Zaļā muiža jeb Zaļenieki ir viens no vecākajiem ordeņa lēņiem Zemgalē. 1562. gadā tā kļuva par Kurzemes hercoga domēnu muižu. Tagad redzamās pils celtniecība sākās 1768. gadā, kad pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma tiek piešķirti 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai Zaļajā muižā. Būvdarbi turpinājās līdz 1775. gadam.
Jaunuzceltā pils bija hercoga un viņa dēla Pētera iemīļota medību rezidence un kā tāda saglabājās līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai. 1800. gadā Krievijas ķeizars Pāvils I Zaļenieku muižu uzdāvināja Krievijas armijas ģenerālim Virtembergas princim Aleksandram. 1850. gadā ģenerāļa mantinieki muižu pārdeva Aleksim fon Šepingam. Viņa saimniekošanas laikā pilī tika veiktas plašas izmaiņas iekštelpu apdarē un plānojumā - tika izbūvēta kāpņutelpa, zālē uzstādīts kamīns, apgleznoti vairāku telpu griesti, uzstādītas jaunas krāsnis ar glazētiem podiņiem un ornamentālu reljefu dzegu.
Zaļenieku pils ir izcila ar to, ka tās fasādes laika gaitā nav izmainītas. Saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. Jumta segumā kārniņi ir nomainīti ar skārdu, bet pils plānojums 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā maz mainījies.
1925. gadā muižas apbūves inventarizācijas dokumentos minēts vairāk nekā 30 dažādu ēku. To vidū – dažas ar visai eksotiskiem nosaukumiem, piemēram, puķu māja, vīna māja, firziķu ēka. Kur nu vēl pati pils, staļļi, klētis, kalpu mājas, kūtis un citas ēkas. Daļa saimniecības ēku ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tie ir staļļi, kas atrodas pie pils labajā pusē – viena lielāka un otra mazāka ēka. Pēdējā kalpojusi arī par vāgūzi. Abām ēkām sākotnēji bija viens stāvs, īpatnējas arkveida nišas galvenajā fasādē, bet savā starpā tās bija savienotas ar vārtiem. Vāgūzis laikposmā no 1938. – 1939. gadam tika pārbūvēts par pirti un veļas mazgātuvi. Otrai ēkai laikā no 1948. – 1949. gadam tika uzbūvēts otrais stāvs, tajā tika iekārtots skolas internāts. Pils kreisajā pusē atrodas kalpotāju māja. Muižas kalpu māju ciemats izveidots tālāk no muižas centra. Tam ir vienota plānojuma kompozīcija. Ēkas celtas 19. gs. vidū. Vairākām celšanas laiks „1860” redzams fasādē – gadskaitlis iekalts laukakmenī vai izveidots īpašā plāksnē. Turpat atrodas arī kalēja māja. Tā celta no sarkaniem ķieģeļiem. Gala fasādēs eksponēti metālkalumi S burta veidā.
Muižas ansambļa neatņemama sastāvdaļa ir parks.Nozīmīgākie koki un krūmi Zaļās muižas parkā (24 ha platībā) ir Sudraba kļava, Parastais skābardis, Eiropas lapegle- vairākās lielākās grupās, Dižgoba, Sarkanlapu Tumberga bārbele, Sibīrijas baltegle u.c. Parka kompozīcijas pamats ir dabiskais reljefs un ūdenskrātuves, kas veido romantisku ainavu.
Pils telpas līdz mūsdienām saglabājušās pietiekamā komplektācijā, lai būtu iespējams ne vien saglabāt, bet atsevišķās vietās arī rekonstruēt vēsturiskos interjerus. Zaļenieku muižas pils kā arhitektūras piemineklis reprezentē stilistisku sintēzi starp baroku un klasicismu. Neraugoties uz zudumiem 20.gs.2.pusē un pārbūvēm, ēkā ir ievērojams skaits arhitektoniski nozīmīgu oriģinālelementu, kas citviet Latvijas muižās ir retums.
Jau kopš 20.gadsimta 20-iem gadiem pils kalpo izglītības iestāžu vajadzībām. Te bijusi gan Zaļenieku ģimnāzija, mājturības skola, lauksaimniecības tehnikums un Zaļenieku Profesionālā vidusskola. Tagad pilī darbojas komerciālā un amatniecības vidusskola.
Zaļenieku muižas vēsturiskajā stallī un ratnīcā savulaik praktiskās nodarbības notikušas automehāniķiem. Vēlāk par savu mājvietu to saukuši jaunsargi, bet 2019.gada nogalē ēkas piedzīvojušas pamatīgas pārvērtības un kļuvušas par Restauratoru namu. Tajās izvietotas piecas darbnīcas, kurās zināšanas apgūst Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas topošie būvniecības speciālisti un restauratoru asistenti.
Adrese: Jelgavas novads, Zaļenieku pagasts, Zaļenieki
