04.06.15

Hāmaņa muiža

                                              (Fotografēts 2014. gadā, Līgas Landsbergas foto)

Kopš 19.gadsimta vidus Rīgā ļoti strauji attīstījās rūpniecība un tieši šī iemesla dēļ jau gadsimta beigās Āgenskalns sāka zaudēt savu piepilsētas vasarnīcu rajona statusu un šarmu. Turīgie pilsētnieki vasarnīcas sāka celt Jūrmalā un brauca tur ar modīgu tvaika bānīti. Savukārt Āganskalnā arvien vairāk un augstāk slējās dažādu fabriku kūpošie skursteņi, kuriem apkārt vēl ātrāk auga tur strādājošo mitekļi. Fabriku svilpes, darba duna, smago ormaņu ratu un pakavu klaboņa arvien vairāk piepildīja apkaimi. Piepilsētas kluso lauku idille ar putnu dziesmām bija zudusi uz visiem laikiem.
Gandrīz pa pašu Zasu un Švarcmuižas robežu kādreiz tecēja neliela upīte, pie kuras pirmais latviešu cilmes uzņēmējs Jānis Šteinhauers jau 1764.gadā uzcēla papīra ražošanas manufaktūru, kas bija vispār pirmā Rīgā. Ražošanas vajadzībām upīti aizdambēja un padziļināja, izveidojot nelielu ezeriņu. Pieaugot konkurencei un Šteinhauera daudzo mantinieku nespējai saglabāt īpašumus, 1806.gadā papīra dzirnavas pārdod Ulbrokas papīra manufaktūrai un demontē, bet blakus ezeriņam sāk veidoties citas manufaktūras. 1874.gadā savu filiāli te uzceļ Vestfāles drāšu fabrika. Tā jau ir nopietna izmēra celtne, kura jau toreiz, knapi spējot apmierināt pieprasījumu, saražo simtiem kilometru telegrāfa kabeļu. Pēc pāris gadiem pasaulei piezvana telefons un kopš tā laika vajadzība arī pēc telefona drātīm vairs nav kontrolējama.
Par stratēģiskā uzņēmuma direktoru Rīgā ieceļ Hermani Rallenbeku no Āhenes. Ap to laiku kļūst populāri fabriku īpašniekiem celt savas villas netālu no ražotnēm, tāpēc arī tiek iegādāts zemes gabals Slokas un Palisādu (tagad Kuldīgas) ielu stūrī, vien pāris simtu metru no fabrikas. 1886. gadā tur uzceļ palielu vienstāva koka privātmāju ar klasicisma iezīmēm. Ēka ir ar tornīti, kolonnām, lieveni, barokāliem elementiem, dekoratīviem skursteņiem un terasi. Uzceļ arī zirgu stalli ar ratnīcu un nelielu ēku kalpotājiem. Lai arī vizuāli ēka atgādina agrāk celtās Āgenskalna muižiņas, tomēr par tādu to neviens nesauc. Drīz vien direktors Rallenbeks darbu drāšu fabrikā un ēku pamet, kas aizsāk nama īpašnieku maiņas karuseli, kurš nav beidzies vēl šodien.
Kas tik nav noticis šai namā! 20.gadsimta sākumā te izveido zīmuļu fabriku, vēlāk ierīko veikalu, kur tirgo malku. 1912.gadā toreizējas īpašnieks izstrādā kinoteātra projektu un iesniedz pilsētas būvvaldē. Ierādņi ilgi pretojas vajadzībai uzstādīt vietēju petrolejas ģeneratoru elektrības ražošanai. Sākas karš un kino vairs nevienam nav prātā. Tomēr pēc ilgām klapatām 1917.gada sinematogrāfs tiek atvērts nelielā piebūvē Baldones ielas pusē. Zālē ir apmēram 300 vietu, atsevišķa tualetes telpa un sauc to visu atbilstoši laikam grandiozi -"kinoteatrs Kometa". Tomēr vairākkārtēju varas maiņu nomocīts tas 20-to gadu sākumā pārstāj darboties.
1922.gadā ēkas nopērk Rīgas Biržas komitejas pārstāvis Zāmvels Zakss un uzsāk nopietnu to pārbūvi. Diemžēl 1927. gadā Z.Zakss mirst, bet viņa mantiniekiem par ēku nav nekādas intereses. Vēlāk tur iekārto veļas mazgātuvi, bet brīvajā gruntsgabala teritorijā 1934.gadā uzceļ nelielu "pagaidu" būvi - veikalu, kurš kā sakņu veikals darbojas vairāk kā 50 gadu.
Padomju okupācijas laika dzīvokļu krīzes ietvaros nams tiek sadalīts dzīvokļos un par nama stāvokli vairs īsti neviens nerūpējas. 90-to gadu sākumā tas nonāk katastrofālā stāvoklī un iedzīvotāji to pamet.
Dīvaini, bet tikai ap šo laiku ēku kompleksu sāk saukt par Hāmaņa muižu. Varbūt no tuvējās ielas, kas nosaukta par godu apgaismības laika vācu filosofam Hāmanim? Kādu laiku dzīvodams Rīgā, Hāgena-Bērensa-Švarca muižā, tas bieži tur pastaigājās. Jautājums ir diezgan aktuāls, vai šis ir autentisks un sens muižiņas nosaukums?
Ap gadsimtu miju ēkām uzrodas "labdaris-attīstītājs" alkohola lieltirgotāja veidolā. Tiek noslēgts līgums ar Rīgas Domi par 25 gadu darbību šai īpašumā, solot ievērot visas saistības un nesen piešķirto pieminekļa statusu. Pāris gadu imitējot rekonstrukciju, patiesībā tiek gatavots vairāku daudzstāvu ēku projekts brīvajai teritorijai. 2007.gada vasarā darbības brīvās platības iegūšanai kļūst ekstrēmākas un ēka tiek aizdedzināta. Par nelaimi dedzinātājiem ugunsgrēku ātri pamana un tik pat ātri nodzēš, jo ugunsdzēsēju depo ir vien pāris kvartālu attālumā. Pēc sabiedrības spiediena vairāku gadu garumā, pilsētas tēvi spiesti iet pie tiesas un prasa līgumu lauzt. Pēc garas stīvēšanās līgumu iemet papīrgrozā. Tomēr nesen atkal tiek celta pretprasība... (izmantoti materiāli no https://muizas.wordpress.com/ )


Adrese: Rīga, Slokas iela 41

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.