Mārtiņa kapi ir vieni no senākajiem kapiem Pārdaugavā. Tie ierīkoti 1773.gadā, sākotnēji tika dēvēti par Āgenskalna kapiem un atradās Jāņa draudzes pārziņā. Kad tika uzcelta Mārtiņa baznīca, kapi 1852.gadā pārgāja jaunās draudzes rokās. Kapsētai bijis arī savs zvanu tornis, kas gan nav saglabājies, toties ir saglabājusies 1786.gadā celtā mastu šķirotāja Miķeļa Grindeļa kapliča. Augot Pārdaugavai, 19.gadsimtā paplašināta tika arī kapsēta. Bet padomju okupācijas laikā, 1951.gadā, pilsētas ieskautie kapi tika slēgti. Mārtiņa kapi ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tajos atdusas vairāki izcili latvieši – komponists Emīls Dārziņš, pirmais latviešu žurnālists Ansis Leitāns, ārsts un farmaceits Dāvids Hieronīms Grindelis, jau pieminētā mastu šķirotāja mazdēls. Pateicoties viņa nopelniem medicīnas jomā, dzimtas kapliča pieredzējusi labākas pārvērtības nekā vairums kapsētas piemiņas vietu. Arhitektoniski glītā ēka ir koši balts akcents un labi pamanāma no jebkuras vietas. Skumjāk noraudzīties uz zemē gulošiem krustiem vai tādiem, kas aplauzti sniedzas pretī debesīm. Pāris kapu plāksnes vēsta, ka te guldīts skolotājs, – mūslaikiem neierasta prakse ar klusu mājienu, ka laika zobs skar pat profesijas prestižu. Te ir arī samērā daudz kapu, uz kuriem redzami skandināviskas izcelsmes uzvārdi. Lai arī kapos ar zināmu regularitāti notiek talkas, pamestības gars ir stiprāks par rosību, un svecīšu vakaros starp garajām koku ēnām vīd tikai reta liesmiņa.
Līdz 1852.gadam Pārdaugavas iedzīvotāji piederēja pie draudzēm Vecrīgā. Kādā 1845.gada svētdienā vētrā apgāzās laiva ar dievlūdzējiem, kuri bija ceļā uz dievkalpojumu. Tādēļ gadu vēlāk, lielā reformātora Mārtiņa Lutera 300 nāves dienā, 1846.gada 18.februārī Lielā ģilde nolēma uzcelt Āgenskalnā (Hagensberg) koka baznīcu un nosaukt to Mārtiņa (Lutera) vārdā.
Dievnama celšanu un uzturēšanu atbalsīja Lielās ģildes vecākais Eberhards Mihaēls fon Blumerings (Eberhard Michael von Blumering) ar 20 tūkstošiem rubļu lielu dāvinājumu. Zemes gabalu baznīcas celšanai dāvināja Švarcmuižas īpašnieks Dr. Š. Švarcs.
17.gadsimtā Sāmsalas zemes tiesas tiesnesis, vēlākais Rīgas virskonsistorijas prezidents Heinrihs Hāgens (Hagen) šeit uzcēla nelielu muižiņu. 18.gadsimta sākumā par muižiņas īpašniekiem kļuva Bērensi (Berens). 1768.gadā ar šīs ģimenes pārstāvi Johannu Sofiju Bērensu (Johanna Sophia Berens) (1750 - 1806) apprecējās Rīgas birģermeistars Ādams Heinrihs Švarcs (Adam Heinrich Schwartz) (1740 - 1800) un vēlāk (1792) viņš muižiņu mantoja savā īpašumā un tā turpmāk dēvēta viņa vārdā. Mantojuma nosacījumi gan paredzēja, ka muižiņai jāsaglabā nosaukums "Hagenshof" un to jāsaglabā Švarcu dzimtas īpašumā. 1786.gadā iekļauta Rīgas pilsētas teritorijā. 1812.gadā Āgenskalna koka apbūvi, tuvojoties Napoleona armijai, nodedzināja.
Mūsdienās apskatāmā Švarcmuižas ēka ir celta ap 1850.gadu, taču muižas vēsture ir senāka, no tās izveidojusies viena no interesantākajām Rīgas vēsturiskajām priekšpilsētām - Āgenskalns. Āgenskalns (Hagensberg) savu nosaukumu 17.gadsimtā ieguvis tieši no šīs muižiņas.
Pašlaik redzamā muižas kungu dzīvojamā ēka celta agrākajā muižas centrā 19.gadsimta vidū. 19.gadsimta beigās muižas zemes sāka dalīt gruntsgabalos un pārdot apbūvei. 1853.gada dokuments liecina, ka uz Švarcmuižas zemēm (t.i. Āgenskalnā) jau ir 292 māju īpašnieki.
