21.05.17

Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas klosteris un baznīca









                                     (Fotografēts 2017.gadā, Līgas Landsbergas un interneta foto)


Pirmā Svētās Marijas Magdalēnas koka baznīca celta ap 1260.gadu Rīgas arhibīskapa Alberta II valdīšanas laikā (1253-1273) kā cisterciešu sieviešu ordeņa klosterbaznīca-kapela. Klostera priekšniece Magdalēna, kas bija Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo (… - 1217) mazmeita, ziedoja līdzekļus mūra baznīcas ēkas celšanai, tāpēc arī tā tika nosaukta viņas svētās aizbildnes — sv. Magdalēnas vārdā. Pats klosteris bija atdalīts ar apkārtmūri un sniedzās līdz pat pilsētas nocietinājumu sienai, pie kuras vēl šodien redzams Jaunavu (senāk arī Klostera) tornis.
Baznīca bija celta cisterciešu stilā, vienkāršā iekšējā un ārējā veidojumā (bez krāsainām logu vitrāžām, bez skulptūrām). Sākotnējā ēka bijusi īsāka un šaurāka, bez prezbitērija un priekštelpas. 14. un 15. gadsimtā ēka tika paplašināta.
1522. gadā Rīgā sākās t. s. “svētbilžu grautiņi”, kad luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. 1522. gadā rāte ar varu atņēma sv. Jēkaba un sv. Pētera baznīcas, 1533. gadā — sv.Marijas (Doma) baznīcu un 1539. gadā konfiscēja 4 klosterus un citus katoliskā kulta īpašumus, tad katoļu konfesijai palika sv. Marijas Magdalēnas klosterbaznīca. Toties tur, saskaņā ar varas rīkojumu, nedrīkstēja ierasties priesteri, un ārpus klostera ticīgajiem tā nebija pieejama.
1583. gada 9. martā gubernatora kancelejā tika nolasīta un parakstīta karaļa Stefana Batorija deklarācija, ar kuru sv. Jēkaba baznīcas, sv. Marijas Magdalēnas klostera un citu baznīcas īpašumu pārvaldīšana Rīgā tika nodota Jēzus sadraudzībai. Jezuītu pārziņā nonāca arī bijušā sv. Marijas Magdalēnas klostera lauku īpašumi, uz kuriem kā pirmais misionārs izbrauca Jānis Vincerijs. 1586. Gadā Kalendāra nemieru rezultātā jezuīti bija spiesti atstāt gan baznīcu, gan klosteri, paslēpjoties pilī un paņemdami līdzi baznīcas piederumus. Klosterī palika abate Anna Tepele un māsa Anna Netkena, pret kurām tika vērsti uzbrukumi un apsūdzības uzbrukumus, luterāņiem cenšoties pārņemt baznīcu savā ziņā un pašas māsas "atgriezt pie Dieva", pieņemot jauno ticību.
1591. gadā baznīcas ēkā tika izdarīti liela mēroga remontarbi, mainījās vizuālais veidols: ielikti jauni logi, jauni gleznojumi. 1621. gadā, zviedriem ieņemot Rīgu, klosteris un baznīca tika izpostīti, klostera telpas pilsētnieki pārbūvēja savām vajadzībām. Karalis Gustavs II Ādolfs lika konfiscēt klostera zvanu kā kara laupījumu un uzdāvināja to Stokholmas Marijas Magdalēnas baznīcai.
Laikā no 1621. līdz 1710. gadam katoļticība Vidzemē ar nāves draudiem bija aizliegta. 1632.-1639. gados baznīca tika atjaunota un pārveidota par zviedru garnizona luterāņu baznīcu.
1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā ēka nodega — no dievnama palika pāri tikai mūri. Rīgā bija iebrucis cars Pēteris I, kurš pavēlēja baznīcu atjaunot un nodot pareizticīgajiem, pārsaucot to par Sv. Aleksija baznīcu un veicot ievērojamas pārbūves. Tagadējo veidolu baznīca ir ieguvusi 1746. gadā, kad tai pēc arhitekta N.Vasiļjeva projekta piebūvēja torni rietumu pusē virs priekštelpas (tornis austrumu pusē tika nojaukts) un altāra daļu, fasādi un interjeru pārveidoja baroka formās. 1899. gadā pareizticīgie tornim piebūvēja vēl vienu stāvu. Pie baznīcas tika nodibināts pareizticīgo vīriešu klosteris. No vecās katoļu baznīcas bija palikušas divas pilāru rindas, gotiskie logi un velves kora telpā.
1922. gada 30.maijā Saeima nolēma baznīcas ēku nodot katoļu konfesijai kā Rīgas bīskapa rezidences vietu. No 1924. līdz 1939. gadam pēc arhitekta A. Mēdlingera projekta notika baznīcas pārbūves un piemērošanas darbi atbilstoši katoļu kulta vajadzībām. Piebūvētais torņa jaunais stāvs tika nojaukts, jo bija sācis plaisāt. Torņa smaile tika izveidota pēc Sv. Jēkaba katedrāles torņa parauga. XX gs. 30. gados baznīcā tika iemūrēts galvenais altāris.

Vēlāk dievnamā iekārtojās padomju okupācijas armijas daļas un kriminālekspertīzes laboratorija un gribēja ierīkot skaņu plašu fabriku. Bet pagrabā bija šautuve. 
Līdz 21. gadsimtam baznīcas ēka netika detalizēti pētīta, bet 2006. gadā tika atklāti viduslaiku gleznojumi, atraktas 18. gadsimta kapenes un uzieta 17. gadsimtā gatavota apsildes ierīce. Uzieta arī kapa plāksne no 18. gadsimta vidus. Tā veidota kādai 19 gadus vecai kņazienei. Arheoloģiskie pētījumi atklājuši gan kapenes, gan skeletu fragmentus, gan viduslaiku gleznojumus. Vecākās vēstures liecības ir divas sienas no 15. gadsimta klostera baznīcas.
2016.gadā baznīca un tai apkārt piederošās ēkas ir restaurētas.
 

 

Adrese: Rīga, Klostera iela 4; 5; 7