Tagadējā
baznīca nav pirmais dievnams Matīšos. Tai pašā vecā kapu
kalniņā jau senos laikos stāvēja koka baznīciņa, nosaukta tā
paša evaņģēlista Matēja (Mateuss) vārdā. Kad tā celta, to
nezinām. Zviedru valdīšanas sākumā 1624 /25 g. zemes revīzijas
aktos teikts, ka šis mūsu senču dievnams bijis jau ļoti vecs un
draudējis pat sagāzties Šī piezīme liek domāt, ka baznīca
celta jau daudzus gadus pirms zviedru varas nodibināšanās Vidzemē,
tā tad vēl poļu laikos. Un šie laiki bija latvju tautai un
luterticībai Vidzemē jo bargi laiki: zemnieki apspiesti līdz
pēdējai iespējai, daudzas baznīcas (arī Burtniekos) nodotas
katoļu garīdzniecībai, 1582. gadā nodibināts Cēsīs katoļu
bīskapa sēdeklis, plaši novadi (Valmiera, Burtnieki, Trikāta u.
c.) līdz 1622. gadam nodoti pilnīgi katoļu bīskapa pārvaldīšanā
un rīcībā.
Sakarā ar to izteiktas domas, ka arī pirmā
Matīšu baznīca nav bijusi luterāņu dievnams, bet gan kalpojusi
katoļu vajadzībām. Šīm domām tomēr piekrist nevaram, jo Matīši
kā Burtnieku novada sastāvdaļa piederēja pie Cēsu katoļu
bīskapa valsts, kādēļ katoļu baznīcu šeit katrā ziņā būtu
licis celt un apkopt pats katoļu bīskaps, bet mums ir ticamas
ziņas, ka mūsu pirmo baznīcu cēluši zemnieki, kas paši arī
iegādājušies savai baznīciņai zvanu. Tad
nāca zviedru laiki, pēc kara briesmām, posta, bada, atkal miers un
kārtība. Katoļu varas laiki izbeidzās un sākās gādība par
evaņģēlisma
ticību. Arī
pati mūsu zemnieku tauta ātri atspirga, pieņēmās turībā un
spēkā. Visu bijušo Cēsu katoļu bīskapa valsti karalis Gustavs
Ādolfs 1622. g. atdāvināja pārvaldīšanā savam kancleram
Akselim Uksenšernam (Oxenstierna). Uz šo vareno vīru, bet vēlāk
uz viņa mantiniekiem nu gūlās pienākums apgādāt arī
mūsu baznīciņu.
Kā tie to darīja? Tuvākas ziņas mums šeit trūkst, bet to mēs
zinām, ka zviedru laikos līdz 1678. gadam mūsu pirmā baznīca
skaitījās par Burtnieku Sv. Māras baznīcas filiāli (tāpat kā
tagad Jaunburtnieku baznīciņa). Matīšu baznīcu apkalpoja
Burtnieku mācītājs, noturot pats dievvārdus ik pēc divām
svētdienām
trešajā, bet pārējās svētdienās sūtot šurp savu palīgu. Pie
Matīšu baznīciņas turējās tā Burtnieku draudzes daļa, kas
atradās uz ziemeļiem no Briedes
upes, tā tad tagadējā Matīšu draudze bez Braslavas un Vecates
pagastiem.
1678.
