Mācītājmuiža Biržos joprojām atrodas savā vietā, bet ir ļoti nolaista. Tā
būvēta 18.gadsimta pirmajā pusē. Laikā no 1944. līdz 1945.gadam Biržu
pamatskolas ēku aizņēmusi kāda padomju okupācijas armijas daļa un tajā laikā
skola izvietojusies mācītājmuižā. Vēlākos gados mācītājmuižas ēkā bijis pasts, Biržu ciema izpildkomiteja, veikals, klubs. Kad šīs iestādes
pārcēlās uz citām ēkām, mācītājmuižā iekārtoja dzīvokļus.
Biržu baznīcā darbojušies vairāki rosīgi mācītāji.
Viens no tiem ir Jakobs Florentīns
Lundbergs (1782-1858). Viņš bija zviedru izcelsmes vācbaltiešu luterāņu
mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras
tulkotājs latviešu valodā. Latviešu
literārās biedrības ("Lettisch-Literärische Gesellschaft")
dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1838-1845). Dzimis Rīgā. Mācījās Rīgas
licejā un Domskolā, pēc tam Tērbatas universitātē studēja teoloģiju
(1802-1805). Vēlāk visu mūžu bija Biržu
un Salas draudzes mācītājs Sēlijā.1724. gadā Lundbergs piedalījās Latviešu literārās biedrības dibināšanā, 1825. gadā viņš pieņēma savā draudzē par ķesteri un ērģelnieku apdāvināto jaunekli Ansi Līventālu, kuru mudināja pievērsties literārai darbībai. 1827. gadā tika publicēta Lundberga tulkotā Šillera "Dziesma no pulksteņa" (Das Lied von der Glocke).
Kopš 1835. gada Lundbergs bija Sēlpils diecēzes prāvests, no 1838. gada Latviešu literārās biedrības vadītājs. Kopā ar Līventālu viņš nodibināja grāmatu apgādu un nodarbojās ar to izplatīšanu latviešu zemniekiem. Lielākā daļa no Lundberga rakstiem tika publicēti laikrakstā "Latviešu Avīzes" un "Latviešu Ļaužu Darbā", vēlāk apkopoti divās grāmatās — "Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums" un "Stāstu dziesmas". Lundbergs savos tulkojumos centās lietot tautā pierastus teicienus un vārdus.
Lundbergs miris un apglabāts Biržos. Pie Biržu baznīcas viņam un Ansim Līventālam uzstādīts piemiņas akmens, ka sir blakus viņu abu kapa vietām.
Laikrakstā “Kopdarbība” 1932.gada 25.augustā Augusts Alsiņš raksta: “Ne visai tālu no Siliņu stacijas, dzirnavu ezera krastā, paceļas
baltā Biržu draudzes baznīca. Baznīcas priekšplānā apglabāts šīs draudzes
rosīgākais gans — mācītājs Jakobs Florentīns Lundbergs. Ar Lundberga vārdu
saistīta latvju kultūras un kooperācijas attīstība. Šogad no viņa dzimšanas
paiet 150 gadi, kamdēļ lai atļauts, piemiņu godinot, atzīmēt tās īpatnības, ko
sniedz šī ievērojamā latviešu drauga un labvēļa atdusas vieta. Pie kapa uz
pamata, kas pēc izskata veidots it kā no parastiem lauku akmeņiem, nostiprināts
samērā masīvs, bet vienkāršs marmora krusts. Lielais gadu skaits krusta ārpusi pārvērtis
pelēku un dažās vietās to jau pārklājusi sūna. Kopā ar vietējās koppienotavas
vadītāju pūlos izlasīt krustā iegravēto uzrakstu, kas vietām tā pārklāts ar
sūnu, ka salasīt var tikai pēc atbrīvošanās no tās. Tekstā atzīmēts vārds,
amats, dzimšanas un miršanas gadi un datumi. No uzraksta noprotams, ka zem šī
kapa velēnām apglabāta arī Lundberga dzīves biedrene — Karolīne. Krusta virsējā
daļā — virs uzraksta, apaļā iegravējumā, izveidots saules attēls ar stariem uz
visām pusēm. Krusta otrā pusē, līdzīgā apaļā iegravējumā, izveidota lidojoša
bite. Līdz ar garo laika sprīdi ir pārdzīvots daudz notikumu un pārmaiņu. Kara
laikā baznīca stipri cietusi, bet netālā kapa kopiņa ar glīto, bet vienkāršo
pieminekli, palikusi neaizskarta, nesatricināta. Krusta virsējā daļā veidotā
saule ir raksturīgs simbols tam kultūras un gara gaismu nesošam darbam, ko
veicis krietnais latvju draugs. Lidojošās darba bites attēls krusta otrā pusē
nepārprotami liecina par darba mīlestību un kopdarbību, ko paudis un veicinājis
draudzes gans. Pavasara agrumā, kad lauki un pļavas vēl pelēki, kapa kopiņu jau
klāj pirmie zaļumi un zaļo līdz vēlam rudenim, kad novāktas jau visas lauku
ražas. Zaļā kapa velēna ir spilgta izteiksme: ticēt un paļauties gara gaismai,
kultūrai un kopdarbības varenumam, kas bijis Lundberga darbības pamats.”
