10.01.21

Imantas ūdensdzirnavas Rūjienā

 

                                                                    (1927.gada foto)



                                                                  (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)
 
                                                 (Sludinājums "Rūjienas vēstīs" 14.10.1938)

 1872.gadā celta divstāvu apmesta laukakmens mūra ēka, kas piederēja Rūjienas piensaimnieku biedrībai. Pārbūvēta 1938.gadā.  Ražo elektrību. Saglabājusies dzirnavu iekārta.

1938.gada 20.augusta “Brīvā zeme” raksta: “Rūjienas piensaimnieku sab-ba vakar atklāja priekšzīmīgi iekārtotas Imantas ūdens dzirnavas. Uzstādītas jaunas turbīnas un atjaunoti arī visi 3 maļamie gaņģi. Pie dzirnavām jau no pag. gada pastāv arī sēklu šķirošanas punkts.

Adrese: Rūjiena, Pilskalna iela 8



Gobdziņu gravas ūdenskritums

 

                                                                    (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

Ūdenskrituma augstums 2,3m, platums 0,4-0,5m. Vienas pakāpes ūdenskritums, augšmalu 0,6m biezumā veido lodīšu smilšakmens, pārējais - 1,6m augstumā - baltais smilšakmens. Ūdenskrituma apakšmalā ir līdz 1m dziļa pārkare. Zem ūdenskrituma ir neliela, 0,25m dziļa bedre. Ūdenskritums ir ļoti izskatīgs pavasara palu laikā.

Adrese: Skrundas novads, Skrundas pagasts (koordinātes - apm. 56.586633, 22.001088 )

 


Jelgavas vecpilsēta

 


                                               (Fotografēts 2015.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                          (Fotografēts 2018.gadā)
 

                                                             (Fotografēts 2020.gadā)


 
                                                   

                                          (Fotografēts 2022.gadā, Līgas Landsbergas foto)

                                                                     (Fotografēts 2023.gadā, V.S. foto)
 

Ēku komplekss Jelgavas vecpilsētā ir vien neliels pilsētas kādreizējās nomales vēsturiskās koka apbūves kvartāls, kas nav gājis bojā līdz ar pārējo Jelgavas vēsturisko centru liktenīgajā 1944. gada vasarā. Tas pārdzīvojis arī 1947. gadu, kad pilsētas centra apbūves paliekas nopostītas līdz galam, uzņemot padomju kino par Staļingradas kauju. Ēka Vecpilsētas ielā 14 ir vecākā saglabājusies koka būve Jelgavā. Ēku 2019.gadā restaurēja. Restaurācijas projekta autors SIA Livland Group arhitekts Ēriks Cērpiņš stāsta, ka nams vairākkārt pārbūvēts, tajā ir atrodami daudz un dažādu laiku uzslāņojumi, un varot ilgi strīdēties, kura daļa vecāka, kura jaunāka. Restaurācijas projekta gaitā notika dendroloģiskā datēšana, un viens no izvilktajiem gadskaitļiem ir 1790. gads – tātad ēkas būvniecības laiks saistāms vismaz ar 18. gadsimta beigām. Cērpiņš lēš, ka pēdējā lietošanas, nevis pielāpīšanas pārbūve notika starpkaru periodā, un ārējais veidols ir saglabājies tāds, kāds tas bijis Otrā pasaules kara sākumā.

Tagad košais Vecpilsētas ielas 14. nams vēl pirms pāris gadiem bija neizteiksmīgs pelēcīgs grausts ar vāji jaušamām kādreizējās godības pazīmēm fasādes konstrukcijās. Ēriks Cērpiņš saka – svarīgākais ir tas, ka māja netika nojaukta. Viņš atminas, ka jau tai laikā, kad bijis gatavs ēkas atjaunošanas projekts, Vecpilsētas ielas svētkos klāt nākuši cilvēki un teikuši – nu taču ir jājauc nost!