1851.gada 16.maijā tika likts baznīcas pamatakmens. Baznīcas būvprojektu izstrādāja arhitekts Johans Daniels Felsko. 1851.gada novembrī būvmeistars Krīgers sāka celt arī mācītāja māju, netālu no muižas Mārtiņa ielā. (Tagad Mārtiņa ielā 3)
Dāvids Hieronīms Grindelis cēlies no Rīgā
ieceļojušu latviešu namnieku Grunduļu dzimtas. Viņa vectēvs Mārtiņš Grundulis
piedzima kā zemnieks, bet tēvs Miķelis Grundulis (Grindelis) bija Rīgas brāļu
draudzes loceklis, turīgs mastu šķirotājs, kas ieguva Rīgas pilsoņa tiesības.
Māte - Katrīne Mānikene. Grindelis 1802. gada 11. maijā apprecējās ar Viktoriju
Regīnu Volejdu no Kēnigsbergas. Pēc sievas nāves 1808. gadā, tā paša gada 26.
jūnijā apprecējies otrreiz - ar Amāliju Elizabeti Šmiti no Pērnavas. 1810. gadā
ģimenē piedzima dēls Georgs, vēlāk Krievijas armijas ārsts un dzejnieks vācu
valodā. Grindeli ir pieņemts uzskatīt par pirmo latviešu zinātnieku.
Augusts Melkus – skolotājs un Jāņa draudzes Āgenskalna kapu pārzinis.
Jānis Berķis - ģenerālkonsuls, Ārlietu ministrijas Saimniecības un finanšu
nodaļas vadītājs.
Roberts Hermuts (Herrmuth) - aptiekārs
un dažu aptieku īpašnieks, par ko liecina ieraksts 1883.gada ieraksts Rīgas
uzņēmumu reģistrā.
Andrejs Priedkalns. Kā teikts uz viņa kapa pieminekļa - Trešās Krievijas valsts domes Rīgas strādnieku deputāts, slimo un bērnu draugs.
Viņš bija latviešu ārsts un sabiedriskais darbinieks. 3. Krievijas Valsts domes deputāts (1907-1912), Vidzemes guberņas komisārs (1917), Iskolata sanitārās nodaļas vadītājs (1917—-1918), Rīgas pilsētas bērnu slimnīcas galvenais ārsts (1919-1923).
Andrievs Priedkalns dzimis 1873. gadā Tirzas pagasta "Kalnadaukšānu" mājās kalpa ģimenē. Pēc mācībām Vecpiebalgas draudzes skolā Priedkalns Cēsīs nokārtoja tautskolotāja eksāmenu un strādāja par skolotāju Krapes skolā, pēc tam Rīgā. 1898. gadā viņš iestājās Maskavas universitātes medicīnas fakultātē, kuru beidza 1903. gadā. Strādāja par Madlienas ārstu un piedalījās 1905.gada revolūcijas notikumos. 1907. gadā viņš kā LSDSP kandidāts tika ievēlēts 3. Krievijas Valsts domē. Savas deputāta darbības laikā viņš līdz 1912. gadam iesniedza 1911 oficiālus pieprasījumus par soda ekspedīciju darbību Latvijā un par Latvijas pašvaldību reformas projektu.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Priedkalns 1915. gadā kļuva par latviešu bēgļu ārstu Petrogradā. 1916. gadā tika arestēts un ieslodzīts Petrogradas Krestu cietumā. Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība viņu kā politisko ieslodzīto atbrīvoja no cietuma un 1917. gada 3. aprīlī iecēla par Vidzemes guberņas komisāru. Iskolata Latvijā viņš pildīja Iskolata sanitārās nodaļas vadītāja pienākumus Valkā. Pēc posteņa likvidēšanas turpināja ārsta praksi Valkā un bija lektors Valkā organizētajā Tautas universitātē. Pēc LPSR nodibināšanas viņš 1919. gada janvārī Valkā izveidoja pirmo bezmaksas ambulanci Latvijā un bija Valkas apriņķa tautas veselības nodaļas vadītājs. Latvijas Republikas Pagaidu valdība 1919. gadā viņu iecēla par Rīgas pilsētas bērnu slimnīcas galveno ārstu. Miris 1923. gadā.
Teodors Taube - vācbaltiešu izcelsmes Latvijas luterāņu mācītājs.
Kalpoja Rīgas Sv.Mārtiņa baznīcas vācu draudzē. No 1881. līdz 1886. gadam
studēja teoloģiju Tērbatas universitātē. Stažējās Jaunpiebalgā. Ordinēts 1888.
gadā. Vēlāk darbojās Rīgas Sv. Mārtiņa draudzē. Kad draudze sadalījās latviešu
un vācu daļā, kļuva par vācu draudzes mācītāju.
LSPR laikā komunistu arestēts, nošauts Centrālcietumā īsi pirms komunistu atkāpšanās no Rīgas.
