(Fotografēts 2014.gadā, V.S. foto)
.JPG)
.JPG)
.JPG)
Celtas 19.gadsimta sākumā un ir ziņas, ka
ēku būvdarbi pabeigti 1810.gadā. Muižas laikos tās piederēja barona fon Hāna
dzimtai, bet 30-os gados Mazsāliju ūdens un tvaika dzirnavu īpašnieks bijis
ģenerālis Mārtiņš Peniķis, par melderi strādājis Nikolajs Zariņš. Dzirnavās malti
milti, gatavoti putraimi un grūbas, notikusi labības šķirošana un tīrīšana u.
tml.. Vēl tagad dzirnavās redzamas divas turbīnas, ar kurām ēkas apgādāja sevi
ar elektrību. Tāpat no dzirnavu darbības gadiem līdz mūsdienām saglabājušies
dzirnakmeņi. Tagad ēkās ir viesu nams.
1937.gadā “Jaunākās ziņas” raksta par kādu
gadījumu, kas saistīts ar šīm dzirnavām: “Kuldīgas
finieru fabrikas direktoram Vīksnem Raņķu pag. pieder ūdens dzirnavas. Priekš
dažiem gadiem kādā naktī ūdens izrāvis dzirnavu dambi un aiznesis slūžas.
Dzirnavu nomnieks Krauze cietis smagus zaudējumus un atstājis dzirnavas.
Apstākļi rādījuši, ka notikusi ļaunprātība, bet vainīgos nav izdevies atrast.
Kaimiņu pagastā atrodas Mazsāliju dzirnavas, ko apsaimniekojuši brāļi Nikolajs
un Fricis Zariņi. Mazsāliju dzirnavas devušas labu peļņu, bet līdz ar to
Zariņiem radusies doma dabūt vēl otras dzirnavas savā lietošanā. Raņķu dzirnavu
īpašnieks Vīksna meklējis jaunus saimniekus savām dzirnavām un tās nonomājuši
brāļi Zariņi. Pagājuši gadi un mīklainais notikums Raņķu dzirnavās aizmirsies.
Zariņi toreiz bijuši jauni puiši un dēvējušies par bagātiem un meklējuši
bagātas līgavas. Nikolajs Z. iepazinies ar Ēdoles turīga saimnieka meitu Olgu.
Tās vecāki bijuši ar meitas izvēli apmierināti, drīz nosvinētas bagātīgas kāzas
un jaunā sieva aizgājusi dzīvot Mazsālijās. Pēc neilga laika abi laulātie
saķildojušies un Olga aizgājusi atpakaļ dzīvot pie saviem vecākiem. Otram
brālim Fricim ar precēšanos nav veicies un viņa saimniecību vadījusi iznesīga
kalpone. Atklātības brīdī Fricis Zariņš stāstījis savai kalponei Marijai, ka
viņš un brālis izpostījuši Vīksnes dzirnavu dambi, lai izputinātu melderi
Krauzi un dzirnavas iegūtu sev. Naktī viņi aizbraukuši Raņķu dzirnavās un
atrakuši dambi. Radusies sūce izrāvusi dambi un ūdens aiznesis arī slūžas. Pēc
kāda laika Z. draudzība ar Mariju izbeigusies un tā apprecējusies ar citu.
Zariņa stāsts par dzirnavu izpostīšanu kā smaga nasta gulējusi uz
Marijas sirdsapziņas un viņa gaidījusi izdevību atvieglot sirdi. Kad satikusi
Nikolaja Zariņa sievu Olgu, Marija tai atstāstījusi brāļu Zariņu noziedzīgo
dēku. Tas ļoti satraucis jau tā nelaimīgo Olgu un viņa, tiekoties ar savu vīru
Nikolaju, pārmetuši tam, kāpēc viņš izpostījis Raņķa dzirnavas un melderi
Krauzi. Lielā uztraukumā Nikolajs Z. uzsaucis savai sievai: „Ja tu kādam par to
stāstīsi, uz vietas tevi nošaušu!" Z. noziegums tagad nācis zināms
uzraudzības iestādēm. Raņķu dzirnavu īpašn. Vīksne un melderis Krauze cēluši
vairāku tūkstošu latu lielu prasību pret brāļiem Zariņiem par dzirnavu
izpostīšanu. Mantkārīgiem brāļiem tagad jāstājas tiesas priekšā.”
Dzirnavas pieminētas arī kādā 1971.gada rakstā “Austrālijas latvietī”,
kurā apskatīta tā laika okupētās Latvijas prese. Tur rakstīts par
izpostītajiem, aizlaistajiem dzirnavu dīķiem Latvijā un cita starpā teikts: “… vienas dienas saimnieki saka: - Kam vajadzīgs tāds dīķis, ja tā ūdeņi
vairs negriež dzirnakmeņus? Skaistumam? Bet tajā paša laikā tirgū tāds pieprasījums pēc
kāpostiem un gurķīšiem. Un cik tādā diķī nav foreļu, līdaku, asaru, līņu, karpu, raudu! Un
dzirnavu dīķi sāka pazust. Vieni gaišā dienas laikā, citi nakts melnumā.
Visbiežāk gan gaišā dienas laikā. Aizsprostus uzspridzināja, ekskavatori izraka
grāvjus, dīķus nolaida, zivis
salasīja vai tās noslāpa. Nereti ar to arī viss beidzās.
Kāpostu un gurķu audzēšana atkrita pati no sevis, jo bijušo dīķu ieplakās, kā tas
ir Padurē, Mazsālijās, Sprincmuižā, Strazdē un daudzās citās vietās, aug
vienīgi meldri, un pārpuvotajās slīkšņās vairojas vardes. Pie šī darba savu
roku pielikuši pat republikas kino vīri. Uzņemot filmu Uz jauno krastu, pie Jaunraunas tie uzspridzinājuši
aizsprostu un nolaiduši dzirnavu dīķi. Solījušies gan pēc filmēšanas pabeigšanas aizsprostu atjaunot,
taču... vēl šobaltdien savu solījumu neesot atcerējušies. Vienas dienas saimniekošana nepaliek
bez sekām. Pirmā trauksme radās, kad upīšu un strautu tuvumā esošo māju akās sāka
pazust ūdens. Mehanizātori.kas tik cītīgi bija piedalījušies dīķu
nosusināšanā un
zivju savākšanā, nepavisam vairs nebija cītīgi, kad
vajadzēja no mājas uz māju vadāt ūdeni ar cisternu, kā tas notiek, piemēram,
Lejaskurzemes izmēģinājumu saimniecībā, kuras teritorijā nolaisti visi
bijušie dzirnavu dīķi.”
Adrese: Kuldīgas novads, Snēpeles pagasts, Mazsālijas
