1998.gadā Ivars Lagzdiņš
stāsta savas atmiņas par Tumi emigrantu laikrakstā “Brīvā Latvija”: “Bijušā Tukuma apriņķa Tumes pagasta
pamatskola radās Latvijas brīvvalsts laikā pēc Pirmā pasaules kara. To ierīkoja
kādā bijušās valsts muižas ēkā apmēram 6 kilometrus no Tukuma pilsētas. Pirmais
skolas pārzinis tur bija mans tēvs Teodors Lagzdiņš. Vēlāk arī mana
māte Hilda Lagzdiņa tur tika pieņemta kā otrā skolotāja. Es pats esmu dzimis Tukumā, bet visu bērnību
un pamatskolas gadus pavadīju Tumes pamatskolā kopā ar vecākiem. Tajos gados jaunā Latvijas valsts
jau sāka atkopties no Pirmā pasaules kara brūcēm. Cilvēkos aizvien vairāk nobrieda vēlme kopt savu
zemi, sabiedrisko dzīvi, apgūt izglītību, skolot bērnus. Kā jau minēju, pirmajos gados skola atradās
muižas mājā, ko pirms kara nomāja kāds Jirgens. Viņam atstāja tikai daļu zemes
un dažas celtnes. Visu pārējo pārņēma pagasts. Ap skolu bija iekopts liels
augļu dārzs, labības tīrumi. No šīs platības tika piešķirta dienesta zeme
skolotājiem. Vasaras brīvajos mēnešos maniem vecākiem bija ko norauties ar lauksaimniecību un dārzkopību.
Taču skolas saimniecība mūsu ģimeni pilnīgi nodrošināja ar iztiku. Vecā skolas ēka bija sen būvēta.
Pazemo celtni ieskāva milzīgs, skaists augļu koku dārzs ar daudzām dažādām
šķirnēm. Netālu no skolas bija stallis, šķūnis, ko
lietojām kopā ar nomnieku Dārznieku. Blakus vecajam parkam bija arī kāda sena
koka celtne, varbūt klēts, kas nu piederēja minētajam
Jirgenam. Vēl bija milzīgs mūra šķūnis un īpatnēji zemē ierakti pagrabi, kuru jumti
bija apauguši ar zaļu sūnu.”