LSPR laikā komunistu arestēts, nošauts Centrālcietumā īsi pirms komunistu atkāpšanās no Rīgas.
Juris Caunītis dzimis 1826. gada 30. augustā Inčukalna Galaeniņos pārtikuša saimnieka ģimenē. Viņa dzīves ceļu līdzīgi daudziem citiem pirmās latviešu inteliģences pārstāvjiem noteica tas, ka vecāki dēlam deva izglītību tāpēc, ka veselības dēļ tas nebūtu varējis apsaimniekot mājas, kļūt par zemkopi. Tā nu viņš uzsāka mācības Ropažu draudzes skolā, kur audzināšana notika pamācoši reliģiozā garā, kā tas bija pieņemts 19. gadsimta pirmajā pusē. Viens no pirmajiem pagājušā gadsimta latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem.
"Londonas
avīze" 1996.gada 9.septembra numurā raksta: "Es nāku no mazas
tautas, un tajā es aiziešu rīt kā latvietis caur un cauri, un mani
nepārkrustīt.
Ar šīm Knuta
Skujenieka dzejas rindām aktrises Ārijas Stūrnieces izpildījumā Rīgas Mārtiņa
kapos 2.septembrī izskanēja piemiņas bridis, kas bija veltīts vienam no
pirmajiem pagājušā gadsimta latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem — Jurim
Caunītim (1826. g. 30. aug. — 1861. g. 1. dcc). Zīmīgi, ka mūsu laika biedra dzejolī
izteiktā doma sasaucas ar Jura Caunīša centieniem pagājušajā gadsimtā.
Strādādams par skolotāju pēc Cimzes skolotāju semināra beigšanas, Juris
Caunītis vispirmām kārtām cīnījās par latvietības nostiprināšanu. Tā bija pirmā
balss, kas lika latviešu skolotājiem apzināties, ka latvieši nav iznīkstoša cilts,
bet tauta, kura ir un kurai jāpastāv. Viņš bija pirmais no jaunlatviešiem, kas
nodibināja kontaktus ar strādniekiem, tekstilrūpnieka Tilo fabrikā izveidodams
svētdienas skolu pieaugušiem, vēlāk arī tā dēvēto tautībnieku pulciņu, kura galvenais mērķis bija latviešu nacionālās pašapziņas
modināšana."Viņš bija viens no pirmajiem," — tā savā publikācijā
rakstīja Valdemārs Ancītis. Un tiešām, iepriekš pieminētām darba jomām varam
pievienot pārējās — izveidotā strādnieku bibliotēka Tilo fabrikā bija pirmā
grāmatu krātuve Rīgā pēc Kr. Valdemāra radītās bibliotēkas Ēdolē. Viņš bija arī
viens no pirmajiem literatūras kritiķiem Latvijā, kas ievadīja pirmo īsto
polemiku latviešu literatūras vēsturē. Jurim Caunītim pieder arī pirmie dziesmu
krājumi — 100 dziesmas un ziņģes ar notīm jaunekļiem par latu (1858. g.) un
"Dziesmu kronis. 100 dziesmiņas uz vienu un vairāk balsīm, dziedamas
skolas bērniem" (1. izd. 1861., 2.—1867., 5.—1884. g.), kuri iznāk jau
labu laiku pirms Jāņa Cimzes slavenās "Dziesmu rotas". Šos un vēl
citus faktus no Jura Caunīša dzīves piemiņas brīdī kapos atgādināja Rīgas
domnieks Romāns Pussars un mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš. Rīgas Latviešu
biedrības pārstāvji piebilda, ka pirmos statūtus gan vēlāk nodibinātai
biedrībai jau 1860. gadā izstrādāja Juris Caunītis kopā ar Bernhardu Dīriķi un
Kasparu Biezbārdi. Piemiņas brīža viesi bija arī Zinātņu akadēmijas pārstāvis
Jānis Stradiņš, Rīgas pilsētas Domes priekšsēdētājs Māris Purgailis, Kurzemes
rajona valdes pārstāvji u.c. Ar muzikāliem priekšnesumiem sanākšanu kuplināja
E. Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi, Imantas ģimnāzijas zēnu koris
"Auseklītis". Bet par pieminekļa atjaunošanas ideju un
organizatorisko veikumu tā tapšanā jāpateicas vēsturniekam Oļģertam Aunam, kā
arī Rīgas nacionālās frakcijas domniekiem par materiālās palīdzības
izkārtošanu. Juris Caunītis nav vienīgais pagājušā gadsimta censonis, kurš ar
savu neatlaidīgo cīņu par latviešu nacionālās kultūras veidošanu var kalpot šodienas
jaunatnei par paraugu. Liekas, ka klātesošo cilvēku, īpaši skolnieku acīs
varēja saskatīt, ka turpmāk šī kapa vieta ar zāli neaizaugs."
