06.08.19

Vītiņu kaļķu ceplis


                                      (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsberga foto)

Būvēts no laukakmeņiem un ir viens no interesantākajiem arhitektūras un kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem apkārtnē. Kaļķu ceplī no vairākām pusēm divos līmeņos izveidotas ar metāla durvīm noslēdzamas atveres – kurtuvēm un kaļķiem. Labi saglabājies līdz mūsdienām. Turpat netālu atrodas kaļķakmens ieguves vieta – karjers, kurš piepildījies ar ūdeni.

1989.gada Dobeles laikraksts raksta: “Laikposmā pirms otrā pasaules kara rūpniecība Aucē bija plaši sazarota, tomēr ļoti loģiski sabalansēta ar vietējiem darbaspēka un citiem resursiem. Galvenais rūpniecības un pārstrādāšanas uzņēmums bija Janķeļa Kleina fabrika. 1930. gadā tur strādāja ap 300 cilvēku. Šī fabrika bija vesels uzņēmumu komplekss. Tā galvenais objekts - dzirnavas ēka piecu stāvu augstumā ar 12 valču krēsliem bīdelēšanai. Piebūvē, ko uzcēla 1920. gadā, iekārtoja vēl trīs valču krēslus bīdelēšanai, trīs rupjmalšanas gaņģus un vienu putraimu skaldāmo iekārtu. Auces dzirnavas bija otras lielākās Latvijā aiz Daugavpils dzirnavām. Kokzāģetavā darbojās divi gateri, pendeļzāģi, zemeri un četrpusīga spunēšanas mašīna, skaidu ventilators. Šī zāģētava arī bija viena no lielākajam Latvijā. Kleina fabrikā kārsa vilnu un vērpa dziju, darbojās austuve, kur izgatavoja segas un lakatiņus, krāsoja un apdarināja audumus. Ēveleja pakskaidas.
Fabrikantam piederēja arī elektriskā spēkstacija ar tvaika katlu «H. Lanz» 320 PS (to kurināja ar zaģetavas atkritumiem) un ģeneratoru strāvas ražošanai. Šajā pašā kompleksā ietilpa ari Vītiņu kaļķu ceplis un mehāniskā remontdarbnīca ar bīdelēšanas valču rifelešanas (rievošanas) iekārtu un kokdarbnīca.
Klāt vēl pieskaitāms platsliežu dzelzceļš no Auces stacijas līdz dzirnavām apmēram vienu kilometru, pa kuru padeva vagonus zāģmateriālu un miltu iekraušanai. Šaursliežu dzelzceļš bija ierīkots 25 km garumā, pa kuru kursēja divas lokomotīves (bānīši) un 40 vagonu. Pa to izveda galvenokārt mežmateriālus no Īles un Lielauces mežiem. Arī pašā fabrikas teritorijā bija šaursliežu dzelzceļa tīkls. Baļķus iekrāva un šķiroja ar celiņa palīdzību. Zāģetava pārstrādāja pievestos apaļkokus zāģmateriālos, kas noderēja arī eksportam. Līdzās bija iekārtots laukums materiālu žāvēšanai stāpeļos. Elektriskā spēkstacija apgādāja ar strāvu arī Auci, gan tikai līdz 23 vakarā. Tas nu auceniekiem likās par maz, tādēļ 1932. gadā pilsētu pieslēdza Jelgavas spēkstacijas tīklam. Darba sākumu, pusdienlaiku un beigas paziņoja ar tvaika svilpi. Sestdienās darbu beidza pulksten 14. Svilpa arī ugunsgrēka gadījumos, jo ugunsdzēsējiem vēl nebija savas sirēnas. Signāls klusā laikā bija dzirdams līdz desmit kilometru attālumā. Strādniekiem vajadzēja iet caur sarga māju, kurā, darbu sākot, jāuzkarina attiecīgā vietā savs numurs un, mājup dodoties, tas atkal jasavāc. Sargam nakti vajadzēja apstaigāt fabrikas teritoriju vairākas reizes, lai uzvilktu speciālu pulksteni. Šim nolūkam trīs vietās atradās pieķēdētas atslēdziņas. Sargam bija arī dienesta suns. Pasaules krīzes laikā ap 1930. gadu J. Kleinam bija sava «nauda» - taloni, ko izsniedza kā daļu algas. Tie deva tiesības iegadāties noteiktu daudzumu pārtikās produktu dažos privātos veikalos. Algu maksāja katru sestdienu.
Auces lielākais rūpniecības uzņēmums iekļāvās starp Bēnes, Rūpniecības, Jelgavas un Miera ielām. 1938. gada Auces «ķēniņš» (tā viņu aucenieki dēvēja) Janķelis Kleins bankrotēja un viss komplekss pārgāja akciju sabiedrības «Dzirnavnieks» īpašumā. Par tehnisko vadītāju kļuva K. Gumitčs. 1951. gadā dzirnavas un apkārtējas ēkas nodega. Ugunsgrēks sākās no pavirši nomesta sērkociņa pie pakskaidu ceha. Tagad šajā teritorijā atrodas apvienības «Jūrmala» ražotne. Mājā, kur augšstāvā kārsa un vērpa vilnu, bet apakšstāvā bija kantoris, tagad atrodas Auces bērnu mūzikas skola.”

Adrese: Auces novads, Vītiņu pagasts, Vītiņi
 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana

Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.