02.04.25

Jūrmala, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros

 

                                                         (Fotografēts 2024.gadā, V.S. foto)

 

Vasarnīcu Majoros Rainis nopirka 1926. gada rudenī. No 1927. līdz 1929. gadam tā bija dzejnieku darba un vasaras atpūtas vieta. Te rakstītas Raiņa pēdējās lugas “Mīla stiprāka par nāvi”, “Rīgas ragana” un daudzi dzejoļi. Aspazija šajās vasarās strādāja pie krājuma “Asteru laikā”. Vasarnīca kļuva par Raiņa pēdējo dzīves vietu.

Mūsdienās ēkā ir muzejs, kurā aplūkojamas restaurētas abu dzejnieku dzīves telpas vasarnīcas un dārza mājiņas augšstāvā. Muzeja kompleksā apvienotas trīs Jūrmalas koka apbūvei raksturīgas ēkas. Vienā no ēkām iekārotas izstāžu zāles, kur regulāri notiek koncerti, lasījumi izstādes un konferences, kas aktualizē Raiņa un Aspazijas atstāto kultūras mantojumu un aicina iepazīt mūsdienu mākslinieku un literātu darbus.

 

Adrese: Jūrmala, Jāņa Pliekšāna iela 5/7

 

Peitiņu kapi, latviešu strēlnieku un strēlnieka mātes kaps

 




                                               (Fotografēts 2025.gadā, Līgas Landsbergas foto)

 

Peitiņu kapos atrodas leģendārais Strēlnieka Mātes un 12 strēlnieku kaps. Uz pieminekļa sekojoši vārdi: Jānis Veide, Jūlijs Rudzītis, Jānis Degle, Jānis Gailis, Stepans Skangals, Eduards Knoks, Žanis Grandovskis, Krišjānis Podiņš, Staņislavs Spalčs, Alfrēds Rozenbergs, Ernests Ādamsons un viena strēlnieka māte.

