Torņakalna kapi

Pirmais latviešu mīlas dzejnieks Mārtiņš Lapa, pirmais latviešu teātra kritiķis Esenberģu Jānis, iespējams, pirmā latviešu sieviete ārste Marija Vecrumba, Tehniskās universitātes profesors Segals, gleznotājs Jēkabs Kazāks, skolotāja un mecenāte Natālija Draudziņa – šie un daudzi citi slaveni Latvijas iedzīvotāji ir apglabāti Torņakalna kapos, kas ir vieni no vecākajiem Rīgā.  1937.gadā apglabāts arī Gunāra Astras vectēvs.

Par Jāņa draudzes kapsētu tie kļuva tālajā 1769. gadā, bet jau pirms tam rakstos bija pazīstami kā Daugavas pārcēlāju un zvejnieku kapi.

1989. gadā tika veikta kapu apskate un tā laika situācijas novērtēšana. Pēc 20 gadiem, kad 2009. gadā tika sākta Torņakalna kapu atjaunošana, bija nopostīti vairāk nekā 60 procenti pieminekļu. Laika zobs, vandaļi un zagļi bija paveikuši savu, un šī Latvijas vēstures daļa strauji grima aizmirstībā. Vienīgā iespēja bija strauji ķerties pie kapu sakopšanas un atjaunošanas, kamēr vēl bija, ko glābt. Toreiz 2009. gadā kāds tā laika "Saskaņas centra" deputāts iebilda pret nepieciešamību kapus atjaunot, jo tur, lūk, esot apglabāti tikai vācieši. Ieradies kapos, viņš redzēja, ka tieši pie ieejas ir liels piemineklis kādam Krievijas armijas virsniekam. Kapos ir apglabāti gan latvieši un krievi, gan vācieši un ebreji. Tā ir mūsu daudznacionālā vēsture, un kapi ir tās viena no liecībām. 2009gadā tika sākta kapu atjaunošana, pieminekļu restaurācija vai dažkārt vienkārša pacelšana no vietas, kur tas apgāzts. Tika apgriezti krūmi, attīrītas ejas un atjaunota sēta ap kapiem. Nesen jaunu vizuālo tēlu ieguva Esenberģu Jāņa, Natālijas Draudziņas un Marijas Vecrumbas piemiņas vietas. Kapos regulāri notiek talkas. Liela nozīme ir kapu atvēršanai, atļaujot tajos apbedīt tuviniekus. Šis svarīgais lēmums savā veidā atdzīvina Torņakalna kapus, jo padara tos aktuālus ne tikai no vēsturiskā, bet arī ikdienas viedokļa. Cilvēki tiek apglabāti, viņus apmeklē tuvinieki, tādējādi aktualizējas nepieciešamība kapus uzturēt pienācīgā stāvoklī, nepieļaut vandālismu un jau laikus informēt par novērotām nekārtībām, kā arī rūpēties par to profilaksi. (izmantots 2013.gada Valda Gavara raksts delfi.lv "Torņakalna kapi ir Rīgas vēstures liecība")

Amālija Bāce - precējusies ar Robertu Bāci (Bahtze) - Rīgas Diskonta bankas direktoru, atturības biedrības darbinieku, Latvijas nacioālās strādnieku partijas biedru, Rīgas pilsētas domnieku.
Kā ziņo 1937.gada novembra "Jaunākās ziņas", tad Rīgas pilsētas diskonta bankas direktors Rob. Bāce, izpildot savas 10. nov. mirušās dzīves biedres Amālijas Bāces pēdējo vēlēšanos, iemaksājis 1000 ls Āgenskalna baptistu draudzes atpūtas nama "Saulriets" būvkomitejai.
Tam jau 1937.gada decembrī ielikts pamatakmens Mārupes ielā 16.

 Pēc vēlāk atrodamas informācijas izriet, ka par ziedojumiem uzceltajā baptistu ēkā nevienu dienu nav bijis paredzētais atpūtas nams. Kādu laiku tur bijusi skola, pēc tam viena no Latvijas televīzijas studijām. Arī tagad, pēc neatkarības atgūšanas, ēkā ir nevis atpūtas nams, bet baptistu dievnams.

 Rīgā bijusi cementa fabrika ar nosaukumu "C.CH.SCHMIDT". Tāpēc es domāju, ka šī skaistā, bet stipri cietusī būve ar tādu pašu uzrakstu ir fabrikas īpašnieka ģimenes apbedīšanas vieta.

 Ar šo fotogrāfiju gribu parādīt, cik ļoti atšķīrās rakstība un uzvārds īsā laika periodā pat tikai vienas ģimenes ietvaros.

Alexis Habekorn – fabrikas īpašnieks, komunistu noslepkavots. Palicis tikai piemineklītis, kas vēsta, ka te ir viņa dzimtas kapi. Kas zin, vai maz pats un viņa tuvinieki te apglabāti. Sadistu valdīšanas laikā pazuda un tika iznīcinātas tūkstošiem ģimenes.

