17.04.19

Allažu mācītājmuiža








                                                  (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)


No kāda atmiņu stāstījuma par Allažu mācītāju Ludvigu Bērziņu, kas publicēts 1929.gadā. Cita starpā tur rakstīts: “… Trīs gadi bija pagājuši no mācītāja miršanas dienas, kad šo rindiņu rakstītājai atkal reiz pēc daudziem gadiem gadījās iegriezties Allažu mācītājmuižā. Tas bija kādā drēgnā pavasara pievakarē. Pa sērmūkšu gatvi braucot, varēja redzēt dzīvojamo ēku starp kokiem paspīdam. Gluži kā senās dienās. Bet tie jau bija tikai māņi: mācītāja Bērziņa kādreizējais miteklis, karā izpostītais, arī tagad vēl stāv pavisam sagrauts. Tikai divas mūra sienas, kas mazāk cietušas, greznojas stīgām un vīnlapām. Vienā sienā divi apkašējie logi aizstikloti, uz palodzēm ģerānijas robotām lapām: te nelaiķa bijušā darba istaba, kā liekas, vienīgā telpa visa sagrautā ēkā, ko kāda gādīga roka pēckara dienās restaurējusi. Brīžiem pie loga aiz ģerāniju podiem parādās kādas ļoti vecas vecenītes krunkaina, kalsnēja sejiņa. Ar stīvu ziņkārību lielas stiklainas acis raugās pagalmā, svešos ienācējos. Senās un tomēr tik nesenās dienās aiz šiem pašiem logiem varēja vērot citas acis, tumšas, mirdzošas. Dārza viņējā galā, aiz lapenes, nav vairs mācītāja kādreiz iemīļotā vecā koka galda ar nosūbējušiem soliem apkārt. Tur tagad koka krusts, un zem viņa laikam kāda šeit šausmu dienās krituša kareivja pēdējā atdusas vieta.
Vecais dārzs, šķiet, no kara briesmām vismazāk cietis esam. Daži koki gan ļoti nosūnojuši, stāv puskaltušiem zariem. Bet pavasaris ar savu krāšņumu sedz visas vainas: lūk, ābeles, pārklātas gaišiem ziedu tīkliem, un ievas nokārušas savus baltos smagos zarus.”

Adrese:  Siguldas novads, Allažu pagasts, Stīveri