Antons Laimiņš dzimis Vidzemē Jaunpiebalgas apriņķī Abrupjos zemnieka ģimenē. Tiekdamies pēc izglītības, viņš iestājās Valkas skolotāju seminārā, tur sekmīgi nobeidzot pagasta skolotāju kursus 1877.gadā. Vēlāk strādāja vairākās lauku skolās Vidzemē, kā arī Lubānas Rupsalas palīgskolā. Daudzu skolas grāmatu autors. Komponista Emīla Dārziņa mātes brālis, pie kura Emīls dzīvojis, kad devies uz Rīgu mācīties.
Pēteris Rozenbergs savu pirmo
izglītību guva Leimaņu pagastskolā, kuru apmeklēja no
1880. līdz 1881. gadam. Pēc tam viņš pārgāja uz Kaibēnu skolu, kur tolaik kā
skolotāji darbojās brāļi Kaudzīši. No 1884. līdz 1888. gadam Rozenbergs mācījās
Vecpiebalgas draudzes skolā. Beidzot viņš iestājās Rīgas pilsētas ģimnāzijā,
kuru beidza 1892. gadā.Līdzekļu trūkuma dēļ Rozenbergs pēc ģimnāzijas beigšanas
vienu gadu nodzīvoja tēva mājā, kur strādāja visādus darbus. Tomēr viņa pēc
atziņām slāpstošais gars nevarēja apmierināties ar kluso lauku dzīvi. Aizņēmies
vajadzīgo naudu, tas 1893. gadā iestājās Tērbatas augstskolas teoloģiskajā
fakultātē. Lai labāk iemācītos vācu valodu, Rozenbergs apmetās pansijā pie
skolotāja I. Dīriķa, kura meitu Mariju tas vēlāk aprecēja. Nobeidzis savu
kandidāta gadu pie prāvesta Kārļa Kundziņa Smiltenē, Rozenbergs 1901. gadā
Rīgas Doma baznīcā tika iesvētīts par Valmieras apriņķa palīgmācītāju.
1903. gadā Rozenbergu ievēlēja par mācītāju Straupes draudzē. Te viņš
pārdzīvoja arī grūtos revolūcijas laikus. Reiz viņš ticis aicināts runāt kādā
mītiņā. Rozenbergs arī pieņēmis uzaicinājumu, tomēr nerunājis par uzdoto tēmu,
bet gan par to, kas patlaban nospieda viņa sirdi. Sapulcē izcēlās liels
troksnis, tā ka pārējie runātāji nemaz netikuši pie vārda. Kad Rozenbergs
aizgājis, lielākā sapulces daļa tam sekojusi. Ar savu dedzīgo uzstāšanos viņš
bija iemantojis daudz draugu. Bet radās arī ienaidnieki, kas tīkoja pēc jaunā
mācītāja dzīvības. Savu laulāto draudzeni un mazo bērnu Rozenbergs aizsūtīja uz
drošāku vietu, bet pats uzticīgi palika savā darbā. 1907. gadā Rozenbergs tika
aicināts uz Lielvārdi. Lielvārdes mācītājs bija kritis no slepkavu rokām, un
tāpēc šo vietu neviens labprāt negribēja ieņemt. Rozenbergs to uzskatīja par
misiju; viņš tika aicināts un gāja.
1911. gadā
Rozenbergu sauca uz Rīgu Mārtiņa draudze, kurā viņš bija strādājis
jau 1901. gadā un guvis lielu piekrišanu. Te nu viņa priekšā atvērās plašs
darbalauks, kurā tas varēja lietot savus nenogurstošos spēkus. Rozenbergs bija
ne tik vien fiziski stiprs cilvēks, bet arī viņa gars nepazina noguruma.
