Visas vecās ūdensdzirnavu ēkas sabrukušas, saglabājies jauks bruģēta ceļa posms. Dzirnavas piederējušas Elfrīdai Lagzdiņai.
Senā prese stāsta par dažādiem notikumiem sakarā ar šīm dzirnavām. 1937.gada maijā “Tēvijas sargs” raksta par nelaimes gadījumu: “Sestdien, 8. maijā, Palsmanes dzirnavās noticis smags nelaimes gadījums ar 28 g. v. Eduardu Leitanu. Kad pēc beigtiem darbiem plkst. 7 vak. Viņš iegājis dzirnavās, lai savestu tās kārtībā un lai noregulētu zobratus, viņš palaidis dzirnavas vaļā. Kad tas pēc ilgāka laika nav atgriezies, dzirnavu īpašniece Elfrida Lagzdiņa iegājusi dzirnavās apskatīties. Tur atklājusies šausmu aina: Leitans gulējis uz grīdas sakropļots, asinīm noplūdis. Tas bijis uz vietas beigts. Izsaukts apriņķa ārsts un izmeklēšanas tiesnesis. Izdarīta līķa sekcija, kurā konstatēts ka Leitans bijis iereibis. Pēc protokola redzams, ka transmisiju un zobratu aizsargi bijuši labā kārtībā.”
Bet 1938.gada izdevumā “Izvilkumi no Latvijas Senāta civilās kasācijas departamenta” raksta: “Palsmanes ev.-lut. draudzes pilnvarnieks iesniegtā prasībā paskaidro, ka 1798. gada 13.oktobrī toreizējais muižas īpašnieks atdāvinājis prasītājai 1,3 ha lielu zemes gabalu kapsētas ierīkošanai. Šo dāvinājumu prasītāja pieņēmusi un ierīkojusi kapsētu ar nosaukumu „Palsmanes dzirnavu kapsēta". Palsmanes muiža tikusi ieskaitīta Valsts zemes fondā, bet kapsēta kā neatsavināta palikusi prasītājas īpašumā. Sadalot Palsmanes muižu, neatsavināmā daļā ietilpstošās ūdens dzirnavas tikušas piešķirtas muižas pēdējam īpašniekam, kurš tās pārdevis atbildētājai. Prasītāja savā laikā kapsētu neesot pieprasījusi pārvest zemes grāmatās uz viņas vārda, kādēļ tā palikusi neatsavināmās daļas plānā, un sakarā ar šo viņa lūdz tiesu: atzīt prasītājai īpašumtiesības uz minēto kapsētu un to izdalīt no neatsavinātās muižas daļas. Apgabaltiesa, atrodot, starp citu, ka prasītāja īpašumtiesības uz kapsētu nav pierādijusi ne uz neatminama valdījuma pamata (CL 703. p., 1864. g. izd.), nedz arī uz īpašumtiesību ieilguma pamata, jo nav pierādīts justus titulus, ir nākusi pie slēdziena, ka prasītāja nav pierādījusi, ka kapsētas zeme būtu atdāvināta, un nevis nodota draudzes lietošanā. Tiesu palāta apgabaltiesas spriedumu kā pareizu apstiprināja, atzīstot, starp citu, ka prasītāja nav pierādījusi, ka īpašumtiesības uz kapiem viņa vispāri būtu ieguvusi no atbildētājas zemes gabala priekštečiem. Šis tiesas slēdziens, kā dibināts uz lietas apstākļu apsvērumu pēc būtības, kasācijas kārtībā nav pārbaudāms, un tas jau pats par sevi bija pietiekošs prasības atraidīšanai, kādēļ atkrīt tie apsvērumi kasācijas sūdzībā, kuros prasītāja apstrīd šī tiesas slēdziena pareizību pēc būtības. Tiesu palātas apsvērumi par to, ka tā jautājuma izšķiršana, vai prasītājai ir bijušas kādas tiesības uz kapsētas zemi uz Agr. ref. likuma pamata un vai tā bija jākoroborē uz viņas vārda, piekrīt administratīvām iestādēm, būtu pareizi tai gadījumā, ja partu starpā būtu strīds par to, vai kapsētas zeme uz Agr. ref. lik. pamata bija atsavināma un ieskaitāma valsts zemes fondā. Tāda strīda šai gadījumā nemaz nav, jo kapu zeme, kas ietilpst prasītājai piešķirtā muižas neatsavināmā daļā, uz Agr. ref. lik. 1. d. 1. nod. 3. pkta pamata nemaz nebija atsavināta un līdz ar to arī nebija ieskaitīta valsts zemes fondā.”
Adrese: Smiltenes novads, Palsmanes pagasts, Palsmane
