1967.gada 6.septembra emigrācijas laikraksts “Laiks” atreferē kādu okupētās Latvijas laikrakstu: “27. augustā Neretas “Riekstiņos'' atklāts Jaunsudrabiņa muzejs. Klaudz cirvji, dzied zāģi. Skan līksmas bērnu balsis. Meitenes sien kūlīšos niedres, zēni izklāj ar sūnām griestus un ber virs sūnām izdedžus, šo skaļo brigādi komandē sirms vīrs kuplām ūsām, viens no Neretas novada slavenākajiem vecajiem jumiķiem — Pēteris Viesis. Trokšņainajā burzmā mierīgi noskatās vectēvs laipnām, smaidīgām acīm. Tas ir Neretas Riekstiņu saimnieks Pēteris Čakanovskis. Viņš brīdi vēro čakli strādājošos bērnus, pārmij pāris vārdu ar jumiķi, tad lēni pieceļas: “Jāiet paskatīties, cik tālu tikuši tie tur iekšā". Vectēvs kāpj pār slieksni un iekļūst priekšiņā ar četrējām durvīm — gluži kā “Baltās grāmatas" laikos. Jā, durvis visas vēl vecajā vietā, mainījušies tikai telpu nosaukumi. Saimes istaba ir viena no dzīvojamajām istabām, saimnieku kambarītis — virtuve, bet ēkā, kur kādreiz bija izraktas divas bedres burkānu un griežņu glabāšanai, tagad tiek iekārtots Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs. Turp tad nu vectēvs dodas tikties ar savu bērnu dienu draugu, pirms pieciem gadiem mirušo rakstnieku un mākslinieku Jāni Jaunsudrabiņu. Sirmgalvis pārkāpj pār slieksni un nonāk istabā, kur strādā J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki. Viņi šeit iekārto ekspozīciju par Jāni Jaunhudrabiņu. Tūlīt pār veco vīru nobirst jautājumu krusa:
— Vecotēv, kas tas par jaunekli, ar kuru kopā Jaunsudrabiņš nofotografēts Neretas upītes krastā?
— Vai jūs pazināt Lati, kas aprakstīta tēlojumā „Vai vajadzīgs?" Vai tā ir tā pati?
— Vai Martite, kurai bija „pirkstiņa žēl," ir tā pati skolas Marta, kas kopā ar vecāko māsu bēga no puikas pirtī? Vai jūs vēl atceraties viņu kā mazu meiteni — tādu kā šai fotoattēlā?
Un vectēvs skatās, atminas un stāsta. Jā, Late dzīvojusi tepat kaimiņos, un viņai bijušas divas meitas. Marta, jā, tā ir tā pati. Tagad viņa dzīvo Rīgā. „Zaļās grāmatas" Klibiķu Juris tiešām ir bijis Jaunsudrabiņa labākais draugs un arī viņa, Pētera, draugs.
Muzeja veidošanā aktīvi piedalijušās gan rakstnieka dzimtā novada sabiedriskās organizācijas, gan apkārtējie iedzīvotāji. Riekstiņu ēku remontam ļoti daudz līdzekļu atvēlēja vietējais lauksaimniecības artelis “Draudzība" un Neretas pienotava. Atsaucīga ir Neretas pilsētciemata izpildu komitejas priekšsēdētāja Silvija Možeika. Taču visvairāk pūļu un enerģijas šim pasākumam veltījusi Neretas vidusskolas skolotāja Milda Rudzīte. Viņa organizēja ēku remontdarbus un apbraukāja mājas, vākdama senlaicīgus priekšmetus.”
Pamatekspozīcija iepazīstina ar Jaunsudrabiņa dzīvi un daiļradi – te skatāmas viņa grāmatas, gleznas, fotogrāfijas, personīgās lietas (arī no Vācijas) u.c., bet 19.-20.gs.sākuma sadzīves priekšmeti, kas iegūti Neretas pagasta un tuvākās apkārtnes viensētās, dod ieskatu tā laika sadzīvē lauku sētā. Arī stādījumi ap ēkām uzturēti tādā pat izskatā, kādi tie būtu varējuši būt Jaunsudrabiņa laikā. Augļu koki saglabājušies vēl no viņa laikiem.
Vasaras periodā papildus ekspozīcijai skatāmas arī mākslas izstādes.
Viensēta „Riekstiņi”, kas ir „Baltās grāmatas” „Mūsmājas”- ar savu reālo vidi ļauj apmeklētājiem iejusties un izjust Jaunsudrabiņa bērnu dienu pasauli.
Novadpētnieks Žanis Skudra raksta par “Riekstiņu” apmeklējumu 1971.gadā: “Mūs sagaida Riekstiņu saimnieks Pēteris Čokanovskis — Mūsmāju Pēterītis, Zaļās grāmatas Pēterīša prototips, kam jau 87 gadi. Staļļus un šķūņus kolhozs nojaucis, tie nokurināti malkā, bet istabas vienā galā “Pēterīša" iedzīvīte, otrā etnogrāfiskā muzeja lietas saliktas ekskursantu apskatīšanai. Pie Mūsmājām zied sarkanās pujenes, istabas dienvidu pusē vēl Mūsmāju vecā ābele. Muzejā ir Jaunsudrabiņa spinings, krāsu kaste, kāzu bilde — kaut kur Neretā viņam bijušas kāzas.
„Pēterīša" tēvs Riekstiņus iepircis. Viņš liek, lai mēs aiz dārza saucam: Ādam, kas tava sieva. Aiz pļavas birztalā atbalsojas: Ieva. Man iznāk ar viņu divatā parunāties. Pēterītis stāsta, ka Jaunsudrabiņš pēdējo reizi te bijis 1939. g., kad viņš atbraucis uz sava mātes brāļa bērēm. Tagad Salātes upe esot izbagarēta, bet agrāk no tās nesuši vēžus maisiem, un kas te zivju bijis!”
Adrese: Neretas pagasts, "Riekstiņi"