g. Burtniekus un Matīšus apmeklēja karalis Kārlis XI, augstais
viesis vienu nakti esot pārlaidis arī
vēlākajā Matīšu mācītāja
muižā. Braucot garām Matīšiem, karalis ievēroja ceļa malā
uzkalniņā gandrīz sagāzušos baznīcu. Viņš apstājās, ievāca
ziņas un nolēma: šeit jāpaceļas staltai mūra baznīcai. Vēl
tai pat gadā karalis pavēlēja stāties pie jaunās baznīcas
celšanas darbiem. Lai nodrošinātu dievnama turpmāko pastāvēšanu
karalis nodibināja patstāvīgu Matīšu draudzi, pievienojot
Burtnieku draudzes Matīšu novadam Braslavas pagasta lielāko daļu
kopā
ar muižu un Vecates pagasta pusi bez muižas. Abi minētie pagasti
līdz tam laikam turējās pie Mazsalacas Sv. Annas baznīcas, kura
pati toreiz vēl bija Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīcas filiāle. Tā
1678. g nodibinājās tagadējā Matīšu draudze no bijušām
Burtnieku un Rūjienas draudžu daļām. Jaunās baznīcas celšanas
darbi tomēr negribēja sekmēties. Veca teika zin vēstīt, ka
vainīgs bijis velns, kas dienā uzmūrēto naktī
nojaucis, bet vēsturiskā patiesība liecina, ka vaina meklējama
naudas trūkumā: karalim nebija brīvu līdzekļu. Viņa
priekšgājēji bija izdāvinājuši gandrīz vai visas kroņa muižas
augstmaņiem, ģenerāļiem un muižniekiem. Šie dāvinājumi bija
domāti kā atalgojums par pakalpojumiem karalim un valstij un
zīmējās uz muižu pārvaldīšanu un lietošanu. Tomēr tik
bagātīgi apdāvinātie un viņu mantinieki prata izmantot karaļa
grūto stāvokli un panāca to, ka varēja sevi uzskatīt par muižu
īpašniekiem, kaut gan tie īstenībā bija tikai lietotāji. Karaļa
rīkojumus viņi nepildīja, par baznīcām un skolām negādāja,
apspieda zemniekus, bet pašam karalim un valstij trūka naudas
visnepieciešamākām vajadzībām. 1681. g. Kārlis XI uzsāka
tā saukto muižu redukciju, ņemot atpakaļ pārvaldīšanā un
lietošanā dāvinātās kroņa muižas. Arī pārējiem muižniekiem,
kas nevarēja skaidri pierādīt savas īpašnieku tiesības, bija
muižas jāatstāj jeb jāmaksā kronim piemērota rente. Turklāt
muižnieki no zemniekiem turpmāk drīkstēja prasīt klaušas
un nodevas ne vairāk par to, ko kronis katrā atsevišķā gadījumā
noteicis. Nu brīnišķīgā kārtā sāka uzlaboties zemnieku
stāvoklis, radās arī karalim bagātīgi līdzekļi valstiskiem
mērķiem. Arī visi Uksenšerniem dāvinātie plašie īpašumi tika
reducēti un pa daļām izrentēti.
Tagad radās arī iespēja
Matīšu baznīcas celšanu turpināt un pabeigt. To veica tajos
laikos parastā kārtā : muižturiem bija uzlikts pienākums dot
visu materiālu un algot amatniekus, bet zemniekiem — materiālus
pievest un kalpot dienas. Tā kā baznīca bij domāta samērā liela
un augsta, tad jaundibinātās Matīšu draudzes zemnieki vieni paši
nespēja šo darbu veikt, tādēļ
uz karaļa pavēli darbos bija jāpiedalās arī citu kroņa novadu
zemniekiem. Tā lasām, ka pat trikātiešiem bijuši jāsūta Matīšu
baznīcas celšanai 10 zirdzinieku un 25 kājnieki. Darbs būtu bijis
vēl grūtāks, ja draudzei tai
pašā laikā būtu bijusi jāiekārto vēl arī mācītāja muiža,
bet pēdējo, cik varam spriest, karalis ierādījis jau puslīdz
iekārtotu, lai gan diemžēl 2 kilometru attālumā no baznīcas.
1687. gadā darbi pavirzījušies jau tik tālu, ka jauno
dievnamu varēja iesvētīt. To izdarīja baznīcas vārda dienā,
21. septembrī.
