Vecdole pirmoreiz
minēta 1226. gada 23. maijā Daugavgrīvas klosterī sastādītā dokumentā, ar kuru
pāvesta legāts Modenas Viļums atņēma tiesības uz Doles pili bruņiniekam Dolenes
Johannesam (Johannes de Dolen), jo viņš patvaļīgi un atkārtoti rīkojis
karagājienus uz Viriju (Igaunijā), kas tajā laikā jau piederējusi pāvesta
misijas valstij. Pēc šī akta Johannesa īpašumi Doles salā līdz ar visām
tiesībām pārgāja Rīgas pilsētai. 1255. gada 31. martā pāvests apstiprināja
arhibīskapam tā valdījumus, to starpā arī Doles pili. 13./14.gadsimtu mijā pils
kādu laiku nokļuva Livonijas ordeņa rokā, taču 1318.gada 23. februārī pāvests
Jānis XXII lika ordeņa mestram atdot Doli arhibīskapam. 14.gadsimtā salas
pretējā krastā pie Sausās Daugavas uzcēla Jauno Doles pili. 1298.gadā nopostīto
Vecdoli vairs neatjaunoja. 17. vai 18.gadsimtā pilsdrupās ierīkoja kaļķu cepli.
No 1966. - 1968. gadam Vecdoles pils vietā notika arheoloģiskie izrakumi Māra
Atgāža vadībā. Tagad redzamie mūri atklājās tikai pēc šo pētījumu laikā
veiktajiem zemes darbiem. Pils būvēta pie Rumbulas krācēm no dolomīta akmeņiem,
izmantojot sarkanu ķieģeļu apdari. Līdz mūsdienām saglabijušamies mūris tiek
uzskatīts par vienu no vissenākajiem mūrējuma paraugiem Latvijā. Pils veido
39,5 x 27 m lielu taisnstūri, kuru no visām pusēm aptver 1,2 - 1,3 m biezs
mūris. Galvenā ieeja ar 3 m platu vārtu ailu atradusies pils dienvidaustrumu
galā. Pils ziemeļu stūrī bijusi taisnstūrveida 5,0 x 4,5 m liela telpa vai
torņveida ēka, kurai blakus pils ziemeļrietumu mūrī ierīkota otra - 0,8 plata
ieeja. Pils rietumu stūrī atradusies mūra dzīvojamā ēka ar pagrabu. Pagraba
telpā izbūvēta hipokausta krāsns, kura kurināta no ārpuses un kalpojusi virs
pagraba esošās telpas apsildīšanai. Otrajā būvperiodā pils ziemeļrietumu galā
celts plānā kvadrātisks, 7,3 x 7 m liels izvirzījums - iespējams tornis.
Adrese: Salaspils novads, Doles sala
