(Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas foto)
Visas
vecās ūdensdzirnavu ēkas sabrukušas, saglabājies jauks bruģēta ceļa posms. Dzirnavas
piederējušas Elfrīdai Lagzdiņai.
Senā
prese stāsta par dažādiem notikumiem sakarā ar šīm dzirnavām. 1937.gada maijā “Tēvijas
sargs” raksta par nelaimes gadījumu: “Sestdien, 8. maijā,
Palsmanes dzirnavās noticis smags
nelaimes gadījums ar 28 g. v. Eduardu
Leitanu. Kad pēc beigtiem darbiem plkst. 7 vak. Viņš iegājis dzirnavās, lai savestu
tās kārtībā un lai noregulētu zobratus,
viņš palaidis dzirnavas vaļā. Kad tas pēc ilgāka
laika nav atgriezies, dzirnavu īpašniece
Elfrida Lagzdiņa iegājusi dzirnavās apskatīties.
Tur atklājusies šausmu aina: Leitans
gulējis uz grīdas sakropļots, asinīm noplūdis. Tas bijis uz
vietas beigts. Izsaukts
apriņķa ārsts un izmeklēšanas tiesnesis. Izdarīta
līķa sekcija, kurā konstatēts ka Leitans bijis
iereibis. Pēc protokola redzams, ka
transmisiju un zobratu aizsargi bijuši labā
kārtībā.”
Bet 1938.gada izdevumā “Izvilkumi no Latvijas Senāta
civilās kasācijas departamenta” raksta: “Palsmanes
ev.-lut. draudzes pilnvarnieks iesniegtā prasībā paskaidro,
ka 1798. gada 13.oktobrī toreizējais muižas īpašnieks
atdāvinājis prasītājai 1,3 ha
lielu zemes gabalu kapsētas
ierīkošanai. Šo dāvinājumu prasītāja
pieņēmusi un ierīkojusi
kapsētu ar nosaukumu „Palsmanes dzirnavu kapsēta".
Palsmanes muiža tikusi ieskaitīta Valsts
zemes fondā, bet kapsēta kā neatsavināta palikusi
prasītājas īpašumā. Sadalot Palsmanes muižu, neatsavināmā
daļā ietilpstošās ūdens dzirnavas tikušas
piešķirtas muižas pēdējam īpašniekam, kurš tās pārdevis atbildētājai.
Prasītāja savā laikā kapsētu neesot pieprasījusi
pārvest zemes grāmatās uz viņas
vārda, kādēļ tā palikusi neatsavināmās
daļas plānā, un sakarā ar šo viņa lūdz tiesu: atzīt
prasītājai īpašumtiesības uz minēto
kapsētu un to izdalīt no neatsavinātās muižas daļas. Apgabaltiesa, atrodot,
starp citu, ka prasītāja
īpašumtiesības uz kapsētu nav pierādijusi ne uz neatminama
valdījuma pamata (CL 703. p., 1864. g. izd.), nedz arī uz īpašumtiesību
ieilguma pamata, jo nav pierādīts justus titulus, ir nākusi
pie slēdziena, ka prasītāja nav pierādījusi,
ka kapsētas zeme būtu atdāvināta, un nevis nodota
draudzes lietošanā. Tiesu palāta
apgabaltiesas spriedumu kā pareizu apstiprināja, atzīstot, starp
citu, ka prasītāja nav pierādījusi, ka īpašumtiesības
uz kapiem viņa vispāri būtu ieguvusi no atbildētājas
zemes gabala priekštečiem. Šis tiesas slēdziens, kā
dibināts uz lietas apstākļu apsvērumu pēc
būtības, kasācijas kārtībā nav pārbaudāms, un tas jau pats
par sevi bija pietiekošs prasības atraidīšanai,
kādēļ atkrīt tie apsvērumi kasācijas sūdzībā, kuros prasītāja
apstrīd šī tiesas slēdziena
pareizību pēc būtības. Tiesu palātas apsvērumi par to, ka tā jautājuma izšķiršana,
vai prasītājai ir bijušas kādas tiesības uz kapsētas zemi uz Agr. ref.
likuma pamata un vai tā bija jākoroborē uz
viņas vārda, piekrīt administratīvām iestādēm, būtu pareizi tai gadījumā,
ja partu starpā būtu strīds par to, vai
kapsētas zeme uz Agr. ref. lik. pamata bija
atsavināma un ieskaitāma valsts zemes
fondā. Tāda strīda šai gadījumā nemaz
nav, jo kapu zeme, kas ietilpst prasītājai piešķirtā
muižas neatsavināmā daļā, uz Agr. ref. lik. 1. d. 1. nod.
3. pkta pamata nemaz nebija atsavināta un
līdz ar to arī nebija ieskaitīta valsts zemes fondā.”
Adrese: Smiltenes novads, Palsmanes pagasts, Palsmane