Neviens darbs to neatbaidīja, nekur viņš neatrāva savu palīdzīgo roku. Sevišķi
rosīgi Rozenbergs cīnījās pret alkoholu, redzēdams lielo postu, kuru tas nodara
viņa draudzē, kas sastāvēja pa lielākai daļai no trūcīgiem ļaudīm. Gan baznīcā
no kanceles, gan iknedēļas Zilā krusta sapulcēs viņš karoja pret šo cilvēces
lielāko ļaunumu. Šim darbam bija daudz panākumu un svētības. Arī nabagu
kopšanai Rozenbergs piegrieza lielu vērību. Te viņu atbalstīja rosīgā dāmu
komiteja. Pasaules karam sākoties, radās jauns darbalauks. Nodibinājās
Sarkanais Krusts, kurā Rozenbergs bij dedzīgs līdzstrādnieks. Savā draudzē viņš
izveidoja lazareti ievainotiem karavīriem ar 20 gultām, kuru skaits vēlāk tika
palielināts līdz 35. Arī par bēgļiem bij jāgādā. Te nu atkal Rozenbergs bija
viens no pirmajiem, kas ķērās pie darba. Lai sagādātu vajadzīgos līdzekļus
latviešu bēgļu apgādāšanai, viņš vairākkārt brauca uz Pēterpili. Vācu okupāciju
Rozenbergs sajuta kā nastu. Kad 1918. gadā Sinode gribēja sūtīt ķeizaram
Viļumam pateicības telegrammu, tad Rozenbergs bij tas, kas pacēla savu balsi
pret to. Pienāca visgrūtākais pārbaudījumu gads – 1919. Lielinieki ienāca Rīgā
jau janvāra sākumā. Tumšas, drūmas dienas sākās latvju tautas dzīvē. Lielinieku
režīms kļuva arvienu stiprāks; arvienu vairāk tika ierobežotas Baznīcas
tiesības. Rozenbergs bez bailēm devās pie lielinieku komisāra, lai dabūtu
atļauju noturēt aizliegtos dievkalpojumus. Beidzot viņam tas arī izdevās. Bet
drīz pēc tam apcietināja gandrīz visus Rīgas mācītājus. Draudzes palika bez
vadības... Pienāca arī Rozenberga kārta. Viņu 2. aprīlī apcietināja. Jau nedēļu
iepriekš mācītāja dzīvoklī bija izdarīts bruņots ielaušanās mēģinājums.
Septiņas nedēļas Rozenbergs pavadīja Rīgas Centrālcietumā. Te viņam lika
skaldīt malku, ko tas arī labprāt darīja. Ar savu drošo prātu un stipro ticību
viņš stiprināja arī savus cietuma biedrus, ik dienas noturēdams lūgšanas
latviešu, vācu un krievu valodā. 20. maijā Rozenbergu gribēja vest uz Cēsīm,
bet lieta novilcinājās. Pāris dienas vēlāk lielinieki atstāja Rīgu, un viņš
kļuva brīvs. Mira no tīfa.
Fricis Gulbis bija latviešu fiziķis. Latvijas Universitātes, Baltijas universitātes un Makmastera universitātes profesors Hamiltonā Kanādā. Vairāku fizikas mācību grāmatu autors latviešu valodā. 1919-1944.g. Latvijas Universitātes Fizikas institūta dibinātājs un vadītājs. Viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem (1944). Baltijas universitātes izveidotājs un pirmais prezidents (rector magnificus). Trimdas latviešu sabiedriskais darbinieks.
Dzimis 1891. gada 19. janvārī Nodegu muižas "Ezergaiļos" zemnieka Jāņa Gulbja un viņa sievas Margrietas ģimenē. Viņa mātes pusbrālis bija publicists Ernests Rolavs. Mācījās Nodegu pagasta un Aizputes pilsētas skolās, pēc tam 1906-1911.g. Liepājas reālskolā. 1911-1916.g. studēja fiziku Pēterburgas universitātē, pēc kuras beigšanas bija asistents Pēterpils Meža institūtā un Psihoneiroloģiskajā institūtā. 1917. gadā pārcēlās uz jaundibināto Permas universitāti. Krievijas pilsoņu kara laikā viņš atgriezās Pēterpilī, kur bija Pēterpils Universitātes asistents un Optiskā institūta līdzstrādnieks.
Pēc Latvijas Augstskolas dibināšanas 1919. gadā F. Gulbis atgriezās dzimtenē un sāka strādāt par fizikas docentu, 1920. gadā papildinājās Berlīnes universitātē. Vēlāk, 1926.gadā viņu ievēlēja par vecāko docentu un ārkārtas profesoru. F. Gulbis bija Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns (1930-1932, 1936-1938, 1940, 1941-1943) un LU prorektors (1933-1936). Veica pētījumus rentgenstaru fizikā un metālu atomfizikā, uzrakstīja mācību grāmatu "Eksperimentālā fizika" trīs sējumos. 1939.g. - Latvijas Fizikas un matemātikas biedrības priekšnieks.
1944. gada martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu par nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti un Baltijas valstu konfederācijas iespējamo veidošanu. Otrā pasaules kara beigās profesors Gulbis devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur 1944-1945.g. strādāja Greifsvaldes universitātē. 1945. gadā bija Lībekas Latviešu nacionālās komitejas prezidents, kopā ar E. Dunsdorfu un E. Leimani vērsās pie britu okupācijas zonas varas iestādēm ar lūgumu dibināt latviešu akadēmisko skolu Ziemeļvācijā. No 1946. gada 9. janvāra līdz 1948. gada 30. septembrim viņš bija Baltijas universitātes prezidents Hamburgā un Pinebergā. Pēc laikabiedru atmiņam izrādīja spītīgu gara varonību mijiedirbē ar britu Militārās pārvaldes ierēdņiem. 1948. gada beigās profesors Gulbis saņēma Lady Davis fonda zinātnisko stipendiju un emigrēja uz Hamiltonu Kanādā, kur strādāja par profesoru atomfizikas nozarē Makmastera universitātē. Nesekmīgi mēģināja atjaunot Baltijas universitāti Ziemeļamerikā. Ievēlēts par Kanādas Latviešu nacionālas apvienības prezidentu, lasīja lekcijas par Latviju un Baltijas valstīm.
