Sātu evaņģēliski luteriskā baznīca

                                      (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Pirmo Sātu baznīcu dibinājusi hercoga Gotharda Ketlera ( luterisma iedibinātāja Kurzemē) atraitne Anna. Pirmās divas baznīcas, kas bijušas no koka, nav saglabājušās, bet trešā, ko pašlaik Sātos redzam, celta 1778.gadā par Pētera Bīrona līdzekļiem. Visa baznīcas iekārta, kā arī Svētā Sakramenta sudraba trauki arī ir hercoga P. Bīrona dāvinājums. Altāri rotā Rīgas gleznotāja H. Porta 1892. gadā darinātā altāra glezna „ Kristus un Sv. Pēteris uz jūras.” Līdz tam retablā atradās glezna „ Kristus pie krusta .” Ērģeles, kuru prospektu rotā rokoko kokgriezumi, būvētas 18. gs. beigās. Pēc tam tās vairākkārt pārbūvētas: 1858-1859.g. Karls Bitners,  1883. g. – Mārtiņš Krēsliņš un Kunkelberģis.
Savu brīnišķīgo akustiku baznīca ieguvusi 1839. gadā griestu pārbūves rezultātā. No diviem baznīcas zvaniem saglabājies viens – J.K. Švenna 1925. gadā lietais.

Kopš baznīcas pirmsākumiem Sātu baznīcās kalpojuši  tikai vācu mācītāji. Četri no viņiem piederējuši Biterlingu dzimtai. Vēlāk no 1884- 1887 g. kalpojis Irlavas Skolotāju semināra direktora dēls un tad pats skolotājs un direktors Gustavs Sadovskis. Pēc tam Sātu draudzē sācis kalpot vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina dēls Emīls Bīlenšteins. E. Bīlenšteins  Jaunsātos izveidojis mācību un audzināšanas iestādi zēniem.
Laikā no 1860. gada un tālāk 50 gadu garumā par ērģelnieku Sātu baznīcā kalpojis Irlavas Skolotāju semināra mūzikas pedagogs, viens no Latviešu Vispārējo dziesmu svētku tradīcijas dibinātājiem un 1. dziesmu svētku virsdiriģentiem Jānis Bētiņš.
 Pēc pirmā pasaules kara 1925. gadā savu kalpošanu draudzē uzsācis pirmais latviešu izcelsmes mācītājs Leopolds Roze. Kopā ar sievu Milliju Rozi viņi nokalpoja 25 gadus, līdz 1951. gadā Leopolds aizgāja mūžībā. Millija Roze diakones statusā turpināja kalpot vēl 10 gadus, aprūpējot arī vēl citas tuvākās draudzes.

Sātu baznīca kalpojusi 2008.-2009.gadā par filmēšanas vietu J.Streiča kinofilmai „Rūdolfa mantojums”. Filmēšanas vietas režisors J. Streičs jau bija noskatījis savlaicīgi, bet pati filmēšana sākās 2007. gada vasarā.

Adrese: Tukuma novads, Irlavas pagasts, Sāti

 

Igaunija - Elizabetes baznīca Pērnavā (Pärnu Eliisabeti kirik)

                                     (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Doma par baznīcas būvi radās 1741.gadā, kad imperatore Elizabete ziedoja 8000 rubļus jaunas baznīcas celšanai Pērnavā. Būvniecība sākās 1744.gadā un tā tika pabeigta 1747.gadā. Tās būvmeistars bija J. H. Güterbock no Rīgas. Torni uzcēlā vēlāk, ap 1750.gadu un to projektēja J. H. Wülbern, kurš projektējis arī Rīgas Pēterbaznīcas torni. Vēlāk ap 1893.gadu baznīcā izveidots neogotisks interjērs un dienvidu šķērsjoms, kura autors ir cits Rīgas arhitekts Häuserman. Altārglezna gleznota 1854.gadā Nīderlandē. Ērģeles izgatavotas 1929.gadā.

Adrese: Nikolai tänav 22 Pärnu, Pērnava, Igaunija


 

Mūrnieku tilts pār Abavas vecupi

                                                               (1920.gadā)

                                       (Fotografēts 2019.gadā, Līgas Landsbergas foto)

Ap 19. gadsimta otro pusi Irlavas un kādreizējā Grenču pagastā patiešām bijuši daudzi akmens mūra tilti un tiltiņi. Pazīstamākie bijuši trīs no tiem – Irlavas centra tilts, Sātu jeb Akmeņmuižas tilts (kādreizējā Grenču pagastā) un Mūrnieku tilts. Abi pirmie Otrā pasaules kara noslēgumā saspridzināti, bet Mūrnieku tilts noturējies: 1944. gada augustā, to spridzinot, ir sagrauta tikai vidējā tilta velve. Karam beidzoties, bojātā velve vienkārši aizpildīta ar akmeņiem un granti, brauktuves daļa nolīdzināta – un tilts savu mūžu turpinājis ar atlikušajām malējām arkām. Ne vien Mūrnieku tilts, bet arī senais Sātu tilts – abi ir bijuši trīs velvju tilti. Tikai Irlavas centra tilts bijis īsāks, vienlaidu akmens mūra tilts – ar vienu velvi. Un ne bez iemesla. Garāka tilta nevajadzējis, jo tas celts pāri 19. gadsimtā ar rokām raktajam Abavas kanālam, kas vēlāk, 1920. gados, tāpat ar lāpstām arī tīrīts. Abavas kanāls – ko vairums mūsdienu iedzīvotāju uzskata par Abavas "īsto" gultni – tolaik ir bijis šaurs, ievu krūmiem apaugušiem, gleznainiem līkumiem un pasekls, jo galvenā ūdens masa tad plūdusi pa Abavas dabisko gultni, ko tagad dēvē par Vecupi. Tā tas turpinājies līdz Abavas kanāla bagarēšanai 1950. gadu beigās. Bagarēšana kanālu pārvērtusi lielā, dziļā, iztaisnotā grāvī, ūdenī iznīcinot dzīvību, kas joprojām gausi atjaunojas. (Tur vairs nemājos ne foreles, ne pērļu gliemenes.) Lielāko ūdens daudzumu kopš tā laika pārvieto Abavas kanāls, bet mūsdienu Vecupe – līdz «Straumēniem», kur tā atkal saplūst kopā vienā straumē ar kanālu – sausajās vasarās gandrīz aptur tecējumu, topot par "inkubatoru" odu miljoniem.Tātad laikā, kad būvēts Mūrnieku tilts, Abavas jeb Vecupes gultne bijusi ievērojami platāka un ūdeņiem bagātāka. Kādā 19. gadsimta ģeogrāfiskajā kartē tilta apkaime iezīmēta kā stipri purvaina vieta. Varbūt abu šo iemeslu dēļ Mūrnieku tilts savulaik būvēts tik neparasti garš? Mūsdienās tilts ir atjaunots un modernizēts, bet ne restaurēts. (ntz.lv)

  
Adrese: Tukuma novads, Irlavas pagasts