Īles luterāņu baznīca

                                          (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

                                           (Fotografēts 2023.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Īles baznīcas pagātne cieši saistīta ar Īles muižu, par kuru pirmās ziņas rodamas jau 1530. gadā, kad Vācu ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs izlēņojis Īles zemes kopā ar Slagūnes zemēm Zanderam fon Netelhorstam. Tieši viņa dzimta lika pamatus baznīcai. Lai arī precīzs baznīcas dibināšanas gads nav zināms, pirmie dati, kas apliecina baznīcas eksistenci, saistāmi ar 1682. gadu – laiku, kad, ierodoties uz muižas mantinieka Franča Frīdriha fon Netelhorsta sievas un meitas bērēm, baznīcā viesojusies Kurzemes hercogiene Sofija Amālija – Kurzemes hercoga Frīdriha Kazimira Ketlera pirmā sieva.

Ar 1686. gadu ir datēti divi zināmie baznīcas zvani, kurus izgatavojis Gerhards Meijers. Tajā pat laikā bija uzcelts arī baznīcas tornis. Īles baznīcas arhitektoniskais risinājums ir līdzīgs citu 17.–18. gadsimta Zemgales dievnamu tradicionālajai arhitektūrai. Ap 1750. gadu baznīcā notikuši plaši remontdarbi. Kopš 1767. gada Īles draudzi apkalpoja Lielauces mācītājs, un Īles baznīca skaitījās tās filiāle.

Vēstures avoti liecina, ka 1835. gadā baznīca bijusi ķieģeļu ēka ar vienu torni, sienas gan no ārpuses, gan iekšpuses klātas ar kaļķa apmetumu. Celtnei bijis dakstiņu jumts un divas ieejas – centrālās durvis un sānu ieeja, augsti logi. Dievnamā esot draudzes telpa, vieta korim, kancele, kas atradās kreisajā pusē, tai blakus biktskrēsls un ieeja sakristejā. Ēkas austrumdaļas sienas augšpusē pie jumta virs sakristejas bija izveidots neliels pusaploces logs, kas apgaismoja altāri. Tornim bija trīs stāvi, nelieli logi un lūkas, divi misiņa zvani. Pie piederumiem minēti vairāki sudraba kristāmie piederumi, upurtrauks ziedojumiem, dziesmu grāmatas vācu un latviešu valodās, kā arī altārsega ar zelta izšuvumiem.

19. gadsimta laikā Īles baznīca vairākas reizes piedzīvoja remontdarbus, tajā iebūvētas jaunas ērģeles ar gotisku prospektu, kuras darinājis slavenais Liepājas ērģeļmeistars Kārlis Hermanis, izveidota jauna altārglezna, kas veidota pēc slavenā dāņu tēlnieka Bertela Torvaldsena Kristus skulptūras parauga, kā arī notikuši paplašināšanas darbi – ierīkotas līdz pat 400 sēdvietām. Arī mūsdienās baznīcā iespējams uzņemt vairākus simtus.

Īles dievnams ir vienīgā baznīca Zemgalē, kura izpostīta 1905. gada revolūcijas laikā. Naktī no 31. jūlija uz 1. augustu baznīca tika aizdedzināta, sabojājot visu iekšpusi, interjeru un inventāru, taču pēc tā laika īpašnieka pavēles baznīca drīzumā atjaunota un jau 1908. gadā tikusi atkārtoti atklāta. Tomēr no 20. gadsimta sākumā atjaunotās baznīcas līdz mūsdienām saglabājušās vien sienas un atsevišķi gleznojumi, jo Otrā pasaules kara laikā dievnams ticis izpostīts, izzagts un 1945. gadā – slēgts. 1965. gadā piespiedu kārtā likvidēja Īles draudzi un tika iecerēti baznīcas pārbūves darbi, taču tie netika pabeigti.

Par šo laiku 1969.gadā raksta novadspētnieks Žanis Skudra: “Īles baznīca pēc kara vēl darbojās (to cēlis 1686. g. dzimtkungs Metelhorsts), bet sanatorijas iemītnieki sākuši to postīt — situši ārā logus un gājuši tur dzert. Tagad (1969. g.) Īles dievnamu pārtaisa kolhoza vaiadzībām. Tam noplēsts tornis un uzlikts šīfera jumts. Tur laikam, ierīkos noliktavu.”

1945. gadā uzstādīto baznīcas zvanu pārvietoja uz dzīvojamo māju pagalmu, lai netiktu nozagts no tukšā dievnama. Šobrīd zvans ir ievests atpakaļ baznīcā. Bet kādreis Īlē dzīvojošā D.Saleniece zina stāstīt: “No 1965.līdz 1968. gadam es kā skolniece dzīvoju Īles Puļās, mazu gabaliņu no baznīcas. Tolaik tur mājas saimnieks bija Vilis Feierabends. Baznīcas zvans stāvēja Puļās, es tam katru dienu staigāju garām, ejot pēc malkas uz šķūnīti. Daudz esmu lasījusi, kur zvans glabājies, tikai nekad - ka tas daudzus gadus slēpies vecajā koka mājā, kur māja, kūts un siena šķūnis bija zem viena jumta.”

Deviņdesmitajos gados Īles draudzi atjaunoja, un dievnams atkal nonāca tās īpašumā. Taču baznīca bijusi neatjaunota un slēgta. Blakus pie tās mūriem pilnībā izpostīti apbedījumi. Kā atceras novadpētnieks Gunārs Birkmanis, tad otrā pasaules kara laikā ap baznīcu bijis lauks, kurā apbedīti kritušie vācu karavīri, pie katras kopiņas bijis bērza koka krusts. Kad ienākuši krievi, pirmais darbs bijis šīs kapa kopiņas nolīdzināt līdz ar zemi. Kas to laizi zin, vai šīs mirstīgās atliekas kādreiz ir pārbedītas jeb joprojām tur apgānītas guļ?

Kādā savā ceļojumā baznīcu nejauši pamanījis kora “Balsis” diriģents Ints Teterovskis un sapratis, ka te jārīko Baznīcu nakts pasākums 2016.gadā. Pateicoties kora "Balsis" vadītājam, Īles baznīcā notikušas vairākas sakopšanas talkas, sakārtota baznīcas apkārtne, iestikloti logi un salabota grīda. Paredzētais koncerts baznīcā ne tikai licis sarosīties Īles iemītniekiem, tiek solīts arī piesaistīt plašāku uzmanību novārtā atstātu vēstures pieminekļu saudzēšanai. "Es sacīju vietējiem, ka, ja viņi ir ar mieru kaut ko atjaunotnes labā darīt, tad mēs varam kopīgi to panākt," skaidro Teterovskis. "Vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji šo ideju atbalsta. Vismaz pagaidām izskatās, ka vēlme ir."

2023.gadā baznīcas ārpusē notiek atjaunošanas darbi, arī lielais metāla zvans izlikts ārpusē apmeklētāju apskatei.

 

Adrese: Auces novads, Īles pagasts, Īle (koordinātes - 56.552644, 23.017409 )