03.04.16

Ūziņu jeb "Bērziņu" vējdzirnavas

                                        (Fotografēts 2016.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Te filmēts televīzijas seriāls “Saplēstā krūze”.

Ūziņu, jeb „Bērziņu” vējdzirnavas cēlusi Neibergu ģimene, iespējams 1860. gadā, vai arī agrāk. Dzirnavas pārbūvētas 1880-os gados, jo pirmajai celtnei no ugunsdrošiem materiāliem bijis tikai 1. stāvs (1880. gads tad arī tiek minēts kā dzirnavu celšanas gads). Šīs ir Latvijā vienīgās zināmās holandiešu tipa vējdzirnavas, kam uz sešstūraina, no laukakmeņiem mūrēta korpusa pirmā stāva, ir no ķieģeļiem uzmūrēta nošķeltam konusam līdzīga augšējā daļa ar 4 spārniem.   Apskatot dzirnavas, apbrīnu izsauc būvkonstrukciju veidojums. Ja dzirnavu ēkas karkasa būvē izmantoti akmeņi, ķieģeļi un kaļķi, tad viss mehānisms ir vējdzirnavu specifikāciju un koka konstrukciju pārzinoša meistara darbs. Dzirnavās visi spēka pārnesuma zobrati, aploces, sazobes darinātas no koka. Visas koka daļas ir izgatavotas no ābeļu, kļavu koksnes. Acīmredzot, būvmateriāls, koks, speciāli meklēts un rūpīgi izraudzīts. Par to liecina arī dzirnavās iemontētā 10 m garā, 60 cm resnā (diametrā), no priedes koka darinātā, vienlaidus centrālā ass, kuru melderu leksikā sauc par velkbomi. Dzirnavu dzinējspēks bijis 77 vējaspārni, strādājis 1 strādnieks.

Dzirnavas ir 12 m augstas, spārnu garums 10 m, platums 2 m. Dzirnavu diametrs pie pamatnes ir 9 m. Uz spārniem uzvilktas brezenta zēģeles – buras. Malšana notika pagriežot spārnus pret vēju. Spārni, ja uz tiem skatījās no vēja pūšanas puses, griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Dzirnavām ir 3 darba stāvi un 1 tehniskais stāvs, kas atrodas virs darba stāviem. Tajā ir spārnu vārpsta, zobratu pārvads, bremze, galvas gultnis. Vispirms graudu maisus ar maisu pacelšanas ierīci nogādāja 3. stāvā, kur tos iebēra bunkurā. No šī bunkura graudi nonāca 2. stāvā ierīkotajā malšanas gaņģī, kur tos starp dzirnakmeņiem samala. Milti pa koka cauruli nonāca 1. stāvā un sabira maisā.

Dzirnavas celtas āderu krustpunktā, jo šādās vietās nemīl dzīvot grauzēji – peles un žurkas.Tā kā zeme šajā vietā ir smilšaina, tad, lai celtne stabili stāvētu, dzirnavu pamats ir rakts 2 metru dziļumā un vispirms tranšejā guldīti resni ozola koka baļķi.

Dzirnavas malušas abu pasaules karu laikos un arī starplaikā. Dažu gadu pārtraukums bijis, kad nodibinājušies kolhozi, bet tad 1953. vai 1954. g. dzirnavas atkal izremontētas. Speciālisti atrasti Lietuvā. Pēc remonta dzirnavas strādāja līdz 1962. gadam, kad salūza zobrata ķemmes, pēc gadiem sapuva arī spārni un pārējās āra daļas. Astoņdesmito gadu vidū daži cilvēki ar Voldemāru Birznieku priekšgalā no 13. PMK atjaunoja sapuvušās jumta daļas un uzlika jaunu dēlīšu jumtu. Ar cementa javu salaboja arī izdrupušos mūrus. (izmantots materiāls no http://uzinubiblioteka.blogspot.com/2013_12_01_archive.html )


Adrese: Jelgavas novads, Zaļenieku pagasts, Ūziņi