Mūsu ozola stāsts sākas 1924. gadā. Roņu ģimene, kurā auga trīs bērni – Velta, Imants un Jānis -un kuras saknes meklējamas tagadējā Bauskas un Vecumnieku novadā Vecsaules un Bārbeles pagastos, nopirka īpašumu Rundāles pagastā, nedaudz vairāk par 100 ha zemes un Lintes muižu. Viņi savai jaunajai mājvietai deva Liepu vārdu.
Tā bija liela vienstāvu sarkano ķieģeļu māja ar četriem skursteņiem. Pirms vairākiem gadu desmitiem pie mājas esot bijusi plāksnīte ar gaduskaitli. Māja esot uzcelta 1875. gadā . Tas nozīmē, ka mājai jau drīz būs 150 gadi.
Mājas saimniece bija Zelma Rone, viņas vīrs - Arvīds Ronis. Ap māju esot bijusi klaja vieta pilnīgi bez kokiem, un visus kokus, kas tagad aug ap māju – bērzus, egles, liepas esot stādījusi mājas saimniece.
Tāpēc mēs, kas šo māju un ozolu pazīstam jau 25 gadus, domājam, ka arī ozolu pie namdurvīm iestādīja Zelma Rone.
Šis ozols ir redzējis gan Roņu, gan mūsu ģimenes likteņus. Roņu ģimene tāpat kā daudzas latviešu vidēji turīgo zemnieku ģimenes dzīvi Liepās sākuši ar apkārtnes un mājas kopšanu. Iestādītais ozols ir redzējis, kā strādīgā un saimnieciskā ģimene līdz 1940. gadam iekopj laukus, vairo bagātību. Viņiem piederējuši 9 stalti zirgi, 37 govis, 46 aitas. 20 rukši labprāt mieloties ar ozolzīlēm, mājputnu vesela saime. Liepu īpašumā bijušas vairākas ēkas, no kurām saglabājusies tikai tagadējā dzīvojamā māja un staļļa gals, kuru mēs pārbūvējām par šķūni un mašīnu nojumi. Toreizējiem Liepu saimniekiem arī piederējis daudz lauksaimniecības tehnikas. Darbīgo zemnieku dzīvi ar tās priekiem un pārdzīvojumiem ozols pieredzējis vairāk nekā 15 gadus.
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupē Padomju Krievija un sāk izsūtīt tos, kurus uzskata par ienaidniekiem. 1941. gada 1. janvārī apcietina mājas saimnieku. Tā arī ir pēdējā reize, kad bērni redz savu tēvu un Zelma, kura daudzus gadus vēlāk teikusi, ka Liepās bijusi ļoti, ļoti laimīga, ka tie bijuši skaistākie dzīves gadi, nekad vairs nesatika savu vīru. Tā ir pēdējā reize, kad Liepu saimnieks redz savu ģimeni, savus laukus un savas mājas ozolu.
Arvīdu Roni nošāva 1941. gada 22. jūnijā Baltezerā. Tiesas spriedumā rakstīts:” Krimināllietu kolēģija 1941. gada 22. maijā saskaņā ar KPFSR krimonālkodeksa( 1926. gada redakcija) 58-13, 58-4 pantu par aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību un palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai notiesāja ar augstāko soda mēru – nošaušanu.” Arvīda Roņa kapavieta ir kopā ar citiem Baltezerā nošautajiem Latvijas saimniekiem. Trešās Atmodas laikā tur izveidota piemiņas vieta un uzlikts balts krusts.
1941. gada vasarā ozols dzirdējis gan krievu, gan vācu valodu, dzirdējis lielgabalu šāviņu troksni, redzējis izlietas asinis. Kad Latvijā ienāk vācu karaspēks, Zelma Rone atkal ir saimniece savās mājās. Par atbalstu un saimnieku kļūst viņas vecākais dēls 14 gadīgais pusaudzis Imants. Viņš ļoti daudz ko atcerējās no savas bērnības un, kā viņš pats teica, saimniekošanas gadiem – kur atradušās ēkas, kuru šodien sen jau vairs nav, kur bijis vecais ceļš, kura vietā tagad ir labības lauks, kur gājuši peldēties, kur bija ābeļdārzs, un ozols kā sargs pie namdurvīm, ar katru gadu stiprāks un kuplāks.
