12.09.19

Plieņu muiža (Plieņmuiža, Plenen, Plönen)




                                      (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)
                                   (Jaunbūve, kas nodēvēta par Katrīnas muižu. 2019.gada foto)

Jau 1738.gadā Plieņciems bija Kurzemes muižnieku iecienīta atpūtas un peldēšanās vieta. 1808. gadā tirgotājs, ģildes birģeris Bērs Zēlings Kleins bija tālredzīgs un nojauta Plieņciema kā kūrorta izaugsmi, tāpēc nopirka veco Gruncas krogu un tajā vietā uzcēlis masīvu divstāvu ēku, kur ierīkoja lielu deju un ēdamzāli, kā arī 10 izīrējamas istabiņas. No tā laika šo būvi sāka dēvēt par “Lielo krogu”. 1810. gadā Plienēs sešas nedēļas uzturējusies Krievijas cara Aleksandra Pirmā sieva, ķeizariene un Koburgas hercogiene Elizabete Aleksejevna. Pēc kņaza Nariškina rīkojuma augstākajās kāpās ticis izrakts ceļš uz jūru. Šo ceļu lieto vēl šodien. Apkārtnes augstākā kalna galā muižas īpašnieks Eihšteds uzcēla 17m augstu skatu torni, kurā cariene vakaros dzērusi tēju. No tā laika Plieņciema peldvietu sāka saukt par “Elizabetes bādi”.

Muižas kungu māja sabrukusi un nojaukta, kad uzņemta filma “Vella kalpi”. Saglabājušās tikai dažas saimniecības ēkas, tai skaitā divstāvu klēts, kur 20.gadsimta 80-os gados pastāvēja padomju saimniecības “Sēme” krāsu cehs. Vēlāk tās izmanto sia “Jūraskalns”, kas nodarbojas ar lauksaimniecību.

Par šo vietu un muižu klejo daudz nostāstu un leģendu. Tik daudz, ka, tiem pārceļojot no mutes mutē,  Krievijas cara Aleksandra sieva Elizabete pārtapusi par Katrīnu un pat oficiālos uzziņas avotos vietām viņa tiek dēvēta par Elizabeti, bet vietām par Katrīnu. Vienai tiek piedēvētas otras stiķi, niķi un nedarbi. Plieņciemā pat uzbūvēta ēka (pārbūvēta bijusī civilo aviatoru atpūtas bāze “Ikars”), kas nodēvēta par Katrīnas muižu, lai gan Plieņciemā viesojusies Elizabete.

Laikrakstā “Tukuma ziņotājs” 1958.gada oktorbrī ir raksts: “Visinteresantākais no visiem plieņciemnieku stāstiem ir Edes Freibergas, vecās “Plunču”māju saimnieces, stāsts par ķeizarienes Elizabetes dāvātajiem dālderiem. Pati stāstītāja šajā pavasarī mirusi, bet viņas atmiņas palikušas jaunajai paaudzei. Vasaru bijām šos dāl erus apskatīt. Senais sudraba naudas gabals ar bruņinieka attēlu un gada skaitli 1802. atdzīvināja mūsu iztēlē vecās Plunču mātes stāstījumu. Kā gleznā redzējām seno laiku Plieņciemu. Tas bijis sen —sirmās stāstītājas vecvecvecmātes laikā. Sēdējusi vecā saimniece istabā, audusi brētliņu tīklu. Steigusi, lai drīzāk var sākt ar to zvejot. Klausās viņa —ārā troksnis. Zirgi zviedz, suņi rej, dzirdamas ļaužu valodas. Vecā māte izskrien skatīties. Pie sētas vārtiem lepnas karietes, labi kopti zirgi, vesels pulks ļaužu zeltu un sudrabu rotātās drēbēs. Zvejnieku ciems pretstatā šai greznībai izskatījies mazs, pelēks. Vecāmāte apjukusi, skatījusies svešajos ļaudīs kā brīnumos. Kungi apspriedušies, tad sūtījuši kalpu iztaujāt, kā var nokļūt no Rīgas—Talsu lielceļa uz jūrmalu. Vecāmāte steigusies rādīt ceļu, un visa lepno kariešu un kungu rinda viņai sekojusi. Ceļš bijis nelāgs, grūti izbraucams, jo īsta braucamā ceļa uz jūrmalu tad vēl nav bijis. Kad sasniegta jūrmala, greznie pajūgi apstājušies. No karietēm izkāpušas kundzes  čaukstošās zīda kleitās un kungi mežģīnēm rotātos uzvalkos. Kāds aizvedis “Plunču” saimnieci pie brīnumskaistas dāmas ar augstu sasukātiem matiem un dārgakmeņu rotām.Tā esot bijusi pati ķeizariene Elizabete. Zvejniece kā pratusi parādījusi godu augstajai dāmai. Ķeizariene smaidījusi un likusi pasniegt par ceļa rādīšanu četrus sudraba dālderus. Vecajai mātei vai elpa aizrāvusies, redzot tādu bagātību. Šos četrus ķeizarienes dāvātos dālderus viņa glabājusi kā dārgu piemiņu. Lai kāds trūkums un kāda vajadzība būtu mazajā mājiņā, ķeizarienes sudraba dālderi nav aiztikti. Mirstot „Plunču“ saimniece dālderus novēlējusi savai meitai. Tā savukārt savai. Un tā senie dālderi pusotrus gadsimtus glabājušies no paaudzes uz paaudzi “Plunču” mājās. Tagad no šiem dālderiem vēl ir uzglabājušies trīs, jo viens kara laikā bēgļu gaitās pazudis. Ķeizarienes Elizabetes laikā no Lielā krogus puses uz jūrmalu stādīta liepu gatve. No šīm liepām līdz mūsu dienām saglabājusies vairs tikai viena. Varena un milzīga —tādu to atceras visvecākie zvejnieki savos bērnu gados. Un tāda tā ir vēl šodien, kaut vētra vienu koka pusi aizlauzusi, pāri lūzumam zeļ jaunu zaru kuplums, glabādams savās šalkās seno dienu stāstu.”
 
Nostāstos klīst arī tādas pilnīgi bezjēdzīgas baumas par pazemes eju, kas savienojusi Plieņu muižu ar jūras krasta tuvumā esošo izpriecu vietu – Lielo krogu. Attālums apmēram 4 km, irdena jūras kāpu grunts. Kāda tur vēl pazemes eja?
Savukārt par tā saucamās Katrīnas muižas celtniecību presē atrodams sekojošs Engures novada domes lēmums 2016.gadā: “Saskaņot atkāpes no Engures novada teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos noteiktajiem parametriem: ēkas maksimālā augstuma (15 m) un stāvu skaita (3 stāvi), daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (bijusī atpūtas bāze „Ikars”) pārbūvei īpašumā „Katrīnas muiža”, Plieņciems, Engures pagasts, Engures novads, apzīmējums kadastrā, 9050 007 0290, atbilstoši iesniegtajam būvprojektam minimālā apjomā, nosakot, ka izņēmuma gadījumā, izvērtējot ar lietu saistītos apstākļus un dokumentus, ēkas maksimālais augstums pieļaujams 25,15 m, bet virszemes stāvu skaits – 7 stāvi.”

Adrese: Tukuma novads, Sēmes pagasts, Plieņi