Miris no miokarda infarkta Hamiltonā 1956. gada 14. janvārī, apglabāts Dantesa kapsētā. Otrā pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā 2001. gadā profesoram Fricim Gulbim pie bijušās LU Fizikas institūta ēkas Kronvalda bulvārī 4 atklāja piemiņas plāksni. (materiāli no nekropole.lv)
Anna Dārziņš - komponista Emīla Dārziņa dēla Volfganga sieva. Anna Dārziņa, pirms laulībām Anna Ozoliņa, dzimusi 1911. gada 15. augustā, 1937. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Ģ. Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, studiju gados bijusi gleznotāja Valdemāra Tones modelis.
Anna Dārziņa
daiļrades sākuma gados gleznoja tradicionāli reālistiskā manierē, izmantojot
klusināti tumšu krāsu gammu. Iebraucot Vācijā, tapa sentimentālas tautumeitas
vēsturiskos tērpos, kuras labprāt pirka gan bez dzimtenes palikušie latvieši,
gan, kā var izlobīt no sarakstes, arī amerikāņu virsnieki. Tās gleznotas
galvenokārt ar pasteļkrāsām, jo dabūt eļļas krāsas nebija iespējams.
Pārceļoties uz ASV, lai nopelnītu iztiku, viņa nodarbojās ar fotoportretu
izkrāsošanu. Paralēli māksliniece gleznoja klusās dabas un portretus,
izmantojot gaišu, caurspīdīgu krāsu gammu. Gleznas viņa fotografēja,
melnbaltajiem attēliem aprakstot krāsu toņus, koptoni. Tas bija Annas Dārziņas
maizes darbs, ienākuma avots, un svarīgi bija saglabāt atmiņā izdevušos darbus,
kādus pieprasīja pircēji. 1955. gadā
Dārziņi pārcēlās uz dzīvi Sietlā. Annas Dārziņas
vārds iekalts arī kapakmenī Dārziņu dzimtas kapos Mārtiņa kapsētā Rīgā. (http://www.studija.lv/?parent=2027)
Volfgangs Dārziņš (1906-1962) – Emīla Dārziņa dēls. Volfgangs bija precējies ar gleznotāju Annu Dārziņu. 1929. gadā
beidzis Latvijas Konservatorijas Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasi,
1934. gadā beidzis Nadeždas Kārkliņas klavieru klasi. Strādājis vairākos
laikrakstos par mūzikas kritiķi, tai skaitā "Latvis",
"Rīts", "Tēvija". 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, pēc
sešiem gadiem pārcēlies uz dzīvi ASV. ASV laikā no 1950. līdz 1955. gadam
bijis Spokanas konservatorijas pedagogs. Strādājis Vašingtonas universitātes
mūzikas skolā, diriģējis Amerikas baznīcu korus. Volfganga un
Annas Dārziņu vārdi iekalti arī kapakmenī Dārziņu dzimtas kapos Mārtiņa kapsētā
Rīgā.
Marija Dārziņš (1879-1961) - komponista Emīla Dārziņa sieva, dzimusi
Mālpilī, mirusi Sietlā, ASV. Apprecējās 1903.gadā. Dēls - Volfgangs (1906 -
1962) un meita Laima-Tatjana (1908 - ... ), kura mirusi bērnībā. Marijas un
Volfganga vārdi iekalti arī kapakmenī Dārziņu dzimtas kapos Mārtiņa kapsētā
Rīgā.
Marija Dārziņš (1854-1937)
– komponista Emīla Dārziņa māte. 1866. gada rudenī Marija sāk
iet skolā. Tēvu par to piezobo. Uz 90 zēniem skolā ir tikai 6 meitenes. Mācās 2
ziemas, sekmes ļoti labas. Tā ir draudzes skola, kuru labi
nostādījis vietējais mācītājs Kēlbrants. Skolmeistars Ulpe, kuram daudz bērnu
un maz laika, nodarbina meitenes mājas darbos. Marija ir ļoti čakla un tīrīga. Skolā
lielu vērību piegriež dziedāšanai, māca bērnus četrbalsīgi dziedāt. Vasarās
meitene iet ganos un reizē dara 3 darbus – gana lopus, ada un
dzied. 1871. gada maijā Marijai paliek 17, viņa tiek
iesvētīta. 1872. gada 25. jūnijā
salaulājas ar Andžu Dārziņu, kuru īsti nemīl, jo viņa dēļ spiesta pamest savu
īsto mīlestību, Abrupkroga krodzinieka dēlu Jēkabu Zvaigznīti. 1874.
