.JPG)
(1).JPG)
(1)(1).JPG)
(1)(1)(1).JPG)
1930.gados dzirnavu īpašnieks bija E.Namnieks.
Valmieras rajona laikrakstā “Liesma” 1947.gadā publicēta kāda zemnieka vēstule: “Miegupes dzirnavas Mūru ciemā agrāk apkalpoja plašu apkārtni un bija pazīstamas ar labu darbu. Tajās labību pārstrādāšanai veda ne vien Kauguru, bet arī kaimiņu Jaunvāles, Mārsnēnu un Liepas pagastu zemnieki. Tagad stāvoklis mainījies. Dzirnavās labprāt nemaļ savu labību pat tuvējie zemnieki. Vispirms, nepieļaujama ir slūžu ierīces izpostīšans, izzāģējot paceļamās šices un to vietā liekot dēļus. Turbīna ir nonākusi tādā stāvoklī, ka ilgi vairs nekalpos. Maļakmeņi vienādi blīvi nepieguļ, tāpēc graudi netiek labi samalti un bieži iznāk pusnesamalti, tāpat putraimi un grūbas iznāk ar miltu piemaisījumu, sēnalām un bez vētīšanas tie nav lietojami. Dzirnavu ierīcei netiek izdarīti nekādi remonti. Vairākas reizes ir konstatēti iztrūkumi pēc samalšanas 10-15 kg. Vai pārtikas rūpniecības kombinatam nav iespējams novērst trūkumus un panākt darba uzlabošanu? Neatbildīgā un nolaidīgā rīcība jāizbeidz.”
2014.gada e-liesma.lv publicē rakstu par to, ka dzirnavām esot jauns saimnieks: “Mūrmuižā pamanīju rosību pie ilgus gadus pamestībā atstātām un par graustu jau kļūt sākušām kādreizējām Miegupes dzirnavu ēkām. Uzzināju, ka tās un arī šīm ēkām piegulošā zeme, sākot no autobusa pieturas vietas augšā uz ceļa līdz pat Miegupes pusei, nu ir nonākušas Sergeja Melngārša ģimenes īpašumā.
Sergejs stāsta: «Šī vieta man ir tuva jau kopš jaunības. Atceros pat vēl gadus, kad te darbojās dzirnavas un ziemā ar ragaviņām vilkām šurp graudu maisus miltu malšanai. Kolhoza laikā gan dzirnavas pārstāja darbināt, te visu pārbūvēja, iztaisīja par tādu kā sadzīves pakalpojumu punktu, kurā gan pieņēma pārstrādei vilnu, gan bija frizētava un tika ierīkota arī veļas mazgātava. Kad kolhozs juka, viss šī pakalpojumu punkta inventārs tika izsolīts par pajām. Taču līdz ēku izsolei netika, jo tām jau bija pieteicies kādreizējais īpašnieks vai tā mantinieks. Toreiz, deviņdesmitajos gados, kad darbojos zemes komisijā un īpašniekiem devām atpakaļ viņiem kādreiz atņemtās mājas un zemi, uz šīm dzirnavām biju sācis mest aci, jo uzzināju, ka to atguvējiem nav skaidru ideju, ko ar atguvumu darīt. Noskaidroju jau, ka viņi gatavi to pārdot par 5000 latiem. Bet deviņdesmito gadu sākumā tā bija baigi liela nauda. Man pat puse no tādas toreiz nebija. Tikmēr sākās tā saucamie treknie gadi. Arī es nedaudz naudas biju iekrājis, bet dzirnavām un zemei cena bija uzaugusi līdz 50000 latiem. Jau domāju, ka man no sapņa tikt pie tām jāatvadās uz laiku laikiem. Turklāt par dzirnavu pirkšanu bija ieinteresējušies arī uzņēmīgi cilvēki no Valmieras, ēkai pat tika atkal pievilkta elektrība. Tomēr, cik zinu, arī kaulējoties par lielo cenu, tomēr nenopirka. Izrādījās, ka zvaigžņu stāvoklis arī tad novirzījās par labu man. Varbūt pat zināmā mērā to biju pelnījis, jo demolēt sāktajās telpās pusaudži bija iekūruši ugunskuru, ēka sāka degt. Labi, ka laikus to pamanījām un izdevās uguni apdzēst, bet iekšā daudz kas jau bija izdedzis. Pēc tam ilgus gadus pat īpašniekiem par dzirnavām nebija nekādas intereses. Viss te, pašā ciemata centrā, tā bruka un ieauga nezālēs un krūmos, ka pašvaldībai jau nācās īpašniekus par nesakoptību brīdināt. Neviens gan te neko sakopt nesteidzās, bet pagājušajā gadā mana sieva Vineta internetā pamanīja sludinājumu, ka šis īpašums tiek pārdots jau par apmēram tādu cenu, cik Valmierā pašlaik maksā labs vienistabas dzīvoklis. Āķis lūpā man jau bija, un vai gan ir salīdzināms tāds dzīvoklis ar īpašumu pagasta centrā, pie upes un ezera, kuram turklāt ir pamatīgi, vēl gadsimtus izturēt spējīgi mūri!”
Adrese: Valmieras novads, Kauguru pagasts, Mūrmuiža (koordinātes - 57.475592, 25.488365 )