Par šo
draudzes dzīvē svarīgo notikumu vēl šodien atgādina mums virs
baznīcas galvenās ieejas redzamais baznīcas ģērbonis: divi palmu
zari kā asinsliecinieka — uzvarētāja emblēma, un karaļkronis
ar monogrammu C XI (Kārlis XI) un gada skaitlis 1687.
Nebija
vēl visi darbi pabeigti: vēl trūka torņa, solu, ērģeļu un
kanceles. Bet dievvārdus tomēr jau varēja baznīcā noturēt. Kad
īsti pabeidza Matīšu baznīcas celšanas darbus, nevar noteikt, jo
visvecākie baznīcas dokumenti zuduši.
Matīšnieki
vēl ilgus gadus nožēloja, ka viņu baznīcai tomēr neizdevās
saņemt to
jumtu,
ko izpildot tēva novēlējumu, bija dāvinājis nākošais karālis
Kārlis XII: kapara plāksnes no Falunas (Zviedrijas) gan nonākušas
līdz Rīgai un draudzes vezumos, bet tad,
kad
atlicis vēl bija apmēram
vienas dienas brauciens,
garo vezumu
rindu apturējis kāds kareivisks lielskungs un dārgo kravu atņēmis.
Un vēl nesenā pagātnē matīšnieki
braucot
garām Katvaru muižai pieminēja:
„Lūk
mūsu baznīcas jumts". 1918. gadā okupācijas vara šo „Matīšu
baznīcas jumtu" no Katvaru
muižas
pils jumta noplēsuši un kā vērtīgu kara materiālu aizveduši.
Vai šis katrā ziņā loti vecais
stāsts dibinās uz patiesiem faktiem, tas nav vairs konstatējams.
Bet ja ņem vērā to laiku apstākļus, tad jāsaka, ka tajā
laikā tādas lietas varēja notikt. Bija sācies lielais Ziemeļu
karš. Kārļa XI nesaudzīgi veikto
muižu redukciju muižnieki sajuta kā netaisnību, daudzi no viņiem
slepeni, daži pat atklāti nostājās ienaidnieka pusē. Jaunais
karālis Kārlis XII atradās kara gaitās ārpus valsts robežām,
kārtība zemē sāka šķobīties. 1701. un 1702. gadā
krievi izpostīja Vidzemes austrumdaļu, bet 1709. gadā
tie laupīja, kāva, dedzināja visā
zemē.
1710. gadā
krita Rīga, zviedru laiki beidzās, sākās krievu laiki, un visa
mūsu tautas attīstība ņēma pavisam citu virzienu; uz ilgiem
laikiem bija zudis, ko tā
zviedriem valdot bija guvusi.
Nav aprakstāms tas posts, ko
nesa karš un tā
sabiedrotais — mēris. Jāsaka,
ka mūsu novads dabūja ciest mazāk nekā daudzi citi, bet tomēr
bija arī mūsu draudzē daža laba māja palikusi tukša, bez
iedzīvotājiem. Mācītājs tika aizvests gūstā, baznīcas sudrabs
nolaupīts, baznīca un mācītāja māja tik stipri bojātas, ka bez
lieliem remontiem nebija lietojamas. Vajadzēja paiet vēl daudziem
gadiem, pirms kara sistās brūces sadzīt varēja.
Kad tieši
izlabota mūsu baznīca pēc Ziemeļu kara postījumiem, to diemžēl
nevaram vairs pateikt. Bet jau 1797. gadā
bija
jāstājas atkal pie lielākiem remontu darbiem: jāatjauno velves,
jāuztaisa jauns jumts. 1834. gadā
izklāja velvi no iekšpuses ar dēļiem. 1839. gadā
nojauca
torņa skaisto virsbūvi, bet 1840. gadā
par 580 rubļiem to atjaunoja vecā veidā, ar vaļēju zvana
galeriju, būvmeistars Hese no Limbažiem, uzliekot torņa galā
krusta vietā modrības simbolu — gaili.