Cits
rosīgs mācītājs Biržos bija Jānis
Nusbaums, kurš kalpoja Biržu draudzē no 1933. gada līdz 1941. gadam. 1940.
gadā īsi pirms pirmās Latvijas okupācijas, Nusbaums latviskoja jeb, pareizāk
sakot, pārtulkoja Nusbaumu latviešu valodā par Lazdu un kļuva par Jāni Lazdu. 1941. gadā viņš pārcēlās uz
Api, apmainoties ar Apes mācītāju, bet 1944. gadā devās trimdā
un savu mūžu vadīja ASV. 1987.gada 14.novembra “Laiks” raksta: “Jānis Lazda aizgājis mūžībā 13. oktobrī Hailanda
Parkā, Ilinojā. Viņa garīdznieka darba pamatā bija atziņa: "Mums
(latviešiem) bijusi kungu baznīca, mācītāju baznīca, pie tautas baznīcas vēl
neesam tikuši, es gribu iet ceļu uz tautas baznīcu." Šo ceļu viņš iesāka,
nodibinot Vienības draudzi Grand Rapidos. Mācītājs Jānis Lazda domāja par
reliģijas lauka kopējiem nākotnē: no Vienības draudzes nākuši teologi Ivars
Gaide, Helmūts Lapiņš, Jānis Mednis. Mācītāja draudzes locekļiem lieli nopelni
Garezera izveidošanā un celšanā. Ja šodien Grand Rapidos ir skaista jauna
baznīca, tad Vienības draudzes kapitāls - desmit tūkstošos dolaru-bija sākums.
Mācītājs Jānis Lazda vairākus gadus bija skautu padomes priekšsēdis. Viņa trīs
dēliem ir latvietes dzīves draugi, un trešās paaudzes latviešu valoda tikpat
dzidra, kā to mācītājs Jānis Lazda runāja savā bērnībā. Mācītājs Lazda ir bijis
latviskā gara sēklas sējējs ejot ceļā uz tautas baznīcu.”
Arī dziedātājas Ievas Akurateres senči nāk no Sēlijas un kādā intervijā
viņa to piemin. Fragments no Daces Ezeras 2010.
gada 20. decembra sarunas ar Ievu Akurāteri "Cauri gadsimtiem līču
ločiem" no Neatkarīgās rīta avīzes. Stāsta Ieva
Akurātere: "No Akurāteru puses ir jauki stāsti par to, kā mans
vecvectētiņš apprecēja brīnišķīgu daiļavu Dārtu no Spuļģu ģimenes Sēlijā. Viņa
bija bagāta - viņai pūrā līdzi nāca govis un aitas, bet mans
vecvectētiņš Juris Akurāters bija mežsargs. Viņi svinēja savas kāzas
mācītājmuižas telpās, jo draudzējās ar vietējo mācītāju". (paldies
Modrim Geidānam par ierosmi, kā rezultātā tapa šis ieraksts)
Adrese: Salas novads, Salas pagasts, Birži, mācītājmuiža
