Lugažu ordeņa pils (Schloß Lude, Luhde)

 

                                                                 (2020.gada foto)

                                            (1801.gada zīmējums - pilsmuiža un valnis pils vietā)

Pils bija Livonijas ordeņa nocietinājums Lugažos pie robežas ar Tērbatas bīskapiju. Līdz mūsdienām saglabājies vienīgi zemes valnis bijušās pils austrumu pusē.

Pils bija uzcelta pie senā lielceļa, kas veda no Tērbatas uz Ērģemi. Tā atradās Ērģemes pilsnovadā, kas bija pakļauts Livonijas ordeņa mestriem.. Par pils celšanas gadu min 1334. gadu, bet dokumentos tā pieminēta 1431. gadā kā Lude vai Luhde. 1518. gadā to izlēņoja Johanam fon Pletenbergam (Johann von Plettenberg). Livonijas kara laikā Lugažu ordeņa pils kļuva par robežnocietinājumu pret atkārtotiem krievu un tatāru karaspēka uzbrukumiem no Krievijas caristes ieņemtās Tērbatas bīskapijas teritorijas. 1560. gada 2. augustā pie Lugažu - Ērģemes ceļa notika Ērģemes kauja, kurā krita vai tika saņemta gūstā gandrīz visa Livonijas ordeņa vadība. 1562. gada oktobrī Sigismunds II Augusts Ērģemes pilsnovadu iznomāja Somijas hercogam Juhanam, 1575. gadā to ieņēma Livonijas ķēniņš Magnuss, bet 1578. gadā Polijas-Lietuvas karaspēks.

1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā pils nav pieminēta, pēc līguma noslēgšanas Ērģemes pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Pērnavas vaivadijā.

Poļu-zviedru kara laikā 1621. gadā Lugažu pili ieņēma zviedri, 1624. gadā karalis Gustavs II Ādolfs pili dāvāja Hansam Vrangelim, kura pēcnācējiem Lugažu pilsmuiža piederēja līdz 1818. gadam. Viņi pili nav atjaunojuši  un tās akmeņi izmantoti apkārtējo ēku celtniecībai.

Lugažu ordeņa pils celta no laukakmeņiem pie aizdambēta strauta, kas padarīja pili grūtāk ieņemamu no rietumu puses. Mazāk aizsargātajā austrumu pusē bija uzbērts četrus metrus augsts aizsargvalnis. Pilij bija taisnstūra forma ar diviem apaļiem torņiem pie ieejas.

Adrese: Valkas novads, Valkas pagasts, Lugaži (koordināte - apm. 57.764089, 25.953316 )

Ilmājas dzelzceļa stacija

 

                                                     (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

                                                (1930-to gadu foto, talka pie Ilmājas stacijas)

Ilmājas stacija tika atvērta 1929. gadā, neilgi pēc dzelzceļa līnijas Jelgava—Liepāja atklāšanas. Stacijas ēka uzbūvēta 1932.gadā. Līdz 2001. gadam šeit apstājās dīzeļvilciens Rīga—Liepāja. Pēc šī vilciena atcelšanas 2001.gada augustā, pasažieru apgrozība stacijā nenotiek. Stacija darbojas kā starpstacija, tajā notiek vilcienu izmainīšanās. 

Adrese: Durbes novads, Vecpils pagasts (koordinātes - 56.574944, 21.552511 )

Iliņu ūdensdzirnavas Ģibuļu pagastā

 

                                                     (Fotografēts 2020.gadā, V.S. foto)

                                                                        (Google foto, 2019.gads)
 

«Iliņu dzirnavās» ir plaša saimniecība. Vienā no ēkām sastopam Andri Urķi ar dēlu Raiti, kurš vasarā palīdz tēvam dažādos darbos. «Iliņu dzirnavās» dzīvo Andra brālēns (lai gan daudz laika pavada ārzemēs) un viņa vecāki, pats ar dēlu dzīvo Talsos, bet uz šejieni brauc katru dienu. «Laukos ir mierīgāk. Es domāju, ka drīz vien ar abām kājām būšu te. Šīs ir dzimtas mājas. Nodarbojos ar lauksaimniecību un mājamatniecību. Ar amatniecību aizraujos jau ilgu laiku. Produkciju realizēju tirgos, katrai precei sava sezona. Gatavoju daudz ko — nažus, kapļus, ogu lasāmos... Rokas ir tikai divas, bet darāmā ļoti daudz. Dzīvojamās mājas remonts vēl nav pabeigts. Dzirnavas pēdējo reizi laikam darbojās 1940-os gados. Pēc kara arī vēl gāja, bet ne vairs ar ūdeni, bet elektrību,» stāsta Andris. Arī te, kā jau gar daudzām mājām Iliņciemā, tek Stendes upe. Lai to šķērsotu un nokļūtu uz kaimiņu mājām, asāku izjūtu cienītāji var izmantot veco tiltiņu. (Talsu vēstis, 20.07.2018)

“Latvijas vēstnesis” 2001.gada martā publicē rakstu, bet nav noprotams, kad tas tapis – 2001.gadā jeb agrāk: “Dzirnavās ir labs putraimgaņģis, ieslavēts no seniem laikiem, un vēl tagad var dabūt baudīt labus putraimus, ja tikai melderim piegādā labus miežus. Tos viņš satrieks putraimos, slavēs pats un visi ēdāji slavēs. Vecais melderis neaizmirst savus putraimu slavas laikus un savas labās meldera dienas, kad dzirnavas rūca dienu un nakti bez apstājas. Tagad reti ierūcas, tikai dažas dienas nedēļā, kad kolhozs un netālie kolhoznieki piegādā drusciņ maļamo. Sendienās brauca no tālotnes. Melderim bija jāklabina putraimu gaņģis caurām naktīm. Tagad vecajam melderim atliek daudz laika, un viņš, kad dzirnavas klusē, staigā gar atvariem ar makšķeri rokā un priecājas par vienu otru jauku lomu, jo līdakas un citas zivis arī upē netrūkst. Ja kāds nejaušs garāmbraucējs pietur savu motociklu uz dzirnavu dambja un skatu pievērš seno dienu romantikai -- vecām dzimavām un ūdens burbuļošanai brīvslūžās, tad iznāk melderis, vēl arvienu miltiem apputējušo cepuri galvā. Tas viņa formas tērpam piederas un to tā viņam vajadzētu atstāt galvā, kapā aizejot. Nejaušo apmeklētāju tad melderis ieved savās dzimavās un izvadā no ratu kambara apakšā līdz jumta stāva augšējiem putraimgaņģa zābakiem un izrāda visu dzirnavu iekārtu, pieminēdams arī savu seno dienu dzīves gaitu ar izvešanu uz Sibīriju un atgriešanos atpakaļ vecajās dzimavās, kur viņš gan vairs neesot īpašnieks, bet kolhoza melderis, tomēr melderis vēl savā vecā amatā.”

Adrese: Talsu novads, Ģibuļu pagasts, Iliņi (koordinātes - 57.265258, 22.334338 )