Par
plašākiem remonta darbiem dzirdam atkal 1887.gadā,
kad draudze taisijās svinēt sava dievnama 200. gadu jubileju:
laboja baznīcas jumtu, apmeta un balsināja ārsienas, krāsoja
torņa jumtu, balsināja velvi un iekšsienas, ap altāri un kanceli
uzgleznoja tumši sarkanā krāsā drapērijas. Visus šos darbus,
izņemot torņa krāsošanu, atkārtoja 1902. gada
vasarā, atjaunojot pa daļai arī baznīcas grīdu un izkrāsojot ar
eļļas krāsu baznīcas un ģērbkambaru sienas 6 pēdu augstumā.
Šos darbus par 428 rbļ. 34 kap. izpildīja būvmeistars Ramats, bet
draudzei bija jākalpo vēl 390 kājnieku dienas. Neīstās
drapērijas ar lielu prasmi atjaunoja tumši zilā krāsā draudzes
loceklis, Bauņu Zelles saimnieks Jānis Zvirbulis.
1903.gadā
izrādījās, ka nepieciešama torņa jaunbūve. Pieteicās
draudzes loceklis, Bauņu kalējs Augusts Zalcmanis un apņēmās par
100 rubļiem nojaukt torni 14 dienu laikā bez kaut kādām stalažām.
To viņš arī izdarija tā paša gada oktobrī. Noplēstās torņa
virsbūves vietā torņa mūra daļu pagaidām nosedza ar vienkāršu
dakstiņu jumtu.
Jaunā
torņa celšana radīja
draudzei lielas grūtības. Trīka
līdzekļu un materiālu. Tad
mācītājs A. Niedra ņēma lietu savās rokās, sasauca visus
sabiedriskos darbiniekus un citus interesentus no draudzes locekļu
vidus un rīkoja 1908 g. 3. februārī mācītāja muižā lielu
bazāru. Bazāra skaidrais atlikums, 707 rubļi un 50 kap., līdz ar
atbilstošu piemaksu no muižnieku puses deva iespēju celt tagadējo
torni. Vēl tai pašā ziemā pirka un pārveda torņu dzelzs daļas,
kuras 1908. g. vasarā sastādīja tas pats Augustss
Zalcmanis, kas veco torni nojauca (miris 1929. g. 23. jūlijā, kā
baznīcas padomes loceklis). 1914.gada
septembrī
ielika altāra korī jaunu grīdu. 1927. gada
vasarā laboja jumtu, apmeta un balsināja torņa mūra daļu un
baznīcas priekšpusi, krāsoja torņa galeriju un jumtu. Šos darbus
veica uzņēmējs Striģelis no Rīgas, bet līdzekļus sagādāja
baznīcas padomes bazāru komiteja ar Dr. Eduardu
Spalviņu priēkšgalā. Matīšu baznīcas īpatnība ir divi
altāri. Lielais altāris savu tagadējo izskatu guvis 1859. gadā,
kad tika iegādāta jauna altāra glezna, bet pats altāris pārbūvēts
un no kora vidus pārcelts līdz austrumu sienai. Mākslinieka Bēzes
glezna maksājusi 300 rubļus, bet tik pat daudz tika izdots par
altāra pārbūvi. Līdzekļi sagādāti ziedojumu ceļā. Mazo
altāri baznīcas dienvidu pusē, iepretim kancelei, cēla
1930. gada
vasarā galdniekmeistars
Ansis
Zīle. Tas
izmaksājis
kopā
ar altāra piederumiem Ls 184,—. Altāri iesvētīja 1930. g. 19.