Arnolds Zunte (Arnold Sunte) (1828-1897) - Ērgļu (Erlaa) draudzes mācītājs. Rūdolfa Blaumaņa draugs un literārās gaumes veidotājs, inteliģences pārstāvis, kas cēlies no Rīgas.

Marija Vecrumba (1885.07.03. Rīgā - 1919.21.03. Jelgavā) - ārste, ievērojama sieviešu emancipācijas kustības dalībniece. Mācījusies Lomonosova sieviešu ģimnāzijā (tag.ēka Rīgā, Raiņa bulv.29), studējusi medicīnu Šveicē, beigusi Bernes universitāti (1911). Pirmā sieviete ārste Jelgavā. 1919.31.01. iecelta par Jelgavas apriņķa strādnieku deputātu padomes izpildkomitejas tautas veselības nodaļas vadītāju (ēka Lielaja ielā 38, nav saglabājusies). Piesliešanās lieliniekiem ārstei Vecrumbai maksāja dzīvību. 1919. gada 18. martā, vācu landesvēristiem padzenot Stučkas piekritējus no Jelgavas, viņa tika nogalināta reizē ar ievainotajiem sarkanarmiešiem, kurus kopa stacijā pamestajā sanitārajā vilcienā.

Jānis Džonis Knēts – Latvijas mūzikas biedrības padomes loceklis, Nacionālās Operas mūziķis, Valsts Ķemeru sēravotu iestādes simfoniskā orķestra dalībnieks, jurisprudences maģistrs.

Mārtiņš Lapa, arī Lapas Mārtiņš (1846-1909), bija igauņu cilmes latviešu dzejnieks un publicists. Pirmās latviešu tautiskās atmodas ideju paudējs. Tulkotājs no vācu un igauņu valodas. M. Lapas dzejoļi kļuva par populāru patriotisku un sentimentālu dziesmu tekstiem: "Tēvijas dziesma" ("Lai dziesmas skan daudz balsu vienībā..."), "Ak, latvju tauta, pamosties" (abi 1870), "Latviski lai atskan dziesmas" (1871), "Kaps pie Donavas" (1877), "Daugavas laivinieks un viņa mīļākā" ("Cel pāri man' par Daugavu..").

Dzimis 1846. gada 30.septembrī Jaunkārķu muižas pagasta "Vecumos" mūrnieka ģimenē. Mācījās Jaunkārķu pagastskolā (1860-1862), ar Jura Neikena un barona Krēderena palīdzību 1866. gadā iestājās Rūjienas draudzes skolā.

Pirmās publikācijas, kas ar parakstu Märt Lapp parādījās laikrakstā "Ceļa Biedris" 1867. gadā, bija "Dziesma, ko savam skolas biedram viņa iesvētīšanas dienā dāvināju", dzejolis "Pareizi atbildēts" un uzruna "Mīļā latviešu tauta!". 1868. gada iznāca M. Lapas pirmais dzejoļu krājums "Mīlestības un mīlestības gaudu ziņģes" (2. daļa - 1877, 1884, 3. daļa - 1881), kas viegli uztveramā satura dēļ ieguva lielu popularitāti. 1869. - 1870. gadā Lapa mācījās Valmieras apriņķa skolā, 1870. - 1871. gadā bija palīgskolotājs Jaunkārķu pagastskolā, bet laikrakstā "Mākas Viesis" un "Baltijas Vēstnesis" publicēto patriotisko dzejoļu dēļ tika atlaists.

1871.-1874. gadā dzīvoja Rīgā un strādāja R.Tomsona fabrikā, tad kādā dzērienu tirgotavā, E. Plātesa tipogrāfijā, brāļu Bušu grāmatnīcā un bibliotēkā. Šajā laikā iznāca viņa otrais dzejoļu krājums "Dziesmu virkne" un vairāki stāsti, kuros izmantoti vai nu sižeti no bruņinieku laikiem, vai arī latviešu dzīves modeļi dažādās asās un nejaušību pilnās situācijās. 1874. gadā M. Lapa apmetās uz dzīvi Jelgavā, kur strādāja H. Alunāna grāmatnīcā. 1875. gadā viņš bija laikraksta "Baltijas Zemkopis" redakcijas loceklis, sarakstīja stāstus par tā laika latviešu kultūrsituāciju, rādīja pilsētā nonākušo latviešu sadzīvi, visbiežāk palikdams vācu izklaidējošās literatūras tradīciju ietvaros.

No 1876. gada atkal dzīvoja Rīgā un no vācu valodas tulkoja populārus romānus. No 1880. gada laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" Lapa publicēja rakstus par igauņu jautājumiem, 1883.- 1906. gadā bija šī laikraksta redakcijas loceklis. No igauņu valodas tulkoja F.R. Kreicvalda sastādītas "Tautas pasakas"(1888), E. Vildes un A. Kicberga stāstus, rakstīja par somu un igauņu literatūru. Par igauņiem rakstījis arī J. Dravnieka izdotajā "Konversācijas vārdnīcā". Mūža nogalē bija laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" redakcijas loceklis (1907-1908). Sarakstīja un sastādīja dažādas grāmatas sadzīves vajadzībām.