“Jelgavas ziņotājā” 1992.gada 3.janvārī A.Hartmanis raksta: “Tur, kur līdz 1916. gada 25. decembrim (7. janvārim pēc jaunā stila) atradās vācu priekšējās pozīcijas, tagadējās Peitiņu kapsētas apkaimē, 1917. gada janvārī sākās stāsts par strēlnieka Māti. No šiem dramatiskajiem notikumiem mūs šķir 75 gadi, par to stāsta kapa kopiņa ar savādo, no nesprāgušām granātām veidoto krustu un piemiņas plāksne. Neviens nezina, kā risinājušies tālie notikumi, kā tie veidojuši cilvēku likteņus. Klusā pievakarē, sēžot uz kapu soliņa, varam iedomāties to secību. Nav zināms, vai Mātei tas bijis vienīgais dēls, par kuru tā domāja, dzirdot nepārtrauktu frontes dunoņu, kas vēstīja par Ziemassvētku kaujām un tām sekojošu janvāra kauju briesmām. Tām bija pakļauts arī viņš. Ja būtu līdzās dzīvesbiedrs, arī viņai sirds būtu mierīgāka. Varbūt viņš gāja bojā 1905. gada revolūcijā zem kazaku nagaikām? Varbūt krievu—japāņu karā? Tas nav zināms. Bet katrs granātas sprādziens, ko dzirdēja Māte, un asiņainais sprādziena uzliesmojums, kas svēto svētku laikā iezīmējās debesīs pāri Tīrelim, kā naža dūriens iedūrās viņas sirdi. Tur viesuļugunis, kur līst asinis, un staigā nāve, atrodas viņas mīļotais, tik ilgi gaidītais dēls. Karā jau katra diena līdzinās gadam. Tad kādā rītā, kad pierimis kauju troksnis, Māte aizslēdz savas mājiņas durvis un dodas ceļā, lai frontē meklētu savu dēlu. Citādi viņa nevar, jo sirds nav mierīga. Lakatiņā ietīta tīra veļa, pašas adītas zeķes un cimdi. Sals pieņemas, par to liecina sarkanā rīta saule. Ir arī kāds gardums, jo karavīra maize nav salda. Par spīti kara laika trūkumam, viņa pratusi kaut ko no sava trūcīgā azaida saglabāt cienastam. No astoņu pulku divdesmit četriem tūkstošiem ierindā palikuši vairs tikai piecpadsmit tūkstoši. Frontes līnija stiepjas kilometriem pāri mežiem, purviem, kas pēc lielajām kaujām kļuvuši par kopīgiem Brāļu kapiem. Kā viņa atradīs savu dēlu, kā spēs iziet cauri kontrolei? Visi civiliedzīvotāji no turienes ir izraidīti, bet katrs privātās drēbēs tērpies var būt vācu spiegs... Bet Mātei veicas, neviens nevar tai atteikt, raugoties tās trūcīgajā apģērbā, pastalās ieautajās kājās un lakatiņā rūpīgi ievīstītajā sainītī. Viņas acīs lasāma Mātes mīlestība un neizsakāms lūgums uzzināt kaut ko par dēlu. Tuvojas jau pēcpusdiena, bet sniegs sāk čirkstēt arvien asāk, jo sals pieņemas. Bet Māte to nejūt. Satiek jau pirmos strēlniekus, kas rāda tai ceļu tālāk. Tas vairs nav tāls, viņas nojauta saka, ka tas drīz beigsies. Jau klāt Peitiņi, redzamas vācu tranšejas un blindāžas,  kurās apmetušies latviešu strēlnieki. Māte vaicā pēc dēla cerībā to satikt, bet strēlnieki klusēdami, nodurtām galvām, asarām acīs pieved Māti pie savāda kapa, kurā guldīti 12 latviešu strēlnieki. Viņus vācu smagais lādiņš apracis mežā blindāžā uz mūžu. No saārdītiem baļķēniem pagatavots vienkāršs krusts, kas mēmi liecina par notikušo traģēdiju. Klusē strēlnieki, klusē Māte, kas jautājoši veras strēlniekos. Viņu acīs mirdz asaras. Tad viņa saprot visu un lēni noslīgst pār dēla un viņa draugu atdusas vietu. Ar neizsakāmu žēlumu strēlnieki noraugās saļimušajā sīkajā Mātes stāvā un smalkjūtīgi aiziet. Sals pieņemas, saule noriet pāri Lielupei vēl sarkanāka nekā no rīta. Strēlnieki aizejot klusi lūdz Māti palikt pa nakti pie viņiem, nogaršot karavīru kāpostus un sasildīties. No rīta varētu doties mājup. Guļasvieta būšot tuvāk pie krāsniņas. Bet Māte nesteidzas. Lēni atbild, ka vēl kādu brītiņu pasildīšoties pie dēla kapa. Bet no rīta strēlnieki to atrod nosalušu. Ticu, reiz pienāks laiks, kad mūsu rocība atļaus šajā vietā uzbūvēt staltu pieminekli visām Mātēm, kuru dēli nav pārnākuši mājās no karalauka. Tas būs piemineklis Mātei.”

 

Adrese: Jelgavas novads, Valgundes pagasts, Peitiņu kapi

 

01.04.25

Apes Raganu klintis

 

                                                         (Fotografēts 2015.gadā, V.S. foto)

 

Dabas pieminekli veido devona smilšakmeņu atsegumi, kas kopumā veido 2 lielas kraujas, 5 atsevišķus avotus un vairākas avotainas vietas, 4 nišas.
Atsegumi atrodas Vaidavas kreisā pamatkrasta posmā 440 m garumā, t. sk. Vecās Raganu klintis dabas pieminekļa austrumu daļā (70 m) un Jaunās Raganu klintis - rietumu daļā (84 m). Klinšu augstums ir līdz 10 m.

Pa Vaidavas kreisā pamatkrasta augšu iet Vaidavas dabas taka. Pie takas ir vairākas norādes uz klintīm, avotiem un citiem apskates objektiem, ierīkoti informācijas stendi, koka galdi un krēsli, uz apskates vietām lejā no kraujas ved takas, vietām ar pakāpieniem.

 

Adrese:  Smiltenes novads, Ape (koordinātes - 57.540028, 26.708309 )