(Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)
(Muižas pils senāk)
Muiža dibināta 1638.
gadā, izdzenot zemniekus no 14 mājām. 20. gadsimta 30-os gados pils jau bija
pārvērsta par ķieģeļu lauztuvi. Trīs divstāvīgas daļas, no kurām atliekas vēl
redzamas divās daļās, savienoja vienstāvīgi būvapjomi galeriju veidā. Viena no
pils daļām šobrīd izremontēta un kļuvusi par privātīpašumu. Galvenajai ēkai
bija mezonīns, pie centrālās ieejas segta terase ar lokveida uzejas kāpnēm.
Apdares barokālā plastika kontrastēja ar klasicisma arhitektūrai raksturīgo
kompozīciju. No nojauktās vidusdaļas "būvmateriāliem" tika uzbūvēta
jauna dzīvojamā māja Tītkās, citā pagasta stūrī. Tas izdarīts laikā, kad muiža
bija piešķirta ģenerālmajoram Augustam Misiņam (1861 -1940), pret viņa gribu
izmantojot doto ģenerālpilnvaru. Tītkās tagad krodziņš "Pie jautrā
spoka" (nezinu gan vai tas joprojām darbojas), jo mājās tiešām spokojies,
taču spokošanās esot sākusies tikai pēc varmācīgās deportācijas 40-os gados.
Vēl
1984. gadā muižas apdzīvotajās telpās bija redzamas ap 1780. gadu mūrētās
krāsnis ar kobaltzilu gleznojumu, to atliekas tagad pārvietotas uz Rundāles
pils muzeja fondiem.
Pils
tuvumā klēts (cietusi 1997. gada ugunsgrēkā) ar vēlāk aizmūrētu lieveņa daļas
arkādi. Tās galā guļ kapa plāksne K. J. Gincelam (1794-1872), kas, kā stāsta
matīšnieki, nekad neesot bijusi uzstādīta kapos, jo esot sācies pasaules karš.
Vai tiešām tik sen mirušam plāksni būtu gribējuši likt tik vēlu? Bet varbūt
viņš miris tieši šajā vietā?
Muiža
piederēja Vidzemes ģenerālgubernatoram Georgam Braunam (1698-1792). Viņš bija
leģendāra personība – dzimis īru muižnieks, dienējis vācu, vēlāk krievu armijā,
pabijis turku gūstā. Zīversu dzimtas īpašumā pils atradās no 1747. gada. Tieši
ģenerālis Zīverss licis rakt kanālus un apstādīt to malas kokiem, izveidot
lielu dīķi ar ķieģeļu dibenu. Drīz pēc galma apvērsuma, kad 1744. gadā Krievijā
sāka valdīt Pētera I meita Elizabete, atceroties Zīversa atbalstu, muižas
īpašnieka dēlu Jēkabu Jāni Zīversu ieceļ par Novgorodas gubernatoru un īsteno
slepenpadomnieku. 1781. gadā Zīverss no šiem amatiem atsakās un atnāk dzīvot no
tēva mantotajā Bauņu muižā. Ap 1790. gadu Zīversu mājskolotājs Bauņu muižā ir
vēlākais Tērbatas universitātes rektors, fiziķis Georgs Fridrihs Parrots
(1767-1852), Kauguru nemiernieku aizstāvis. Bauņu muižā dzimis arheoloģijas
entuziasts, pētniecības darbu organizators J. K. G. Zīverss (1814-1879).
J.
J. Zīverss Bauņos ierīko parku viņa vārdā nosauktajā kalnā (Jēkabkalnā), darbā
izmantojot turku karos saņemtos gūstekņus. Parks bijis 43 hektārus liels un
stiepies vairāku kilometru garumā. Tajā bijis uzcelts mūra namiņš, kurā pēc
pastaigas pa parku iedzert kafiju un atpūsties. Te rakti arī kanāli, kas no
pils logiem ļoti skaisti izskatījušies, to krasti apstādīti ar kokiem. Droši
vien lieki minēt, ka tagad viss ir aizaudzis, nezāļu pārņemts. Kanāli tik tikko
saskatāmi cauri briksnājam. Bet vai šeit nebūtu brīnišķīgs tūrisma objekts ar iztīrītiem
kanāliem, laivu izbraucieniem?
Pats barons Jēkabs ir
apglabāts dzimtas kapos pie Bauņupītes tiltiņa. Mūsdienās kapi gandrīz
nepieejami, jo apkārt slapjš mežs. Uz tuvējā stenda jau pirms vairākiem gadiem
pagasts solījis, ka tikšot izveidota pastaigu taka uz tiem. Tomēr no takas nav
ne ziņas, ne miņas.
Bet toreiz no 4 km
attālās baznīcas uz kapiem baronu Zīversu uz pleciem nesuši 16 Bauņu
saimnieki. Stāsta, ka zārkā barons Jēkabs guldīts, uz mutes, jo augšpēdu guļot,
viņš būtu ļaužu asarās noslīcis. Viņam kapā it kā esot dots līdzi zelta zobens,
tāpēc viņa kaps vairākkārtīgi bijis atrakts un pārmeklēts. Vēl cits nostāsts
min vārdā nenosauktu Bauņu muižas lielkungu, kas apracis stallī naudas podu, ko
nomiris gājis atrakt un apskatīt. Sulainis Ancis to novērojis, un, kad
lielkungs atgriezies zārkā, uzmetis tam krustus. No tā laika lielkungs vairs
nav redzēts muižā, bet sulainis dabūjis naudas podu.
Pēdējā
baronese esot mirusi ļoti jauna. Barons par to ļoti skumis, Ziemassvētkos gājis
uz kapliču dedzināt eglīti. Barons bijis vienmēr ļoti laipns, visas pavēles
devis lūguma formā. Reiz atbraucis ciemos kāds cits barons, nebijis kas sagaida
un iznākusi pretī skaista kalpotāja, kuru viesis noturējis par baronesi un tai
noskūpstījis roku. Cienmāte to pa gabalu redzējusi un vēlāk, citiem nedzirdot,
tikai pateikusi: "Tohija, nekad neejiet bez priekšautiņa!"
Adrese: Burtnieku novads, Matīšu pagasts, Bauņi, Robežnieki un apkārtne