gada 10. martā piedzimst Jānis Dārziņš. Jaunajai sievai nav
dzīvības spēka, un arī bērniņš pēc mēneša (12. aprīlī) miris. 1875.
gada 22. oktobrī dzimis Emīls Dārziņš. 1877.
jūnijā dzimis Ernsts Hermanis Rūdolfs Dārziņš. Puisītis
ļoti vārgs. 1878. gadā 10
mēnešus vecs mirst. 1879. Gadā dzimis Hermanis
Dārziņš (miris 1903.). Māte ziedoja savu mūžu bērniem,
kuru liktenis izvērtās traģisks. Nomira 1937. gadā, allaž sērodama
par zaudētajiem tuviniekiem. Emīls Dārziņš - dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņa skolā, kur viņa tēvs bija skolotājs. Tēva vadībā sāka apgūt klavierspēli, mācījās Rupsalas un Vecpiebalgas skolās. 1891. gadā pārcēlās dzīvot uz Rīgu pie mātes brāļa un jau 1892. gadā komponēja savu pirmo dziesmu "Jūs, kalni, un jūs, lejas", kas tika iespiesta žurnālā "Austrums". 1889. gadā iestājās Pēterburgas konservatorijas Luisa Homiliusa ērģeļklasē, bet 1889. gadā tika uzņemts Nikolaja Rimska- Korsakova kompozīcijas klasē. 1901. gadā viņš finansiālu grūtību dēļ atstāja konservatoriju un atgriezās Rīgā, kur vadīja igauņu biedrības kori "Imanta" un rakstīja recenzijas. No 1903. līdz 1904. gadam Dārziņš strādāja par dziedāšanas skolotāju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Ata Ķeniņa meiteņu skolā. 1903. gadā viņš apprecējās ar Mariju Deideri. 1906. gadā viņiem piedzima dēls Volfgangs. 1908. gadā piedzima meita Laima - Tatjana. Pēc ģimenes nodibināšanas viņš pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas un rakstot recenzijas laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Balss", žurnālos "Mūzikas Druva" un "Zalktis", vēlāk "Dzimtenes Vēstnesī" un "Latvijā". Šajā laikā pasliktinājās viņa attiecības ar citiem latviešu mūziķiem, īpaši ar Andreju Jurjānu, kurš sauca viņu par diletantu un apvainoja plaģiātismā. Dārziņu aizstāvēja krievu komponists Aleksandrs Glazunovs, bet negatīvu atsauksmi par viņa orķestra mūziku atsūtīja somu komponists Jans Sibeliuss. Emīls Dārziņš iznīcināja visus savus simfoniskos darbus, bet 1910.gada naktī no 17. uz 18. augustu (31. augustā pēc jaunā stila) viņš pakrita zem vilciena Zasulauka stacijā un gāja bojā. Apglabāts Āgenskalna Mārtiņa kapos.
Emīla Dārziņa pazīstamākais darbs "Melanholiskais valsis" tika atjaunots pēc viņa nāves, bet nepabeigta palika opera „Rožainās dienas”. Nerealizēta palika iecere komponēt operu “Pērļu zvejnieks”.
Emīla Dārziņa dzimtas kapa piemineklis atrodas Krēslas ielas pusē un ir viegli pamanāms, pateicoties tā slaidajai vertikālei. Komponists apbedīts 1910.gadā, bet piemineklis tapis no 1912. līdz 1913.gadam. Tā autori – Burkards Dzenis un Teodors Zaļkalns.
Kapa vieta sava ķermena ziedotājiem medicīnas vajadzībām. 2015.gada jūlijā izveidota īpaša piemiņas vieta tiem cilvēkiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnai un zinātnei Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) anatomikumā. Pīšļu apglabāšanas ceremonijā piedalījās katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu garīdznieki. Zemē tika guldītas astoņas urnas ar 29 cilvēku pīšļiem (gan vēl no padomju laikiem, gan pēdējos gados kremēti). Garīdznieki un RSU pārstāvji izteica pateicību tiem cilvēkiem, kas veltījuši sevi zinātnei, medicīnas studijām, jo tas darīts svēta mērķa vārdā – dzīvības glābšanai, “lai tās slimības, kas bija nāvējošas, kļūtu par ārstējamām”.
RSU Anatomijas
un antropoloģijas institūta direktore profesore Māra Pilmane minēja, ka šis ir
unikāls notikums: “Šādi dievkalpojumi un bēres ir reta parādība, mēs esam
pirmie, kas tādas rīko Baltijas reģionā un daļēji arī visā Eiropā. Desmit gadus
cīnījāmies par vietu kapsētā, kamēr tādu esam ieguvuši Mārtiņa kapos.”
Agrāk – padomju okupācijas
laikā – kauli tikuši dedzināti un sadedzināto ķermeņu pelni un atliekas
apraktas turpat anatomikuma dārzā, tagad tiem būs piemērota vieta kapsētā.