1944. gadā, kad frontes līnija atkal ir Bauskas pievārtē, ģimenei bija jāizlemj, ko darīt. Ģimene, kura jau bija cietusi no Padomju Krievijas, saprata , kas viņus sagaida, tāpēc nolēma bēgt. Viņi nokļuva Vācijā, bet pēc bēgļu nometnes Zelma ar bērniem aizbrauca uz Austrāliju.
No 1944.gada līdz 1991. gada vasarai, kad mūsu ģimene pirmoreiz ieraudzīja Liepu mājas un ozolu, bija pagājuši gandrīz 50 gadi. Mūsu ozols pa šiem gadiem bija kļuvis lielāks, daudz ko redzējis un piedzīvojis.
Pēc kara mājā iekārtots MTS. Tās esot bijušas mašīnu traktoru stacijas. Ozols , droši vien, redzējis, kā pamazām aiziet postā saimniecības ēkas, kūtis, vecā koka māja, stallis. Ap māju daudz traktoru. Vīri remontē un daudz neskatās, kas paliek zemē. Daudz lauksaimniecības atkritumu , dzels gabalu, sasistu pudeļu un plastmasas auklu. Pēc lielas rudens vētras 20. gadsimta 60. gados mājā dzīvojuši viesstrādnieki no Moldāvijas, kuri strādājuši mežu tīrīšanā. Vēlāk uz Latviju atbraukušas arī viņu ģimenes. Ozols redzējis arī, kā mājā paliek tikai viena latviešu ģimene. Visas pārējās telpas aizņēmušas krievu un daudzas čigānu ģimenes. Katrs ienācis ar saviem uzskatiem par to, kas ir labs, kas skaists, kas godājams, bet tīrība un apkārtnes kopšana – tāda tikuma daudzo iemītnieku vērtību sarakstā nav bijis.
Šajos gados ozolam nācās piedzīvot gan piedzērušu cilvēku rupjos lamuvārdus un kautiņus, gan nelegālā alkohola tirgošanu, gan zaudēt vairākus zarus, ko nozāģēja kurināšanai tie, kam slinkums strādāt, lai malkai nopelnītu vai atvestu no tuvējā meža, kur bijis atļauts lasīt kritušos kokus. Labi, ka tikai zarus, jo liepām , eglēm un bērziem tā nepaveicās – pavisam ap māju tika nozāģēti kādi 20 koki. Ko par to domāja ozols? Viņš , droši vien, baidījās un žēloja savus radiniekus – citus kokus.
Kādā Jāņu naktī nekrietni puikas izklaidējās ar cirvjiem , meta tos pret ozola stumbru, un tur palika garas, baltas rētas. Tas var būt ozolam bija vēl sāpīgāk nekā dažu zaru zaudējums. Tos vismaz izmantoja , lai sildītos. Šo zēnu rīcība bija mežonīga un nekrietna. Bet nu jau rētas ir sadzijušas. Palikušas svītras, kas atgādina to, kas noticis.
Jauni vērojumi un lielas pārmaiņas ozola dzīvē sākās tad, kad Latvijā bija Trešā Atmoda. Mana vecāmāte piedalījās Pasaules Latviešu skolotāju konferencē Minsterē un tur viņu uzaicināja piedalīties pirmajā 3x3 nometnē Latvijā. Tā notika 1990. gadā Madlienā. Vecāmāte kļuva par 3x3 Latvijā padomes dalībnieci un viņu uzaicināja vadīt nākamo 3x3 nometni Kaucmindē ( Saulainē) 1991. gadā. Lai mācītos, kā vadīt nometnes, viņa 1990. gada decembrī aizbrauca uz 3x3 nometni Austrālijā, un tur viņa satika Imantu Roni. Viņš izvēlējās manu vecomāti par savu uzticības personu , un viņa palīdzēja nokārtot Arvīda Roņa rehabilitāciju un Liepu atgūšanu Roņu īpašumā.
