No kāda atmiņu stāstījuma par Allažu
mācītāju Ludvigu Bērziņu, kas publicēts 1929.gadā. Cita starpā tur rakstīts: “…
Trīs gadi bija pagājuši no mācītāja miršanas
dienas, kad šo rindiņu rakstītājai atkal reiz pēc daudziem gadiem gadījās
iegriezties Allažu mācītājmuižā. Tas bija kādā drēgnā pavasara pievakarē. Pa sērmūkšu
gatvi braucot, varēja redzēt dzīvojamo ēku starp kokiem paspīdam. Gluži kā
senās dienās. Bet tie jau bija tikai māņi: mācītāja Bērziņa kādreizējais
miteklis, karā izpostītais, arī tagad vēl stāv pavisam sagrauts. Tikai divas mūra
sienas, kas mazāk cietušas, greznojas stīgām un vīnlapām. Vienā sienā divi
apkašējie logi aizstikloti, uz palodzēm ģerānijas robotām lapām: te nelaiķa
bijušā darba istaba, kā liekas, vienīgā telpa visa sagrautā ēkā, ko kāda gādīga
roka pēckara dienās restaurējusi. Brīžiem pie loga aiz ģerāniju podiem parādās
kādas ļoti vecas vecenītes krunkaina, kalsnēja sejiņa. Ar stīvu ziņkārību
lielas stiklainas acis raugās pagalmā, svešos ienācējos. Senās un tomēr tik
nesenās dienās aiz šiem pašiem logiem varēja vērot citas acis, tumšas,
mirdzošas. Dārza viņējā galā, aiz lapenes, nav vairs mācītāja kādreiz iemīļotā vecā
koka galda ar nosūbējušiem soliem apkārt. Tur tagad koka krusts, un zem viņa
laikam kāda šeit šausmu dienās krituša kareivja pēdējā atdusas vieta.
Vecais dārzs, šķiet, no kara briesmām vismazāk cietis esam. Daži koki gan ļoti nosūnojuši, stāv puskaltušiem zariem. Bet pavasaris ar savu krāšņumu sedz visas vainas: lūk, ābeles, pārklātas gaišiem ziedu tīkliem, un ievas nokārušas savus baltos smagos zarus.”
Vecais dārzs, šķiet, no kara briesmām vismazāk cietis esam. Daži koki gan ļoti nosūnojuši, stāv puskaltušiem zariem. Bet pavasaris ar savu krāšņumu sedz visas vainas: lūk, ābeles, pārklātas gaišiem ziedu tīkliem, un ievas nokārušas savus baltos smagos zarus.”
Adrese: Siguldas novads, Allažu pagasts, Stīveri
