Rīga, Baltijas linu audeklu manufaktūra

 

                                                        (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

1940.gada “Jaunākajās ziņās” sakarā ar sveštautiešu uzņēmumu nacionalizēšanu rakstīts: “Baltijas linu audeklu manufaktūras akciju sabiedrības ,,Ķengarags" fabrika atrodas Ķengaraga ielā 6. Sabiedrība darbību uzsākusi jau 1859. gadā, bet tagadējā veidā to atjaunojusi 1924. gadā. „Ķengaraga" pamatkapitāls tagad bija 380.000 ls, sadalīts 3800 akcijās pa 100 ls. Sabiedrība nodarbojās ar zvejnieku un citu tīklu aušanu, izgatavoja šļūtenes, pītas virves utt. Vairums akciju atradās vāciešu rokās. Paredzams, ka fabriku pārņems centrālā savienība „Zvejnieks".

 

Adrese: Rīga, Ķengaraga iela 6

 

Rīga, Baigā gada upuru piemiņas vieta Meža kapos

 

                                                         (Fotografēts 2025.gadā, V.S. foto)

 

„Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut” – tik nežēlīga un bezkaislīga bija Valsts drošības tautas komisāra Semjona Šustina rezolūcija uz 78 apcietināto saraksta, kurus 1941.gadā nošāva Rīgas Centrālcietumā.

Viņu atdusas vieta tagad ir „Balto krustu” kapulaukā pirmajos Meža kapos. Pārcietusi padomju varas mēģinājumus izdzēst notikušo no cilvēku atmiņas, šī piemiņas vieta atguvusi sev pienākošos cieņu ar sakārtotu apkārtni un jauniem krustiem laika zoba saēsto vietā.

„Balto krustu” kapulauks atrodas pirmo Meža kapu centrālās alejas kreisajā pusē, netālu no galvenās ieejas. Uz to ved simtgadīgu koku ieskauts celiņš, un pirmā acīm paveras granīta piemiņas plāksne, kas vēsta par baisajiem notikumiem. Iepriekšējo plāksni pirms dažiem gadiem aiznesa krāsainā metāla zagļi. Piemiņas memoriālu te izveidoja 2006.gadā.

Pavisam atjaunoti 108 mazie krusti un viens lielais krusts, kura augstums ir gandrīz seši metri.

Tautā par „jaunajiem Brāļu kapiem” saukto piemiņas vietu pirmoreiz iekārtoja 1941.gada 6.jūlijā, guldot te 78 čekas nomocītos, kuru mirstīgās atliekas pēc padomju armijas atkāpšanās atrada Centrālcietuma pagalmā. Vēlāk te pārapbedīja arī Ulbrokas un Babītes masu kapu upurus. Taču 1960-to gadu beigās „Baltajos krustos” apbedīto piemiņu pazemoja vēlreiz. Ar mutisku pavēli krustus novāca un kapulauku nolīdzināja. 1970.gadā te sāka masveidīgi ierādīt kapavietas ģimenēm, droši vien, lai veicinātu aizmirstību tiem upuriem, kas šeit bija apbedīti. Tomēr vienalga nāca tuvinieki, kas kopa, un 15 upuru vietas tika saglabātas arī padomju okupācijas gados. Tām neapbedīja nevienu virsū.

Virsapbedījumi „Baltajos krustos” turpinājās līdz pat brīdim, kad „Balto krustu” kapulauks ieguva vēstures pieminekļa statusu. Te iekārtoja piemiņas vietu ar tēlnieka Jāņa Karlova veidoto pieminekli „Ēna”.

Šie cilvēki tika apcietināti uz izdomātu apsūdzību pamata. Tur bija pavisam dīvainas lietas kā, piemēram, „signalizē no loga ienaidnieka lidmašīnai” vai „kurina ugunskuru, jo gaida vācu izpletņlēcējus”, bet runa ir par Jāņu laiku. Tad vēl bija japāņu spiegi un citi izdomājumi. Šos cilvēkus ieslodzīja vienkārši tāpēc, lai parādītu, cik modri darbojas Valsts drošības komiteja. Patiesībā neviens no šiem cilvēkiem nebija vainīgs. Pirmkārt, nav jau nevienas krimināllietas. Šustina sarakstā ir teikts, ka viņi ir nošaujami kā „sociāli bīstami”. Bet šis jēdziens, protams, ir ļoti stiepts jēdziens. Protams, ka tie bija bez vainas vainīgi cilvēki.

Ik gadu 6.jūlijā „Balto krustu” kapulaukā notiek svētbrīdis, godinot vairāk nekā 120 piemiņas vietā apbedīto Baigā gada upuru.



Adrese: Rīga, Aizsaules iela 2 (koordinātes +/- 56.989087, 24.151126 ) 

 

 

Rīga, akciju sabiedrība LUX

 

                                                             (Fabrikas pirmsākumi)

                          

                                                                      (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Tūlīt pēc pilsētas elektro centrāles atklāšanas, Rīgā izveidoja zviedru akciju sabiedrības „Lux” filiāli, kuras mērķis bija ražot spuldzes Tāpēc nolēma celt jaunu, modernu elektrospuldžu rūpnīcu, kas būtu pirmā un vienīgā Baltijā. Akciju sabiedrība rūpnīcas celšanai iegādājās neapbūvētu zemesgabalu Kalnciema un Sabiles ielas stūrī – vietā, kur pletās lielais Āgenskalna sils. Rūpnīcas ēku projektu pasūtīja vienam no populārākajam Rīgas jūgendstila arhitektiem - Konstantīnam Pēkšēnam. Administrācijas ēka un ražošanas korpusi celti 1907.gadā. Administrācijas ēka celta zemnieku dzīvojamās ēkas būvformās. Līdz Pirmajam pasaules karam Kalnciema ielā 40 darbojās a/s "Lux" elektrisko lampu fabrika, 20. un 30. gados tur izvietojās vairāki uzņēmumi, t.sk. papīra rūpniecības un tirdzniecības a/s "Chromo" fabrika, čuguna lietuve "Tērauds", a/s "M. Bērman" papīra un krāsu fabrika. 1931. gadā rūpnīcās teritorijā tika atvērta apgāda "Grāmatu draugs" īpašnieka Helmara Rudzīša dibinātā skaņuplašu fabrika “Bellacord Electro”. 1940. gadā Helmara Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un fabriku “Bellacord–Electro” nodeva Latvijas PSR radiofona paspārnē. 1941. gadā fabrika iegūst nosaukumu “Rīgas skaņuplašu fabrika”, 1958. gadā tika nodibināta skaņu ierakstu studija un fabrika tiek pārsaukta par skaņu plašu fabriku „Līgo”. 1964. gadā visas PSRS skaņuplašu fabrikas un skaņu ierakstu studijas tika apvienotas Vissavienības firmā “Melodija”, kas bija lielākais šāda profila uzņēmums pasaulē un gadā saražoja apmēram 135 miljonus plašu.

 

Adrese: Rīga, Kalnciema iela 40