Mežotnes baznīca

                                     
   

                                          (Fotografēts 2014.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)                

                                                     (Fotografēts 20201.gadā, Līgas Landsbergas foto)
          

Dibināta ar hercoga Gotharda 1567. gada 28. februāra rīkojumu par 70 jaunu dievnamu būvi Zemgalē un Kurzemē. Celšanas gads īsti nav zināms, bet dažas norādes ļauj secināt, ka baznīca celta ap 17. gadsimta otro gadu desmitu. Tikai 1817. gadā par grāfienes Šarlotes Līvenas līdzekļiem uzbūvēts zvanu tornis. Baznīca pārbūvēta 1820.–1821. gadā.

1915. gadā kauju laikā sašauta. Sagrauta torņa smaile, izpostīta iekšiene. 1930. gada 20. jūnijā pēc atjaunošanas iesvētīta. Otrā pasaules kara laikā pāri gājusi frontes līnija. Sašauts baznīcas tornis, nodedzis jumts. Iecerēto baznīcas atjaunošanu izjaukušas 1949. gada deportācijas. 1960-os gados baznīcā ierīkota kolhoza minerālmēslu glabātava.

Pašlaik baznīca ir drupās un vērojama necienīga attieksme pret apbedījumiem, kuri atrodas baznīcas pakājē. Vairāki kapakmeņi vai to lauskas vienkārši samestas kaudzē, nekas netiek kopts.
Par šeit novēroto 1969.gadā raksta novadpētnieks Žanis Skudra: “Caur mācītājmuižu, kur garā koka dzīvojamā māja vidū pārdalījusies uz pusēm, jo vidus, laikam caurā jumta dēļ, sagruvis, eju uz
baznīcu. Baznīcas tornis bez jumta, bet pašai baznīcai uzlikts šīfera jumts — tanī tagad esot selekcijas stacijas mākslīgo mēslu noliktava. Ap baznīcu atrakti muižnieku kapi, laikam lauzti vaļā cinkotie šķirsti un meklētas vērtības. Te viss piemēslots, pieminekļi sabojāti.”

1988.gada vasarā “Komunisma ceļš” cita starpā raksta: “Noskaņu, kas valda bijušās baznīcas apkārtnē, visai precīzi savā publikācijā «Pārdomas Mežotnes kapsētā» bija ieskicējis Rundāles pils muzeja nodaļas vadītājs Dainis Bruģis, taču skats, kas mums atklājās, pārspēja visu līdz šim te dzēto. Plašo teritoriju, kurā atrodas baznīcas grausts, vandāļu sarakņātās apbedījumu vietas, lielā mācītājmuižas ēku kompleksa drupas, nekā citādi nevarētu nosaukt kā par nesakoptības un nejēdzības etalonu. Un tikai tā šo vietu varētu arī demonstrēt. Gluži neviļus rodas jautājums - pa kuru taku uz Mežotnes pilskalnu var aizvest tūristus, jo, ej pa kuru ceļu iedams, visur paveras tā pati - līdz izmisumam pielūžņotā - ainava.”

Tvnet.lv 2004.gada augustā raksta: “Firstienes Luīzes Marijas Līvenas dvēsele ir atgriezusies dzimtajā pusē. Atvadu ceremonijā Mežotnes baznīcas kapsētā 10. augustā zemē tika guldīta urna ar viņas pīšļiem.

Luīzes Marijas pēdējā vēlēšanās bija dusēt līdzās dzīvesbiedram Kārlim Džonam Līvenam. Turpat atrodas arī viņa tēva – Mežotnes un Svitenes muižas pēdējā īpašnieka Anatola Līvena – kaps. Firstiene mirusi 90 gadu vecumā Kanādā 2003. gada 18. novembrī. Luīzes Marijas pēdējo vēlēšanos izpildīja viņas labākā draudzene Ērika Ādamsons no Toronto. Kopā ar dzīvesbiedru Bruno viņa pārveda uz dzimteni firstienes pīšļus un organizēja atvadu ceremoniju. To vadīja Bauskas Svētā Gara luterāņu baznīcas prāvests Aivars Siliņš. Sēru dievkalpojumā piedalījās firstienes draugi, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, Mežotnes pils darbinieki, Bauskas un Mežotnes luterāņu draudžu pārstāvji, prāvests Pauls Žibeiks un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Imants Zeltiņš. Atmiņu fragmentus par Luīzi Mariju Līvenu "Bauskas Dzīvei" uzticēja Ērika Ādamsons: "Mēs bijām tuvas draudzenes un ļoti labi sapratāmies. Luīze Marija izstaroja dzīvessparu, sirsnību un erudīciju. Viņa bija studējusi Vācijā, ilgus gadus dzīvojusi Meksikā, tad pārcēlusies uz Kanādu. Ar firstu Līvenu mana draudzene bija pazīstama kopš jaunības, taču viņi vēlreiz satikās un apprecējās tikai pusmūžā. Luīze Marija nodzīvoja ilgu un skaistu mūžu. Esmu par viņu krietni jaunāka, tāpēc firstiene reizēm jokoja, ka varētu mani "adoptēt". Uzturot jautrību, atbildēju: "Protams, jo tad es kļūtu princese!"". Ērika un Bruno Ādamsoni Latvijā ciemojas katru gadu un apmetas Siguldā, kur dzimtai pieder mantoti īpašumi. Dzīvesbiedri ir gandarīti, ka atvadu ceremonijas organizēšana ir noritējusi bez sarežģījumiem, jo Mežotnes pils administrācija bijusi ļoti pretimnākoša. Mežotnieks Imants Zeltiņš domā, ka Luīzes Marijas piemiņas godināšana ir nacionālo karavīru svēts pienākums. Firsts Anatols Līvens 1919. gadā organizējis karaspēka atsevišķu vienību – tā dēvētos līveniešus – un piedalījies Latvijas atbrīvošanā no lieliniekiem. Imants Zeltiņš atcerējās Anatola Līvena apbedīšanas ceremoniju Mežotnes baznīcas kapos 1937. gadā, ko bērnībā bija vērojis. Biedrības priekšsēdētājs ir apliecinājis cieņu arī Kārlim Džonam Līvenam, klātesot atvadu brīdī Mežotnē pirms vairākiem gadiem. "Dziļā ticībā Luīze Marija aiziešanu no šīs pasaules skatīja kā satikšanos ar saviem mīļajiem," sacīja mācītājs Aivars Siliņš. Ceļš uz mājām viņai izvērtās visa mūžā garumā.  Uzziņai - Līveni ( Lieven) – lībiešu izcelsmes Baltijas aristokrātu dzimta. - Dzimtas sencis Gerardus Līvo un viņa dēls Johanness 1292. gadā bijuši Rīgas arhibīskapa vasaļi.  1653. gadā dzimta ieguva brīvkungu tiesības.  1826. gadā Līveni kļuva par Krievijas firstiem.  Dzimtā ir ievērojami valstsvīri, diplomāti, politiķi un karavīri. ( Fakti no vortāla "Latvijas vēsture internetā"). 

2020.gadā redzams, ka notikuši brīnumi un šķietami bezcerīgā celtne tiek atjaunota.

Adrese: Bauskas novads, Mežotnes pagasts