«Tā ir tāda ārkārtīgi dziļa neticība, ka lietotais vēl var turpināt dzīvi.

Būvdarbu sākšanas brīdī apmēram ceturtā daļa ēkas bija vārda tiešā nozīmē nopuvusi – mājai trūka viena stūra. Māja bija tik sliktā stāvoklī, ka bijis grūti izlemt, no kura gala vispār ķerties klāt. Sāka ar mājas iztīrīšanu un nostiprināšanu, lai nebūtu būstami iet tajā iekšā, un pēc tam savilka kopā, lai tā nesagrūst. Mājas pēdējie iedzīvotāji iekšpusē vietām bija izbūvējuši ķieģeļu sienas. Ja tas nebūtu izdarīts, māja varbūt jau būtu sabrukusi.

Tehniski viens no sarežģītākjiem un interesantākajiem risinājumiem projekta gaitā bija visas ēkas pacelšana ar speciālu domkratu palīdzību, to neizjaucot, par 30-35 cm – apmēram par tādu tiesu konstrukcija bija nosēdusies. Tā rasta iespēja atjaunot mūrētos pamatus, kas bija izzuduši, kā arī izbūvēt jaunu apakšējo vainagsiju, kas bija satrunējusi. Ēkas pacelšana sākta 2018. gada maijā un noslēdzās ziemas sākumā. Rets risinājums bija vecā apmetuma transfērs – tas demontēts un pēc sienas nosiltināšanas novietots atpakaļ, saglabājot vēsturiskos sienu zīmējumus.

Adrese: Jelgava, Vecpilsētas iela

 

Lopgales pusmuiža (Lobgales pusmuiža, Lobgaļu pusmuiža, Lobgal)

 


                                            (Fotografēts 2018.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Celta 1865.gadā.

1928.gada “Bauskas vēstnesis” raksta: “Paņemunes pagasta pašvaldība pirkusi no Lopgaļa muižas ipašnieka Brauera zemes gabalu, par kuru jau daļa naudas iemaksāta. Bet lai gan pirkums izdarīts jau labi sen, tomēr īpašuma galīga nokārtošana vēl līdz šim nav izdarīta. Pagasta iedzīvotāaji nesaprašanā, kamdēļ no pagasta pašvaldības puses tāda vilcināšanās.

“Komunisma ceļš” 1969.gadā publicē kritisku vēstuli: “Raiņa sovhoza “Tālēs” Mežgaiļu astoņgadīgās skolas latviešu valodas skolotāja O. Jesikena nozāģēja skaistu koku - kļavu. Saimniecība sniedz skolai nepieciešamo palīdzību, lai bērni mācītos labos apstāklos, kvalificētu skolotāju vadībā. Sovhoza ļaudis skolotāju rīcībā nodeva liepām, kļavām un sēru vītoliem ieskautu dzīvojamo māju - bijušās Lopgales muižas ēku. Varenie koki sargā iedzīvotāius no skarbajiem ziemas vējiem un vasaras svelmes. Visi tos mīļo, tikai O. Jesikenai tie traucē dzīvot. Šķiet, viņa nejūtas labi bez skarbajiem austrumu vējiem. Katru gadu pavasarī rīko meža denas. Skolēni dēsta kociņus skolas apkaimē, pie sabiedriskajām ēkām, atmežo izcirtumus. Bet O. Jesikena rīko talkas un zāģē simtgadīgos kokus malkā. Sāpīgi noskatīties, kā neapzinīgs cilvēks izposta  to, ko senči radījuši, saglabājuši  un nodevuši mūsu gādībā, lai vēl daudzas paaudzes priecātos par dabas skaistumu.

Tagad te atrodas z/s “Krišjāņi”, kas nodarbojas gan ar govs, gan aitas piena pārstrādi.

Adrese: Bauskas novads, Brunavas pagasts (koordinātes - 56.320605, 24.393819 )