M. Pilmane piebilst, ka šāda pīšļu apbedīšana Mārtiņa kapos varētu notikt
reizi piecpadsmit gados.
Vairākās ar
medicīnu saistītās Eiropas augstskolās tradicionāli notiek aizlūgumi, kuros
tiek sacīti pateicības vārdi cilvēkiem, kas sevi ziedojuši zinātnei, bet dažādu
iemeslu dēļ viņu mūža ritējuma loks simboliski nav noslēdzies. 2002. gadā RSU
kļuva par pirmo augstskolu Baltijas valstīs, kas aizsāka Pateicības
dievkalpojumu tradīciju.
M. Pilmane ar
vislielāko cieņu runā par cilvēkiem, kuri savu ķermeni pēc nāves novēlējuši
medicīnai, un izsaka pateicību. “Un lai viņiem vēl ilgs mūžs! Bet preparēšana
ir absolūti nepieciešama topoša ārsta apmācības ciklā, jo katrs cilvēks ir
individuāls, neatkārtojams un tikai plastmasas modeļi šādu pilnīgu informāciju
par cilvēka unikalitāti nesniedz! Turklāt pasaules vadošās modernās augstskolas
jau atklāti Pasaules anatomu asociāciju federācijas kongresā ir atzinušas, ka
ir laiks atgriezties pie preparēšanas medicīnas studentu apmācībā.”
Anatomikumā
patlaban ir 24 mirušo ķermeņi, kurus izmanto mācību un zinātnes vajadzībām. Pēc
noteikta laika, kad ķermeni beidz preparēt, tas tiek kremēts.
Lai atļautu vai
aizliegtu izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, cilvēkam ir
jāuzraksta iesniegums Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP). Ziņas
par šo atļauju vai aizliegumu tiek uzkrātas Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt šīs
ziņas PMLP pēc rakstiska pieprasījuma izsniedz ārstniecības, izglītības un
zinātnes iestādēm, kurām ir tiesības nodarboties ar dzīva vai miruša cilvēka
audu un orgānu izņemšanu un izmantošanu.
PMLP informē,
ka kopumā šo iespēju atļaut vai aizliegt izmantot ķermeni, audus vai orgānus
pēc nāves laika periodā no 2002. līdz 2013. gadam ir izmantojuši 1165 personas,
no kurām 445 devušas atļauju, savukārt 720 – aizliegumu. Statistika par
pagājušo gadu liecina, ka iesniegumu ar atļauju izmantot savu ķermeni mēnesī
uzraksta 2 – 10 cilvēki (kopā no janvāra līdz novembrim – 57). Līdz šim,
runājot par šo aizliegumu vai atļauju izmantot personas ķermeni, galvenokārt
sabiedrībā tika pieņemts, ka tādējādi tiek novēlēts kāda cilvēka glābšanai
nepieciešams orgāns (piemēram, nieres transplantācijai). Tomēr iesniegums tikai
paredz iespēju izvēli “atļaut” vai “aizliegt”, nevis izvēli – “ķermeni” vai
“orgānus”. Tātad, ja persona iesniegumā raksta, ka atļauj, tad tas nozīmē, ka
ļauj izmantot visu savu ķermeni. Pārsvarā sevi anatomikumam novēlot vientuļi cilvēki,
kam nav piederīgo. Bet, ja piederīgie ir, vai tas nozīmē, ka kādu var sagaidīt
nepatīkams pārsteigums, proti, visas mirstīgās atliekas nonāk mediķiem un
tuviniekiem nepaliek nekā ko apbedīt? M. Pilmane piekrīt, ka iesnieguma
forma nav līdz galam korekta, jo, piemēram, Zviedrijā esot detalizētāka forma.
Tomēr Veselības ministrijas pārstāvji uzsver, ka minētā atļauja nenozīmē, ka
persona noteikti kļūs par donoru vai viņa ķermenis pēc nāves tiks izmantots
zinātnei. Tā ir atļauja, ka noteiktos apstākļos personas orgāni vai ķermenis
var tikt izmantoti citu cilvēku dzīvības glābšanai. Un tas nenozīmē, ka
piederīgajiem nebūs iespējams pēc tam apbedīt savu tuvinieku – viss atkarīgs no
palicēju vēlmes.
Bet jebkurā
gadījumā – katrs, kurš zina, ka viņa tuvinieks ir ziedojis sevi medicīnas
zinātnei, tagad varēs apmeklēt īpašo piemiņas vietu Mārtiņa kapos. Pēc kāda
gada te varētu būt arī īpašs piemineklis, uz kura nebūs mirušo cilvēku vārdi,
bet tikai teksts: “Mūžīgu mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīga gaisma lai plūst
pār tiem!”
Adrese: Rīga, Slokas iela 36