Vecāmāte pirmoreiz ozolu ieraudzīja 1991. gada vasarā. Viņa stāstīja, ka ozols bijis ieaudzis zālēs līdz apakšējiem zariem . No tā brīža ozols varējis vērot mūsu ģimenes gaitas līdz šodienai. Tālajā 1991. gadā manas mamma un viņas brāļi un māsa vēl bija bērni. Katrā brīvajā dienā kopā ar vecākiem viņi brauca uz Liepām un kopa apkārtni. Tur esot bijis daudz nojaucamu, pussabrukušu šķūnīšu, pilni ceriņkrūmi ar atkritumiem, jo visu, kas istabās lieks sakrājies, katrs bēris ārā, kur pagadās., katrs mazdārziņš apvilkts ar dzeloņdrātīm. No tā laika ozols varējis vērot, kā ar katru gadu viss kļūst sakoptāks. Mājai ielikti jauni logi. Izpostītajā ābeļdārzā iestādītas jaunas ābelītes. Tur, kur bija ar dzeloņdrātīm apvilktie mazdārziņi, tagad ir plašs zālājs un sastādītas rozes. Ozola dzīvē tas ir priecīgs laiks. Ir tik daudz pārmaiņu, tik daudz interesantu notikumu. Viņa acu priekšā no mājas uz citurieni dzīvot pārcēlušās vairākas ģimenes, kurām nerūpēja tīrība un kārtība ne savos dzīvokļos, ne ap māju. Ozolam vairs nav jābaidās, ka varētu kāds nodarīt pāri. Tagad par katru dzīvo būtni interesējas un rūpējas, lai tā justos droši – vai tas ir koks, vai puķe, vai kāds no daudzajiem dzīvniekiem, kas mitinās mājas un ozola tuvumā. Pat stirnas reizēm pārskrien pār pļavu, un vienreiz jauns zaķēns atnācis līdz pašam ozolam. Putni – visdažādākie. Tie ozolam lieli draugi.
No 1998. gada Liepu saimniece ir mana vecāmāte. Mūsu ģimenes vēl dzīvoja pilsētā, un bija izremontēta tikai viena istaba, kur nolikt mantas, kad brauca uz laukiem. Nu jau 13 gadus Liepzemēs( tā tagad sauc bijušo Lintes muižu, bijušās Liepas) ozols redz, kā dzīvojam mēs. Ozols ir viens no mūsu mīļajiem kokiem, īpaši vasarās, kad ejam pie tā sauļoties. Guļot saulītē pie ozola, var vērot, kā pa zariem rosās putni, un sadzirdēt, kā ozols knosās, darinādams zīles. Ir gadi, kad zīļu ļoti daudz pat zemākajos zaros. Zem ozola zied savvaļas puķes, pat dažas lauku tulpītes. Lai neizpostītu, ziedēšanas laikā mēs tās rūpīgi appļaujam , lai nākamajā gadā atkal būtu ziedi. Zem ozola atstājam zāli – lai aug baltās nātras, dažas vībotnes un nātras. Tad liekas, ka ozolam nav garlaicīgi. Reizēm tur, kur ozolam ieplaisājusi miza, krājas šķidrums. No tā padzeras kukaiņi. Arī irši. Tad jābūt uzmanīgiem, lai nesadzeltos. Mūsu ozols ir zemzarītis. Reizēm liekas, ka daži zari sniedzas kā rokas uz mājas pusi.
Ozolam ir savas rētas, savi draugi un atmiņas. Ļoti gribas ticēt , ka mūsu ģimene arī ir ozola draugi un viņš mums labprāt dod savu spēku."
