts, Engures novads, apzīmējums
kadastrā, 9050 007 0290, atbilstoši iesniegtajam būvprojektam minimālā apjomā,
nosakot, ka izņēmuma gadījumā, izvērtējot ar lietu saistītos apstākļus un
dokumentus, ēkas maksimālais augstums pieļaujams 25,15 m, bet virszemes stāvu
skaits – 7 stāvi.”
Adrese: Tukuma novads, Sēmes pagasts, Plieņi