jūlijā Rīgas Domas baznīcas mācītājs Edgars
Bergs. Aiz mazā altāra novietota Folca darbnīcā Rīgā pagatavotā
melna
granīta plāksne par piemiņu pasaules karā un Latvijas
atbrīvošanas cīņās kritušiem draudzes dēliem. Galvenā altāra
lielo krucifisku 1863. gadā
dāvinājis Vilzēnu grāfs Pauls Sīvers,
bet 4 lielie altāra lukturi ir 1868. gadā
Braslavas barona Ādama Burharda Ceimera-Lindenšerna
dāvināti. Vecāko no 3 kroņa lukturiem 1699.gadā dāvāja
brīvzemnieks Jukums Zēmele, pēc tam kad viņš pavasara palu laikā
brīnumainā
kārtā bija izglābies no Briedes
upes viļņiem, bet altāra grīdsegu dāvājusi kāda kalponīte,
Celmiņu Ilzīte, kas mirusi 1928. gadā, 97 gadus veca, un daudz
zināja stāstīt par veciem laikiem un veciem mācītājiem.
Ērģeles Matīšu baznīcas dokumentos pirmo reizi pieminētas
1832. gadā.
Liekas, ka līdz tam laikam draudze tiešām iztikusi bez ērģelēm:
1832. gada protokolā, kurā nolemta ērģeļu iegādāšana,
atlaists arī
draudzes
skolotājs un priekšdziedātājs Jānis Pētersons, jo
tas „neprot spēlēt ērģeles un draudzei nav iespējams algot vēl
īpašu ērģelnieku", bet atlaistā vietā pieņemts par
skolotāju, priekšdziedātāju un ērģelnieku Pēteris Treimanis,
uzsverot īpaši to, ka viņš „prot arī
labi spēlēt ērģeles". Ērģeles par 430 rubļiem gatavojis
ērģeļu būvētājs Veiss. Tās
tika uzstādltas 1833 gada
novembrī
pēc tam, kad tās bija pārbaudījis un par labām atzinis Rubenes
skolotājs un ērģelnieks Apinis. Tagadējās ērģeles iesvētītas
1867. gada
27 augustā un izmaksājušas 1800 rubļu (no muižniekiem 1000 rbļ.,
no zemniekiem 800 rbļ.). Slavenā meistara Ladegasta būvētas viņas
piederēja savā laikā pie labākām ērģelēm plašā apkārtnē,
bet tagad, 70 gadus
jau nokalpojušas, ir
pelnījušas,
ka tās visdrīzākā laikā paplašina un papildina. Matīšu
baznīcai pieder 2 zvani. Karaļa dāvātais, Ziemeļu karu
pārcietušais vecais zvans 1839 gadā
izrādījās par pilnīgi nelietojamu. Veco torni nojaucot, arī to
nolaida un vietā iegādājās Rēvelē jaunu 25 pudus
smagu zvanu, par ko samaksāja 150 rubļus: 100 rubļus deva
muižnieki, bet 50 rubļus sameta zemnieki, maksājot 5 kap. no
dvēseles. Zvans kalpoja līdz 1901. gadam,
kad piepeši tas
zaudēja savu dzidro un spēcīgo skaņu. Zvanu tuvāk neapskatot,
pasūtīja slavenajā Valdajas lietuvē jaunu apmēram
40 pudus smagu zvanu. 1902. gadā nolaida veco zvanu un uzstādīja
jauno. Tā
skaņas nebija tik mīlīgas kā vecajam, bet toties spēcīgākas.
Bet jau 1926. gada
rudenī jaunā zvana skaņas kļuva neskaidras. Apskatot tuvāk
izrādījās, ka zvans ieplīsis. Plaisa kļuva aizvien lielāka un
reiz tik varenas skaņas, kas sniedzās pāri draudzes robežām,
tagad tikko mācītāja mājā sadzirdamas. Tā
vietā bija
jāstājas atkal vecajam, zvanam, jo izrādījies, ka tas pilnīgi
vesels, bojājusies tikai izolācija starp pašu zvanu un zvanāmās
ierīces metāla daļām. (no
1937.gadā izdotā bukleta “Matīšu baznīca”)
Adrese: Valmieras novads, Matīšu pagasts, Matīši (koordinātes - 57.700027, 25.15952557.700027, 25.159525 )