Miris 1909. gada 21. aprīlī Rīgā, apbedīts Torņakalna kapos.

Esenberģu Jānis - (īst. v. Jānis Esenberģis–Hess, pseid. Torņakalna Jānis)
Dzimis 1862.09.04. Jelgavas apr. Lielsvētes pag. Upesprieku Daiļos, miris 1890.20.11. Rīgā.
Rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, aktieris. Mācījies Lielsvētes pagastskolā (1869-1872), Torņakalna zēnu elementārskolā (beidzis 1877). 1873 ģimene pārceļas uz Rīgu. 1877. gadā tēvs viņu ieliek Pihlava zāģētavā, lai izmācās par koku brāķeri. Saslimis ar tīfu, viņš divus gadus noguļ uz gultas, vēlāk gatavojās iestāties kā brīvprātīgais karaskolā. Diemžēl vājās veselības dēļ pēdējais nodoms neizdodas. Esenberģu Jānis piegriežas rakstniecībai un teātrim. Raksta „Rotā", „Baltijas Vēstnesī", tulko lugas, sevišķi Šekspīru, kā, piemēram, ,Sapnis vasaras naktī", raksta stāstus, sacer kuplejas un strādā kādu laiku kā suflieris Rīgas latviešu teātrī Ādolfa Alunāna vadībā. Tam atstājoties no teātra, Esenberģis uzskata par goda pienākumu sekot Alunāna trupai, bet neveselīgos apstākļos braukājot pa lauku skatuvēm, galīgi saslimst ar diloni un mirst 1890. gada 20. novembrī. Dzejnieka māsa, cienīdama brāļa piemiņu, no viņa kopotiem rakstiem ietaupījusi līdzekļus, ko ar testamentu uzticējusi Preses biedrībai uzcelt dzejniekam pieminekli. Šis darbs sekmīgi veikts un pēc jaunā, apdāvinātā tēlnieka Ed. Zāma meta izgatavotais piemineklis uzglabās redzamā veidā dzejnieka piemiņu nākamās audzēs.
Te apglabāta arī māsa Lizete (1867 - 1888) - aktrise un literāte, tēvs Dāvids, māte Dore u.c. tuvinieki.
Esenberģu Jāņa tēvs, Dāvids Hess-Esenberģis, bija pēc amata galdnieks un dreimanis, tā dēvētais smalkais amatnieks. Viņš bij apmeklējis skolu un mācēja rakstīt un lasīt. Tas bij neliela auguma vīrs, veselīgs un izturīgs, kurš sadzīvoja 76 gadus (dzimis1829. gadā un miris 1906. gadā).  Esenberģu Jāņa māte, Dore (dzimusi Janson) (1842-1914), bija 12 gadus jaunāka par vīru. Viņas tēvs bija pagasta būvmeistars. Skolā tā nebij bijusi; rakstīt neprata, bet lasīt mācēja. Tā bij reliģioza sieviete, kura cītīgi apmeklēja baznīcu un pie gadījuma nogāja ari citticībnieku dievnamā, lai noskatītos, kā kurā ticībā izved ticības kultu. Pēc dabas tā bij saticīga un labprāt mīlēja jauniešu sabiedrību. Savu vīru tā pārdzīvoja par 8 gadiem.

Natālija Anete Draudziņa bija latviešu pedagoģe, izglītības darbiniece.
Dzimusi latviešu zemnieku ģimenē Jonišķos. Izglītību ieguvusi Mežotnes pirmsskolā, privātā Bauskas augstākajā meiteņu skolā, Lomonosova sieviešu ģimnāzijā Rīgā. 1887. gadā Jelgavā nodibinājusi proģimnāziju. 1895. gadā nodibinājusi privātu četrklasīgu otrās šķiras meiteņu skolu Rīgā, kas 1910. gadā tikusi pārsaukta par Natālijas Draudziņas ģimnāziju, no 1895. līdz 1940. gadam Draudziņa bija skolas īpašniece un direktore.
1926. gadā Draudziņa tikusi apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Vēlāk (1933. gadā) par darbību Brīvības cīņu Sieviešu korpusā Natālija Draudziņa saņem valsts desmit gadu pastāvēšanas piemiņas medaļu.
Mirusi 1949.gadā. Viņu izvada no skolas uz Torņakalna kapiem.

 Teodors Koppe - dažādu orķestru diriģents.

 Maza rīdzeniecīte Lidija Šauriņa, par kuras bojā eju izlasīju to gadu presē.

Lai gan Torņakalna kapi tagad tiek kopti un tajos arī atļauts apbedīt kremēto tuvinieku urnas, tajos vēl ļoti daudz darāmā. Pieminekļi saplēsti, sagāzti. Dažu plākšņu atliekas savāktas pa vienu vietu, bet šīs jau nav visas.